“Tā dzīvnieku glābšanas biedrība pat nebija parūpējusies par suni. Tas nebija ne ēdis, ne dzēris, bet tika izvizināts pa diviem novadiem. Atgriezies pie saimnieka, ēda to, uz ko agrāk pat virsū neskatījās. Un par šo suņa nozagšanu mums vēl piestādīja rēķinu!”
Šīs ir stāsta beigas, bet viss sākās ar to, ka medību laikā kādam Kabiles mednieku kolektīvam pazuda nopelniem bagāts un uzticams kompanjons – takšu šķirnes suns, vārdā Riko. Šī nav pirmā un droši vien arī ne pēdējā reize, kad ar medībām nesaistīti cilvēki mežā ierauga medību suni. Domādami, ka tas ir izmests vai noklīdis, noķer un aizved uz patversmi.
Medību kluba pārstāvis Juris Ģigulis pastāstīja, ka šis takšu šķirnes suns kolektīvā ir jau daudzus gadus un nekad nav noklīdis. Vienmēr tas ticis atrasts pēc masta, jo nekur tālu arī nav skrējis – zinājis, ka jāturas līdzi dzinējiem.
“Šoreiz viss bija citādi. Meklējām, saucām. Atstājām mežā saimnieka apģērba gabalu cerībā, ka suns atnāks atpakaļ. Ne miņas no Riko. Pagāja viena stunda, divas. Vakarā saimnieks jau sāka manāmi satraukties. Pēkšņi sagaidījām zvanu no Kuldīgas pašvaldības. Izrādās, suns ir pie viņiem patversmē! Viņi paziņoja, ka atvedīšot suni uz Kabili, kas ir 28 kilometru attālumā no Kuldīgas,” atceroties tās decembra sestdienas notikumus, stāsta Juris Ģigulis. “Pats dīvainākais ir tas, ka Riko nav no tiem suņiem, kas paši mēdz lēkt pie svešiniekiem mašīnā. Pat mūsu kluba biedri nevarēja tam pieiet, lai paglaudītu. Viņš ir ļoti izvairīgs.”
Pēc mednieku teiktā, sarunā ar patversmes pārstāvi noskaidrojās, ka kādi cilvēki uz Rendas–Višļu meža ceļa, kas pieguļ konkrētā kolektīva medību platībām, savākuši taksīti. Sunim nebija kaklasiksnas. “Reiz šis suns gandrīz noslīka, jo aizķērās ar siksnu aiz zara. Kopš tās dienas saimnieks bija kategoriski pret kaklasiksnas izmantošanu medībās. Lielajiem suņiem ir viss aprīkojums, ieskaitot GPS raidītājus, bet taksītim tāda nebija. Iespējams, tādēļ šiem cilvēkiem likās, ka suns ir izmests vai pazudis. Viņi zvanīja uz policiju, kuras pārstāvji sazinājās ar Kuldīgas pašvaldības nolīgto dzīvnieku ķeršanas dienestu. Tur, nolasot mikročipu, noskaidrojās informācija par saimnieku. Tik tālu viss labi, bet beigās mums tika piestādīts rēķins par suņa izvizināšanu – 106 eiro, un tas ir jāsamaksā piecu darba dienu laikā!” saka Juris Ģigulis.
“Jautājums, vai šie dzīvniekmīļi, nemednieki nedaudz nepārspīlē ar savu rīcību, savācot svešu suni un iedarbinot visus šos dienestus,” vaicā mednieks.
Oficiālā sistēma strādā
Pašvaldības, kas ir atbildīgas par dzīvnieku labturības noteikumu ievērošanas uzraudzību, pērk klaiņojošo suņu un kaķu ķeršanas pakalpojumus, slēdzot vienošanos ar kādu oficiālu patversmi vai veidojot pašvaldības uzņēmumu. Tas savukārt nodrošina šo dzīvnieku ķeršanu, ārstēšanu, uzturēšanu un nodošanu iepriekšējiem vai jauniem saimniekiem, bet nepieciešamības gadījumā arī eitanāziju. Visa informācija par atrastiem vai klaiņojošiem suņiem un kaķiem, kas nonāk pie kārtībsargiem vai citiem dienestiem, tik pāradresēta šīm patversmēm un tās rīkojas tālāk. Aptuveni tāda ir kārtība. Par patversmes darbu un veiktajām manipulācijām esošajam vai jaunajam dzīvnieka saimniekam nākas maksāt.
Kuldīgas pašvaldība komentē
“Cilvēks, kurš ziņoja par klaiņojošu suni, ir rīkojies pareizi. Mežā pastaigājoties, redzējis noklīdušu suni. Konkrētais cilvēks nevar zināt, vai tas ir medību suns vai noklīdis. Aiz labas sirds, meklējot suņa īpašnieku, persona piezvanīja Kuldīgas novada pašvaldības policijai un informēja par klaiņojošu suni bez saimnieka tuvumā. Pašvaldības policija sazinājās ar klaiņojošu suņu ķērāju un informēja par minēto situāciju. Savukārt suņu ķērājs, ievērojot protokolu, ir ieradies notikuma vietā, noskenējis suņa čipu, noskaidrojis adresi un aizvedis to saimniekam,” stāsta Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieks Kaspars Šabāns.
Kuldīgas novada pašvaldībai ir noslēgts līgums ar personu par Kuldīgas novada administratīvajā teritorijā klaiņojošo dzīvnieku (suņu un kaķu) izķeršanu, nogādāšanu patversmē, bezsaimnieka dzīvnieku līķu savākšanu un utilizāciju pēc noteikta cenrāža.
Saimniekam tiek sastādīts saistību raksts un piestādīts rēķins. Pašvaldības policija nav uzsākusi administratīvo lietvedību, jo par noklīdušu suni varētu piemērot sodu, bet šajā gadījumā suņa īpašniekam ir jāsedz tikai ar suņa ķeršanu saistītie izdevumi.
Summu 106,96 EUR, kas norādīta medniekam izrakstītajā rēķinā, veido: klaiņojoša suņa noķeršana (sestdienās, svētdienās un svētku dienās, kā arī darba dienās no plkst. 18.00 līdz 8.00) 60,50 EUR ar PVN un transporta izmaksas 0,484 EUR/km ar PVN, kas par 96 km ir 46,46 EUR.
Pagājušā gadā Kuldīgas pašvaldībā izrakstīti desmit saistībraksti jeb rēķini.
Reģistrēts mikročips atrisina situāciju
Labākais visā šajā mednieku suņa Riko stāstā ir tas, ka tam ir implantēts mikročips, kas ir reģistrēts Latvijas Lauksaimniecības datu centra (LDC) datubāzē, kā to paredz Ministru kabineta (MK) noteikumi par mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtību. Šī mikroshēma satur unikālu ciparu kodu, ko var nolasīt ar īpašu skeneri, tā dēvēto mikročipu lasītāju. Ievadot nolasīto kodu vienotajā datubāzē, var noskaidrot ziņas par dzīvnieka īpašnieku, informāciju par vakcināciju pret trakumsērgu un citus datus. Pateicoties tam, ir iespējams ātri sazināties ar suņa saimnieku. Ja suns nav reģistrēts un īpašnieku atrast neizdodas, visticamāk, suni sterilizēs un atdos citiem cilvēkiem. Ja tas uzvedīsies agresīvi, iznākums var būt ļoti bēdīgs – eitanāzija. Līdz ar to ieteicams ikvienu savu suni reģistrēt LDC datubāzē.
Kā būtu jārīkojas, ja mežā atrasts suns
Dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone atzina, ka mežā atrasti suņi samērā reti nonāk viņas gādībā. Ulubelē šādi gadījumi ir bijuši, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Kopā pa visu Latviju šis skaits varētu būt diezgan liels.
“Atslēgas vārds šeit ir reģistrācija LDC. Ja sunim ir mikročips, kas ir reģistrēts datubāzē, tas visu atrisina. Jebkurā situācijā. Tomēr es gribētu aicināt cilvēkus, kas atrod suņus uz meža ceļa, nevest tos kaut kur projām uz citu novadu, bet gan izsaukt policiju. Ikvienā pašvaldībā municipālajai policijai ir mikročipu lasītājs, jo tieši tā ir atbildīga par dzīvnieku labturības noteikumu izpildes kontroli. Policija atbrauks, nolasīs mikročipa datus, caur LDC noskaidros saimnieka datus un sazināsies ar to. Suns tiks uzreiz atdots īpašniekam. Tādā veidā var aiztaupīt izdevumus, laika zudumu un pasargāt suni no milzīga stresa, ko tam radīs ķeršana, nešana un šķiršanās no saimnieka,” saka Ilze Džonsone. Ulubeles vadītāja paskaidroja, ka arī tad, ja sunim nav reģistrēta mikročipa, patversme meklē īpašnieku, izvietojot atrasto suņu fotogrāfijas Dzīvnieku policijas portālā, bet tas ir ilgs process, kas ne vienmēr vainagojas panākumiem.
Ko vēl var darīt, lai izvairītos no šādiem gadījumiem
Viennozīmīgi, sunim ir jābūt mikročipam, kas ir reģistrēts LDC datubāzē. Taču, lai to nolasītu, kā jau minēts, jāsauc policija, jādodas pie veterinārārsta vai uz patversmi. Daudz ātrāk atgūt suni palīdzēs saimnieka telefona numurs uz suņa kaklasiksnas.
Kaklasiksna ir obligāta, vēl jo vairāk tādēļ, ka to pieprasa ne tikai dzīvnieku labturības noteikumi, bet arī Medību noteikumi, kuros teikts, ka ir aizliegts medībās izmantot medību suņus, kas medību laikā nav apzīmēti ar spilgtas krāsas elementu vismaz divu centimetru platumā, izņemot medības ar suņiem alās.
Ja saimnieks bažījas, ka suns var aizķerties aiz kāda zara vai saknes, siksna jāizvēlas pēc iespējas plānāka un izturīgāka. Tai ir cieši jāpieguļ suņa kaklam. Otrs variants ir siksna ar lipekļa aizdari, kas var attaisīties, ja suns aiz kaut kā aizķersies un no visa spēka rausies, lai atbrīvotos. Uz siksnas obligāti jābūt saimnieka telefona numuram! Uz modernajām sintētiskajām siksnām to var uzrakstīt ar permanento marķieri. Bez papildu izdevumiem! Var izveidot pieskrūvējamu plāksnīti, uzšuvi vai kā citādi izvietot informāciju uz kaklasiksnas. Galvenais, lai cilvēki, kas suni atradīs, varētu uzreiz sazināties ar saimnieku.
Un, protams, GPS uz siksnas palīdzēs ne tikai atrast, bet atsevišķos gadījumos arī izglābt suni, kas var būt nonācis sarežģītā situācijā.
P.S.
Suņa reģistrēšanu LDC var uzticēt savam veterinārārstam. To var izdarīt arī patstāvīgi, izmantojot portālā Latvija.lv pieejamo e-pakalpojumu vai aizpildot ziņojumu un nosūtot to LDC.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
