Aigars Dudelis ir Latvijas valsts mežu mežsaimniecības plānošanas vadītājs, Smiltenes novada domes deputāts, sportists, mednieks, medību kluba Kapsils biedrs. Uzaicināts sarunai, viņš nosmej, ka vispār ir cilvēks, kurš esot īsts mežsaimnieks. Gan šis vārds, gan arī medības, mednieks ir jēdzieni ar milzīgi plašu nozīmi. Principā tā ir informācija par visu, kas notiek mežā. No mazā, trauslā un dzīvelīgā koka stādiņa, no putna, no dzīvnieka, no ogas un sēnes līdz itin prozaiskam, taču dzīves neizbēgamam noslēgumam – naudai par nocirstu koku un kotletei no mežacūkas gaļas.
Ja runājam par Aigara darbu, tad, tēlaini izsakoties, viņam un kolēģiem ir lemts paredzēt Latvijas mežu nākotni. Protams, tie nav spiritisma seansi, bet pavisam reāls, uz aprēķiniem balstīts redzējums par apstādāmajiem un kopjamiem nogabaliem, cirsmu un ceļu vietām pēc četriem pieciem gadiem.
Ja gramatiski sadalām vārdu mežsaimnieks, tad lielākā puse sanāk saimnieks. Jūs tāds jūtaties?
Tādēļ izvēlējos studijas Mežsaimniecības fakultātē Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un manā dzīvē cita darba nav bijis – viss saistījies tikai ar mežu. Tagad, kopš nodarbojos ar mežsaimniecības plānošanu, varētu teikt, ka esmu uzņēmies arī atbildību. Lielu atbildību par to, kādi nākotnē būs mūsu meži. Ir jāsabalansē dabas aizsardzības un rekreācijas vajadzības, cirsmu un jaunaudžu kopšanas vietas, ceļu izbūve, meliorācijas sistēmu ierīkošana, infrastruktūras uzturēšana. Tas viss ir vairāku gadu rūpīgs plānotāju veikums, un tikai tad var iet mežā un sākt darbības. Konkrēti šogad mēs plānojam 2023. gadā darāmo.
Tad laikam jūs esat viens no tiem, kura adresē birst diezgan daudz pārmetumu arī par mežu izciršanu?
Jā, jā. Es, arī mani kolēģi daudz dabū dzirdēt – un ne tikai pateicību. Esam apraduši, bet tāpat pie sirds kaut kas aizķeras. Droši vien mēs, mežsaimnieki, par maz cilvēkiem esam stāstījuši, ka mežs pirms nociršanas tiek arī rūpīgi izkopts, bet pēc nociršanas tiek iestādīts no jauna un kopts atkal. Nebūtu par skaļu teikt, ka lolots. Tomēr jāpieņem – cilvēkiem ir tiesības paust savu personisko viedokli.
Savukārt mežsaimniekiem ir vēl vairāk jāstāsta, jāpamato, kāpēc un ko dara mežā. No savas pieredzes varu teikt, ka sabiedrībā asa nosodījuma nevienā jautājumā, ne tikai par mežu izciršanu, nekad netrūks, tomēr atrodamas arī dzirdīgas ausis un izpratne. Kad tas koks ir izaudzis, ir jācērt. Ja salīdzinām vienkāršoti, tad mežsaimniecība ir tas pats, kas lauksaimniecība – gatavas labības laukā jāiebrauc kombainam, jo tikai no sajūsmas par krāšņām vārpām neviens maizi neēdīs. Protams, mežsaimniecība ir krietni sarežģītāka un ilgtermiņa ekosistēma, bet kopumā arī tai kaut kad jādod labums un tā ir koksne un darbs cilvēkiem. Un vēl nenoliedzams labums – atpūta, pastaigas, ogu, sēņu lasīšana un medības.
Te laikam vietā ar pateicību pieminēt Latvijas valsts mežu devumu sabiedrībai vietās, kur koksnes izvešanai būvētos ceļus varam izmantot mēs visi.
Primāri šie ceļi kalpo mūsu saimnieciskajām vajadzībām un kalpos ilgtermiņā. Taču pa tiem var braukt un iet jebkurš. Netrūkst jau gan arī to, kuri iebilst, ka neesot labi, ka visur var iebraukt un tādējādi traucēt meža iemītnieku mieru, tomēr tas ir vājš arguments. Mežos vienmēr būs cilvēki – vienalga, ir šie ceļi vai nav. Varam runāt, ko gribam, bet kopumā, lai pastāvētu valsts, ir jābūt līdzsvaram: spēcīgai tautsaimniecībai, darba vietām, iespējai nopelnīt naudu un nenoliedzami – dzīvotnēm mežā.
Kā jūs atspēkotu pārmetumus, ka, izcērtot mežu, tiek iznīcināti kokos ligzdojošie putni?
Protams, saukļu un biedējošas informācijas izplatītāju netrūkst. Bet raudzīsimies reāli. Ir tāds meža putnu indekss – lielums, ko Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā pēta Latvijas Universitātes zinātnieki, un pēdējos piecpadsmit gadus šis indekss ir stabils. Nākamais: ir sešas putnu sugas – visi lielie ērgļi un mednis, ko katru gadu uzskaita Latvijas valsts mežu speciālisti, un dati atkal apliecina stabilitāti.
Tātad pārmetumi mežsaimniekiem, ka viņi iznīcina sugas, ir nevietā un bez pamatojuma.Daudzviet koki netiek cirsti pavasarī, un medņu riesta vietas tiek saudzētas, un nogabali, kuros uzturas medņu vista ar cāļiem, tiek aizsargāti. Mums papildus valstī noteiktajai kārtībai ir pat sava īpaša medņu programma, ko vada Elmārs Pēterhofs, lai atbilstoši apsaimniekotu riestus.
Kādi rezultāti? Varbūt ar laiku varēs medņus pavasarī medīt?
Rezultāti ir stabili, un mežsaimnieciskā darbība noteikti nav pamatā medņu populācijas samazinājumam, ja salīdzinām ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Nav taču izpētīts, cik medņu apēd lapsas, jenotsuņi, mežacūkas, plēsīgie putni. Kas attiecas par medīšanu trofejai, dzīvosim – redzēsim. Latvijā nav tradīcijas un prakse medīt medni rudenī. Šis putns nav vajadzīgs gaļai.
Ko varat iebilst tiem, kuri meža cirtējus uzskata par putnu un zvēru bendēm?
To, ka visi meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi un dažādiem mērķiem: koksnes ieguvei, sugu aizsardzībai, atpūtai un atbilstoša klimata nodrošināšanai. Tāpat ne jau visai faunai izdzīvošanai vajag tos vecos mežus. Pārnadžiem vajag tieši izcirtumus, tajos sazēlušās atvases, avenājus, zāli. Kas attiecas uz pārmetumiem, tad atkārtošos vēlreiz – mežsaimniekiem vairāk jāstāsta par mežu cilvēkiem un tad arī sabiedrībā būs vairāk zināšanu un izpratnes. Es te, protams, nerunāju par īpašajām interešu grupām, kam jebkas, ko dara mežsaimnieki, būs slikti.
Mežsaimnieki apgalvo, ka Latvija joprojām ir ļoti bagāta ar mežiem.
Ir un ar tendenci kļūt vēl bagātākai. Manā un manu kolēģu ikdienā ir ļoti daudz dažādu aprēķinu, prognožu, kā augs jaunaudzes, kāds būs koksnes pieaugums, cik drīkst nocirst, cik būs jāiestāda. Un es varu droši apliecināt – Latvijā meža krājumi joprojām ir ļoti lieli. Varētu pat teikt, ka, raugoties tikai no ekonomiskā viedokļa, nobriedušu un pārbriedušu audžu ir par daudz.
Runājot par klimatu, parasti uzsver, ka pārmaiņas izraisot tieši mežu izciršana.
Ja runājam par Latviju, patiesība ir cita. Klimata pārmaiņas var mazināt, ogļskābo gāzi no gaisa piesaistot koksnei. Fotosintēzes procesā lapas paņem CO2, oglekli noglabājot koksnē, skābeklis tiek atdots gaisam. Visvairāk šī ogļskābā gāze tiek piesaistīta augošās mežaudzēs – jo straujāk aug, jo vairāk tā tiek piesaistīta, tātad, kad mežaudzēm ir 30 līdz 60 gadi. Ko secināt? Raugoties vienīgi no klimata pārmaiņu pozīcijas, ļoti veci meži nemaz nav tie labākie.
Cik koku gadā iestāda?
Apstāda astoņus līdz astoņarpus tūkstošus hektāru, un tiem vajadzīgi ap 1,6 miljoni stādiņu. Bet atnāk alnis, stirna un briedis un mazajiem stādiņiem nograuž galotni. Tad mums jāmeklē risinājumi, lai dzīvnieki iznīcinātu pēc iespējas mazāk jauno kociņu, bet diemžēl pēdējos piecus gadus postījumi mežaudzēs palielinās.
Vairāk jāmedī.
Sadarbība ar medniekiem ir, tomēr 2018. gadā pilnībā nopostīti tika apmēram 800 hektāri un ap 2000 hektāri pamatīgi sabojāti, stādītos kociņus faktiski iznīcinot. Apjoms ir milzīgs, īpaši Kurzemē. Daudzi mežsaimnieki ir mednieki, un viņi ļoti labi saprot, ka pārlieku liels dzīvnieku skaits nav savienojams ar mežsaimniecību.Taču ne tikai Latvijā saskaramies ar dzīvnieku pārbagātību un mežu postīšanu. Problēmu pietiek arī Austrijā, Bavārijā, Zviedrijā.
Tātad jāmedī vēl vairāk, bet kāpēc tā nenotiek?
Mēdz uzsvērt, ka nedodot pietiekami daudz atļauju nomedīšanai. Taču, vai 21. gadsimtā šī vecā sistēma ar atļauju dalīšanu ir pareizākais variants? Tas joprojām atgādina senos laikus, kad muižnieka mežā dzīvnieku nomedīšanai deva šēnes. Tādēļ fokuss jāvērš nevis uz to, cik daudz drīkst nomedīt, cik atļaujas izsniegt, bet gan uz to, cik dzīvnieku jānomedī, lai mežu pasargātu no postījumiem. No neatgriezeniskiem audžu postījumiem, jo dažu eglīšu vai priedīšu nograušana vienmēr būs kā likums, pat ja mežā dzīvos tikai viens briedis.
Tad, jūsuprāt, meža nosargāšanai risinājums būtu nedot atļaujas?
Man nav tiesību ne apgalvot, ka tas ir vispareizāk, nedz pavēlēt pārtraukt atļauju izsniegšanu medniekiem, bet mana pieredze ļauj secināt, ka no šīs atļauju dalīšanas sistēmas vajadzētu atteikties. Dzīvojam 21. gadsimtā, un ir tomēr jāmāk sarunāties un sadarboties meža īpašniekam, medniekam un Valsts meža dienestam, kam vēl būtu pienākums rūpēties arī par populāciju noturēšanu līmenī un uzraudzīt, lai neiekrītam atkal otrā grāvī – nesamazinām dzīvnieku skaitu par daudz. Šādas daudzpusīgas sadarbības rezultāts būtu tāds dzīvnieku skaits, kas netraucē mežam augt. Šie, protams, ir mani pieņēmumi, bet skaidrs, ka agrāk vai vēlāk jānonāk pie jaunas un citādas sistēmas.
Cik laika vajadzētu, līdz dažādos kabinetos izsecinātu un nolemtu licences likvidēt?
Pirmkārt, lai šo sistēmu likvidētu, ir jāver vaļā Medību likums. Un tā ir Pandoras lāde! Es domāju, kad mēs viens ar otru pratīsim sarunāties un izteikties, un klausīties, un iemācīsimies cienīt arī atšķirīgo viedokli, tad kaut kas sanāks.
Pagaidām vairumā gadījumu dominē savstarpējie apvainojumi, skaļa kliegšana un tā vien šķiet, ka neesam vēl no padomju gadu mantojuma tikuši vaļā un gribam uzspiest savu vienīgo bezierunu viedokli.
Jā, tie gadi ir atstājuši sekas, bet iesim uz priekšu. Mēģināsim problēmu atrisināt!Pagaidām laikam vienīgais risinājums, kā mežu nosargāt, ir tērēt naudu par dārgajiem repelentiem?
Pie patlaban esošā lielā pārnadžu skaita jauno kociņu nosargāšana ir ļoti dārga. Meža atjaunošanai jau tāpat vajag daudz līdzekļu, un, tā kā netiek regulēts dzīvnieku skaits, mums izmaksas vēl jātrīskāršo, pērkot repelentus, kas nav ilgmūžīgi, un būvējot žogus, ko aļņi un brieži saplēš. Nu tad ko – neaudzēsim mežu, audzēsim dzīvniekus? Uz viņu pārmērīgo skaitu taču norāda arī autoavārijas, ar nobrauktajām stirnām vien pilnas ceļmalas. Starp citu, ja Latvijas valsts mežiem savās platībās nebūtu jāierēķina nograušanas procents, uz hektāru varētu stādīt pat divreiz mazāk koku, un tas arī samazinātu izdevumus.
Ko sakāt par bebriem?
Visnotaļ mīļi dzīvnieciņi, kamēr nesarodas noplūdināt mežu. Bet man atkal ir pieredze, ka bebru problēmu vairāk vai mazāk ir radījis cilvēks. Viņš ir izracis grāvjus diezgan līdzenās teritorijās un tad pietiek vien pusmetru pacelties ūdens līmenim, lai applūstu plaša apkārtne.
Vai gan postījumus, gan nomedīšanu ietekmē arī mednieku klubu lielums?
Ietekmē. Ja klubā ir 40 biedri, platības tiek apsaimniekotas veiksmīgi. Ja ir tikai daži biedri, kuri uz medībām ierodas paretam, tad šajās teritorijās noteikti būs vairāk dzīvnieku. Viņi ir pietiekami gudri, lai saprastu, kur var paslēpties un izdzīvot.
Tikpat labi dzīvnieki var uzturēties tajās platībās, ar kuru īpašniekiem klubam nav līguma, un tad ir vēl sarežģītāk. Es atceros laiku, kad pēc augstskolas beigšanas atnācu uz Smilteni strādāt un, protams, arī mednieku klubā iestājos. Bija tur tādi veci, gudri mednieki, un viņi man kā baušļus iekala: pārzināt mežu; zvēru pārejas; saprast, uz kuru pusi dzīvnieks ies, ja to no citas puses patraucēs; vēja virzienu.
Tagad man reizēm šķiet, ka medības ir kā ātrumsacensības. Fiksi atbrauc, izlec no mašīnas, nomedī, samet gaļu pa somām, mašīnā iekšā un prom, pat ne īsti sasveicinājušies, ne atsveicinājušies. Ja neko nenomedī, šķiras vēl ātrāk un klusāk. Saprotu, ka tāda ir šodienas realitāte.
Cilvēks ar cilvēku sarunājas tikai pa telefonu, strazda dziesmu klausās nevis dabā, bet jūtubā… Jā, visu saprotu, tomēr kaut kā skumji, ka tādas medības, pie kādām es pirms gadiem trīsdesmit pieradu, iet mazumā, jo mazumā iet arī vecie mednieki.
Cik zinu, tas kolektīvs, kurā joprojām esat, tradīcijas tomēr vēl tur godā.
Man šajā ziņā ir paveicies. Es un tāpat visi pārējie Kapsila mednieki ļoti labi pārzinām mežu, gandrīz katru koku un taku pazīstam, nesatraucamies, ja neko nenomedījam, ja nomedījam – tas ir notikums, sarunas. Šāda, ja tā var teikt, ir mana medību puse, tas, kā es izprotu medības.
Kā medījat?
Mūsu klubā populāra ir traucēšana, un man arī ļoti patīk šī metode. Bet tad ir jāpazīst mežs un dzīvnieku uzvedība.
Foto: Kādreizējie kursa biedri ik gadu atlicina laiku, lai visi kopā aizbrauktu medībās. Parasti dodas uz divām vietām – vidzemi un kurzemi. Šoreia tikšanās Smiltenē pie Aigara.
Jūs par mednieku kļuvāt studiju gados?
Jā, liels nopelns te ir kursabiedriem – medniekiem. Īpaši Andrim Insbergam – patlaban Latvijas valsts mežu mežizstrādes izpilddirektoram. Viņš nāca no tādas pamatīgas mežinieku un mednieku dzimtas, un man, augstskolā ar Andri sapazīstoties, šķita, ka medības ir interesanta padarīšana. Pieteicos, vienu gadu biju dzinējs, tad kļuvu pilntiesīgs mednieks, un Jelgavā kopmītnes bieži pēc kotletēm smaržoja.
Tagad jūsu mājas virtuvē arī smaržo?
Protams! Ja esi bijis kopā ar mežu, ar saviem medību draugiem un vēl vakarā dabū gaļas gabaliņu – ko vēl vairāk vēlēties. Pēc tam atmiņas silda pilnvērtīgi pavadītā diena un atpūta no visām problēmām. Diemžēl pēdējā laikā uz medībām Smiltenē braucu mazāk, jo daudz prasa darba pienākumi Rīgā.
Ko no jaukajām atmiņām varat atklāt citiem?
Izstāstīšu, kā nomedīju vilku. Stāvēju pie karodziņu līnijas, un pēkšņi kādu astoņu metru attālumā vilks pabāza gar eglītēm degunu. Paspēju izšaut.Interesantas bija arī zaķa medības. Nomedīju, zaķis novēlās, asiņu gan tikpat kā nebija, paņēmu aiz ausīm, nesu uz pulcēšanās vietu. Mednieki atzinīgi uz mani skatās, jau apsveic. Pēkšņi man rokā iecirtās nagi, kāju spērieni, un es aiz pārsteiguma zaķa ausis kā palaidu vaļā, tā, iespējams, to īpašnieks vēl šodien laimīgs jož pa mežu. Acīmredzot šaujot biju dzīvnieciņu ar kādu skroti tikai viegli ievainojis un nošokējis. Toties reiz orientēšanās sporta laikā uzkāpu lūsim. Skrēju, kā spēru kāju pāri kokam, pēkšņi otrā pusē pēda gandrīz uz lūša muguras. Vispār es lūsi gribētu arī nomedīt.
Tas, ka vienlaikus esat mežsaimnieks un mednieks, traucē vai palīdz?
Noteikti palīdz. Es labāk izprotu visas norises šajā mijiedarībā mežs–mednieks, jo abi taču stāv uz vienas zemes. Man patīk salīdzināt arī vecās skolas un mūsdienīgās skolas medību ābeci. Un kas tad faktiski pilnībā un līdz sirds dziļumiem redz un zina visu par mežu un medībām? Tie ir mežsaimnieki, kuri iet sagatavot cirsmas, mežkopji, kuri uzrauga jaunaudzes, un mednieki. Paretam varbūt arī kāds vides eksperts.
Dzīvnieku aizstāvjus arī saprotat?
Es pieņemu, ka var nepatikt mednieki, ka daļai cilvēku ir citāds viedoklis, bet man tas šķiet pārspīlēts. Pasakas var stāstīt maziem bērniem. Pieaugušajiem uz lietām ir jāskatās reāli un izprotoši.
Izrunājām daudz. Ko varam secināt?
Mēs esam dzīvās dabas sastāvdaļa, un mums ar to jārēķinās. Un jāanalizē, jāplāno, jāizlemj, kā izaudzēt gan kokus, gan dzīvniekus, saprātīgi regulējot populācijas.
Ko gribat novēlēt mežsaimniekiem, medniekiem un lauksaimniekiem?
Sadzirdēt, ko saka otrs.
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
