Šoreiz tikāmies Brandenburgā Vācijā. Kolēģi no šī reģiona mežniecības pagājušajā gadā bija ieradušies Latvijā, lai paši savām acīm redzētu, kā izskatās Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Tagad bija mūsu kārta viesoties, stāstīt vāciešiem par to, kā vīruss turpina izplatīties. Zinot, ka ĀCM diezgan strauji dodas Rietumeiropas virzienā, vācieši jau laikus sākuši gatavoties. Viņi vēlas mācīties no mums par mēri, mēs vēlējāmies apgūt jautājumus par medību higiēnu, iepazīties ar viņu praksi.
Uz Vāciju devās Pārtikas un veterinārā dienesta vecākais eksperts Mārtiņš Seržants un Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs Mārcis Ulmanis, Latvijas valsts mežu Meža infrastruktūras un medību struktūrvienības vadītājs Guntis Ščepaniks, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, Valsts meža dienesta Medību daļas vecākais referents Ilgvars Zihmanis, kā arī raksta autore.
Programma bija paredzēta interesanta un plaša. Pirmajā dienā darba grupas sēde, kurā Jānis Baumanis stāstīja par Latvijas medību saimniecības veidošanas niansēm, savukārt Mārtiņš Seržants ļoti izsmeļoši un saprotami skaidroja par Āfrikas cūku mēra izplatību Latvijā – par problēmām, risinājumu meklēšanu un riskiem. Aina patiešām ir bēdīga, un skaidrs ir viens – tas ir tikai laika jautājums, kad ĀCM nokļūs Centrālajā un Rietumu Eiropā.
Savukārt vācieši dalījās savā pieredzē, kas gūta cīnoties ar trematodi Alaria Alata – nejauku parazītu, kas skar arī cilvēkus. Tāpat vācieši stāstīja par putnu gripas uzliesmojumu. Putnu fermās šopavasar likvidēti vairāk nekā 150 tūkstoši putnu. Putnu gripa var radīt apdraudējumu daudzām aizsargājamām sugām, ne tikai mājas putniem. Šobrīd nelaimei redzama tikai aisberga virsotne. Pašlaik notiek vislielākais uzliesmojums, kāds jebkad konstatēts Vācijā. Pastāv milzīgs risks savvaļas putniem slimību ievazāt fermā. Viena pile inficētu fekāliju satur milzu vīrusa apjomu. Ir tik daudz iespēju to izplatīt – ar zābakiem, ar tehniku, ar putekļiem utt. Svarīgi, kā tiek aizvākti mirušie putni. Vācijā tiek izmantotas īpašas kompānijas, bet arī tām ir jāievēro visdažādākās prasības, kas ne vienmēr notiek. Putnu gripa nav nekas neparasts, tomēr kaut kas ir mainījies laika apstākļos, migrācijas ceļos, arī vīruss ir ļoti mainīgs, tādēļ šogad konstatēts tik liels uzliesmojums. Mums gan no žurnāla gribētos pajautāt – vai putnu gripas izplatība nav saistīta ar faktu, ka strauji pieaudzis daudzu putnu sugu skaits, tas netiek kontrolēts, tādēļ daba ķeras pie risinājuma?
Veicina trihinelozes izplatību
Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm Latvijā tikai Āfrikas cūku mēra dēļ ir sākts īpaši piedomāt par medību higiēnu. Ir pārtraukta sena prakse nomedīto dzīvnieku iekšas pamest mežā – sak, jābaro tak vārnas, kraukļi, lapsas un jenotsuņi. Mežacūkas, cerams, mežā vairs nevēdina, ja to dara, tad, cerams, visu nokopj. Šī prakse būtu jāmaina arī attiecībā uz citiem dzīvniekiem. Kādēļ?
Brandenburgā gadā nomedī apmēram 70 mežacūkas, trihinelozes pārbaudes tiek veiktas obligāti katram nomedītajam ruksim. Gadā tiek konstatēti pieci līdz seši pozitīvi gadījumi. Tāpat kaimiņos Lietuvā pēdējos gados ir spēkā prasība, ka mežā nedrīkst pamest mežacūku iekšas, viss ir jānoglabā speciālā konteinerā vai īpašā bedrē. Tāpat arī Lietuvā pārbaude trihinellu atklāšanai nomedītām mežacūkām ir obligāta. Acīmredzot šim risinājumam ir pozitīvas sekas, jo pēdējo trīs gadu laikā saskaņā ar oficiālo informāciju ir samazinājies pozitīvo gadījumu skaits. 2016. gada pirmajos deviņos mēnešos izmeklēti aptuveni desmit tūkstoši mežacūku un konstatēti 38 pozitīvi gadījumi, kas veido 0,4% gadījumu. 2015. gadā tie bija 1,06%, bet 2014. gadā – 2,4%. Līdz ar to samazinās arī saslimšanas gadījumi cilvēkiem – 2016. gadā Lietuvā konstatēts viens gadījums, 2015. gadā bija 38 gadījumi, bet 2014. gadā saslima 20 cilvēki.
Latvijā šajā ziņā situācija ir teju vai katastrofāla. Gadā brīvprātīgi izmeklē tikai nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem mežacūku, lai gan jāatzīst, ka arvien vairāk medību kolektīvu sāk veikt pārbaudes. Bior mājas lapā atrodama gan mazliet pasena informācija, tomēr gana biedējoša: “Ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad trihinelozes ierosinātāji konstatēti mežacūkās – no 0,83% 2007. gadā līdz 1,42% 2011. gadā. Taču jāņem vērā, ka šie dati iegūti tikai no oficiāli izmeklētajiem dzīvniekiem, kas ir tikai 10,2% no kopumā nomedītajām mežacūkām 2010./2011. gada sezonā un tikai 3,4% no uzskaitītajām mežacūkām Latvijā (pēc Valsts meža dienesta datiem).”
Tāpat trihineloze Latvijā konstatēta 70% lapsu, jenotsuņu un lūšu. Tiek norādīts, ka Latvijā esot liels mazo grauzēju skaits, ko uzturā patērē arī lapsas, tādēļ trihineloze ir tik izplatīta, lai gan nevar noliegt – saistība starp iekšu pamešanu mežā un lielo pozitīvo trihinelozes gadījumu skaitu tomēr ir.
Diemžēl, runājot par pārbaužu veikšanu, liela nozīme ir finansiālajiem aspektiem. Latvijā mednieki mēģina izlīdzēties, ilgi vārot vai cepot nepārbaudītu mežacūkas gaļu, jo viena trihinelozes pārbaude maksā ap 14 eiro, toties Vācijā ir cita problēma. Tur mednieki daudz mazākā apmērā medī jaunās mežacūkas, viņi gan, jāatzīst, nav gatavi riskēt ar savu veselību. Vācijā trihinelozes izmeklējums maksā 8 līdz 10 eiro, paraugs ir jāaizved līdz laboratorijai, tādēļ arī nav izdevīgi medīt jaunos ruksīšus – šajā ziņā ir vairāk izdevumu. Bet šajā vietā arī iezīmējas galvenās mūsu un viņu medību saimniecības atšķirības.
Nomedīto gaļu atpērk
Vācijā ir ļoti senas medību tradīcijas. Viņiem sistēma ir daudz sakārtotāka, varbūt pat nedaudz sarežģītāka, tomēr efektīva. Kā skaidroja mūsu vācu kolēģi, vietējā mežniecība, kuras funkcijas ir līdzīgas mūsu Latvijas valsts mežiem, valsts mežos nodarbojas arī ar medību organizēšanu. Pašlaik Brandenburgā valsts mežos galvenais mērķis ir efektīva mežsaimniecība, kas īsti nesaderas ar lielu dzīvnieku skaitu, tādēļ tagad liels uzsvars tiek likts uz briežveidīgo un arī mežacūku skaita samazinājumu. Ja mežā praktiski nav pameža, jo viss ir noēsts, tad ir skaidrs – ir problēma. Medniekam ir tiesības iegādāties iespēju medīt valsts mežos, tiek slēgts līgums par noteiktu dzīvnieku skaita nomedīšanu. Kad dzīvnieks nomedīts, būtībā jebkurā diennakts laikā medījumu ir iespējams nogādāt pārstrādes vietā. Dzīvniekam tiek uzlikts savilcējs, kā arī aizpildīts pārskats, kas sastāv no četrām kopijām. Pārskatā norāda ne tikai nomedīšanas vietu un mednieka vārdu, bet arī asinspēdu suņa īpašnieka vārdu, ja dzīvnieks ticis ievainots, kā arī jāatzīmē novērotās novirzes no normas kā dzīvnieka uzvedībā, tā arī fizioloģijā. Dzīvnieks pārstrādes vietā tiek nosvērts. Ja mednieks vēlas, viņš to no valsts var iegādāties par attiecīgu naudas summu. Ja mednieku tas neinteresē, tad medījums tiek pārdots gaļas uzpircējiem vai arī konkrētā mežniecība pati nodarbojas ar medību produkcijas pārstrādi un tirgošanu.
Nelielie gaļas pārstrādes cehi
Kādā miestiņā viesojāmies arī nelielā ģimenes medījumu pārstrādes uzņēmumā. Katru rītu mednieki var atvest nomedītos dzīvniekus. Gadā šeit tiek pārstrādāti ap 700 medījumu. Uzņēmums sadarbojas ar konkrētiem zināmiem medniekiem, no svešiniekiem uzpērk nelabprāt. Naudu par medījumu samaksā uzreiz. Ja tiek vēlāk konstatēts kāds savainojums vai mežacūka, piemēram, bijusi slima ar trihinelozi, tad uzņēmums zaudējumus atskaita no nākamās mednieka tāmes.
Katru piektdienu pastāvīgie klienti zina, ka iespējams iegādāties svaigu medījuma gaļu. Reizē ar svaigu gaļu tiek piedāvāta dažāda produkcija – pastētes, desas un desiņas, kūpinājumi. Viss tiek gatavots uz vietas. Saimnieks stāsta, ka izdzīvot var. Uzņēmums veidots ar Eiropas projektu atbalstu. Par projekta naudu iepirkts nevis jauns, bet gan lietots aprīkojums, kas ievērojami samazinājis izmaksas. Tuvākais konkurents esot 15 kilometru attālumā.
Mūsu apstākļos šāda veida sistēma patiesībā atvieglotu mednieku uzdevumu samazināt mežacūku skaitu. Parasti viss apstājas pie tā, ka nomedītās mežacūkas vienkārši nav kur likt, piedevām vēl ĀCM dēļ lielie uzpircēji atsakās no mežacūku gaļas. Uzņēmums, kas īpaši specializējies mežacūku gaļas pārstrādē, patiesībā pašlaik būtu tieši laikā.
Lai gan vācieši izceļas ar savu pedantiskumu, tomēr no viņiem gribējās uzzināt vairāk par medījuma higiēnas principiem, no kuriem varētu mācīties arī mēs. Vai viņi būs gatavi, kad arī Vāciju skars ĀCM, pašlaik grūti sacīt, tomēr neviens nešaubās, ka agrāk vai vēlāk tas notiks.
Saku lielu paldies kā PVD un personīgi Mārtiņam Seržantam, tā arī vācu kolēģiem par noderīgo semināru.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
