Teju pašā Zemgales viducī medī Mārcis Holenders. Viņš ir mednieks vismaz trešajā paaudzē. Kādu laiku dzīvojis Norvēģijā, taču atgriezies Latvijā. Audzina trīs dēlus, no kuriem vecākais jau skaidri pateicis, ka vēlas būt kā tētis – mednieks, un jebkurā mirklī gatavs pamest novārtā modernās ierīces, lai dotos ar tēti medībās. Mārča sirdslieta ir ne tikai medības, bet arī gaļas kūpināšana, turklāt tā, lai gados vecākie ēdāji teiktu, ka gaļai ir bērnības garša.
Kāpēc tu esi mednieks? Tam noteikti ir kāds iemesls.
Cik es zinu, esmu mednieks vismaz trešajā paaudzē. Mans tēva gāja medībās, vectēvs arī esot gājis, lai gan pats viņu neatceros. Es esot bijis tik maziņš, ka vēl uz rokām jānēsā, kad vectēvs devās mūžībā. Taču vēl tad viņš, mani pacēlis rokās, paskatījies un pateicis, ka es bušu mednieks. Interesanti, ka viņa paredzējums piepildījušies arī par manu brāli, ka viņš būs mākslinieks. Arī vectēvs bijis labs mednieks un ļoti praktisks cilvēks. Arī par manu māsu viņā pateicis, ka viņa būs māksliniece, un tā arī notika.
Bet mednieks jau arī savā ziņā ir mākslinieks…
Ja tā filozofiski raugās uz medniecību, tā noteikti ir! Medības, tāpat kā daudzas citas jomas, prasa ļoti radošu pieeju.
Mani medībās ņēma līdzi tēvs. Veselības stāvokļa dēļ viņam bija grūti staigāt, taču viņš tik un tā mani ņēma līdzi līdz tam laikam, kad spēju pārliecinoši atbildēt uz jautājumu, vai tiešām es vēlos kļūt par mednieku. Tajā brīdī man bija 10 vai 11 gadi. Tēvs pārtrauca iet medībās, taču mani ņēma līdzi bijušais kolektīva Ilknis vadītājs Gunārs Kūms. Visbiežāk dzinējos, bet reizēm arī uz lūri. Domāju, es kļuvu par mednieku tieši tāpēc, ka mani vienmēr kāds ņēma līdzi. Arī tagad esmu ievērojis, ja nedēļu vai divas nav iespēju doties medībās, dzīvei pietrūkst īstās garšas un mājās nosēdēt vairs nevar.
Arī man aug trīs dēli. Un ne vienmēr tieku uz medībām tik bieži, cik vēlētos. Bet, ņemot vērā, ka medību platības ir praktiski pie pašām mājām, vismaz izbraukt riņķi pa mežu var piecas reizes nedēļā.
Tev noteikti prātā palikuši paši pirmie iespaidi par medībām.
Tie noteikti bija braucieni uz medībām ar žiguli. Mums bija balts žigulis. Ar citiem medniekiem pie Gunāra Kūma mājām tikāmies rīta agrumā – vēl bija piķa melna tumsa. Nolēma, kur un ko lenks. Biju vēl par mazu, lai man kādu stigu uzticētu vienam pašam. Bija jāiet kādam līdzi. Tad nu kāpām automašīnā un braucām pa Būdiņu ceļu mežā iekšā. Ceļš bija vienā dubļu zampā, pa kuru bija jāmēģina kulties cauri. Protams, kopš tā laika daudz kas ir mainījies, Latvijas valsts meži ir sabūvējuši ceļus. Bet tolaik citas iespējas nebija. Es biju savilcis zābakos vairākas vilnas zeķes, lai nesalst kājas, taču nepadomāju, ka tad, ja kājas zābakos ir saspiestas, salst vēl vairāk. Man tolaik mācīja, ka pirmais, kurš nokļūst mednieku namiņā, iekur uguni. Arī to man iemācīja – kā sagatavot pavisam smalkus skaliņus, virsū likt mazliet rupjākus. Namiņā tāpat vienmēr bija maiss ar bērza tāsīm un pa kādam sveķainākam malkas gabalam. Kad esi savu gabalu nolencis, uguni iekūris, vari pie tās sildīties un gaidīt pārējos.
Un kā ar taviem dēliem? Viņus arī interesē medības?
Manam vecākajam dēlam ilgu laiku mīļākie video bija tieši par medībām. Viņam tad bija pieci gadi. Sēdējām un skatījāmies abi. Gan tādus video, kur medī ar loku un cenšas pēc iespējas tuvāk nokļūt medījamajam dzīvniekam, gan tādus, kur izdara tālāku šāvienu ar šaujamieroci. Viņš klusiņām stāvēja blakus un čukstēja: “Nu šauj, šauj taču!” Varēja redzēt, ja jūt līdzi filmā medniekam no visas sirds. Kāds varbūt teiks, ka pa ātru. Taču, ja mājās ir mednieks, bērns tik un tā visu redz ikdienā un ar atbilstošu skaidrojumu viss ir kārtībā. Viņš arī vienkārši pamazām kļūst par mednieku. Uzspiest nedrīkst, bet, ja bērnam ir veselīga interese, tā jāatbalsta.
Varbūt tieši tur ir tā problēma, ka bērni neko neuzzina par reālo dzīvi ārpus digitālās pasaules, kurā mēs pārāk viegli viņiem ļaujam ieslīgt?
Pieņemsim, ka bērns aug nemednieku ģimenē. Tad jautājums, vai vecāki vēlas un vispār pavada laiku brīvā dabā. Ja nav, kas paņem līdzi, interese un izpratne par procesiem dabā tā arī neveidojas. Un tā bērns dzīvo pilsētas dzīvoklī četrās sienās. Ja nu vienīgi skolā kāds kaut ko pastāsta, piemēram, kā mans puika, kurš stāsta, kā kopā ar tēti brīvdienās gājis medībās un dīrājis bebru. Varbūt kādam kļūst interesanti. Tāpat arī kaimiņu bērniem ir interese, kad mēs krāmējam automašīnā aprīkojumu, lai dotos medībās. Taču noteikti būs vecāki, kuri neatbalstīs šo bērna interesi par mežu un uz mežu bērnu neaizvedīs pat pastaigāties.
Un interese par dabu tiek noslāpēta pašā saknē. Tas nepavisam nav labi! Man bija doma, ja būtu vairāk brīvā laika, varētu doties uz skolām un stāstīt, kas īsti ir mežs un kas notiek medībās, ko mednieki dara, lai patiesi un no sirds sargātu un rūpētos par dabu. Katrai vecuma grupai ir nepieciešama sava informācija, ir jādodas pārgājienos, kuros bērni iet kopā ar vecākiem un kādu zinošu pavadoni.
Tas būtu labs uzdevums mums, medniekiem. Lai vēlāk, kad bērns jau ir izaudzis, viņš zinātu, kā mežā uzvesties un būt drošībā. Mēs, mednieki, to zinām, bet lielākā daļa sabiedrības ne. Un mums ir jārāda piemērs, kaut vai neatstājot maisiņus vai citus atkritumus mežā. Kā pasargāt sevi no briesmām un ka ērces ir mazākais ļaunums, ar ko mežā var sastapties.
Un nevajag aprobežoties ar saziņu interneta vidē. Tā savā ziņā ir bezpersoniska. Par mežu tā pa īstam var izstāstīt tikai klātienē, esot mežā. Labi, varbūt ne gluži vasaras karstumā, kad tevi apsēdīs dunduri, lai gan arī tā ir pieredze.
Un tieši jautājums par jauno paaudzi ir tas traģiskākais. Īpaši par to jauno paaudzi, kas vēlētos nākt medīt. Kad man bija 14–15 gadi, mēs mūsu kolektīvā bijām kādi seši puikas. Un ne visi kļuva par medniekiem un iestājās kolektīvā. Tagad šajā vecuma grupā mūsu kolektīvā nav neviena… Un tas nav tikai pie mums.
Vai tiešām trūkst intereses?
Medīt gribētāju ir daudz, bet es domāju tieši pusaudžus. Viņi sēž telefonos… Un tad nu varam pajautāt, kas būs jau pēc gadiem desmit. Es sevi joprojām saucu par jauno mednieku, lai gan man jau ir pāri trīsdesmit. Es daudz ko vēl nezinu, un daudz kas vēl ir jāiemācās. Man aug dēli. Ja viņi kļūs par medniekiem, es ļoti priecāšos. Interese par mežu ir visiem trim.
Jā, bet tu esi parādījis, ka būt mežā ir interesanti! Tas ir interesantāk nekā sēdēt telefonā
Mūsu mājās ir tā. Nenoliegšu, ir jau tie gadžeti. Taču, ja arī viņi kaut ko dara planšetē, viedtālrunī vai datorā, tiklīdz piedāvāju palikt mājās ar gadžetiem vai braukt man līdzi uz mežu, izvēle ir viena – ierīces paliek kur kurā un puikas jau pēc maza mirkļa ir saģērbušies un sēž automašīnā. Man joprojām acīs ir vecākā dēla sejas izteiksme, kad viņš redzēja, kā es izšauju no vītņstobra ieroča. Manuprāt, viņš saprata to jaudu, kas ir apslēpts šajā ierocī! Jā, viņš mājās bija redzējis gan bisi, gan karabīni, skaidroju viņam, ar ko abi ieroči atšķiras. Toreiz vajadzēja pārbaudīt, vai optika nav izsitusies, vienu šāvienu raidot mērķī. Šāviena brīdī viņš ieplēta acis, un tad seju pārņēma smaids. Šāva kolēģis, un dēls ar nepacietību gaidīja, kad izšaušu arī es. Divi jaunākie vēl nav bijuši blakus. Lai saprastu, ko nozīmē ierocis un šāviens no tā, ir jāsasniedz zināms vecums.
Vai piekritīsi, ka mednieku bērni ļoti labi saprot, ko nozīmē ierocis, ko nozīmē drošība, rīkojoties ar ieroci, un, pats galvenais, kāda ir dzīvības vērtība?
Jā, viņi to iemācās ļoti labi. Arī man liels pluss ir tas, ka es izaugu mājās, kurās bija medību ieroči. Kad biju maziņš, tēvs, tīrot bises, ļāva tās izjaukt un salikt. Būtībā iemācīja ar ieroci rīkoties un to darīt droši. Mums mājās bija atsevišķa medību istaba, un tajā ieiet bija ļoti interesanti. Neatceros, cik man bija gadu, kad tēvs sāka mācīt ieplecot ieroci. Varbūt desmit divpadsmit gadu bija. Es vienmēr esmu bijis gara auguma, un iemācīties ieplecot man nesagādāja lielas grūtības. Tajā brīdī jau es apzinājos, ka gatavojos kļūt par labu mednieku. Un šos vārdus es jau tagad dzirdu no sava vecākā dēla. Kad viņam vaicā, par ko vēlas kļūt, kad izaugs liels, viņš saka: “Es vēlos būt tā kā tētis – mednieks!” Šos vārdus dzirdot, es jūtos ļoti lepns! Fantastiski! Tagad tikai jāmāca, kā patiesi kļūt par labu un atbildīgu mednieku.
Nemednieks citam cilvēkam pat neaizdomājoties dusmās vai naidā mēdz vēlēt nāvi. Mednieks tā nekad nedarīs, jo zina, cik patiesībā ļoti šaura robeža ir starp dzīvību un nāvi. Varbūt arī šīs robežas neapzināšanās ir modernās sabiedrības problēma? To veicina arī datorspēles, kurās dzīvību var nopirkt par naudu.
Arī tas. Arī es esmu spēlējis datorspēles, taču tās likušas pasmaidīt, zinot, uz ko patiesībā ir spējīgi ieroči. Kaut vai apzāģēta bise, ko spēlē tur vienā rokā. Reālajā dzīvē, zinot tās pašas bises jaudu, es jau tad zināju, ka tas nav iespējams. Man tas uzreiz salikās kopā ar realitāti, jo mājās bija medību ieroči. Bet jaunietim, kuram šādas iespējas nav, rodas nepareizs priekšstats. Un tad spēli var sākt no gala. Šie cilvēki, kā tu pareizi saki, nesaprot, cik šaura ir robeža starp ir un nav. Kas ir pirms un kas ir pēc sprūda mēlītes nospiešanas. Mednieks un viņa bērni zina, cik tas ir neatgriezenisks process, par kura uzsākšanu jāpieņem lēmums. Lēmums, par kura sekām ir jāuzņemas atbildība. Vienmēr! Un arī pret savu dzīvību, to saprotot, tu izturies citādi, apzinoties tās vērtību.
Protams, dažs labs no draugiem mani uzskata par galīgu dullu, kurš varbūt iet kādu soli tālāk, nekā šķiet pieļaujams. Taču es zinu, cik tālu es drīkstu iet. Jā, varbūt kādreiz ir vēlme uzzināt, vai var spert vēl vienu soli. Visus mūs taču urda piedzīvojumu meklētāju un izzinātāju gars! Jā, arī pieaudzis vīrietis mēdz izzināt apkārtējo pasauli kā mazs bērns.
Kāds mednieks leišmalē man reiz vaicāja, vai es zinot, ar ko puikas atšķiras no vīriem. Pēc mana dziļdomīgā un garā nū… viņš, ieskatījies man acīs, noteica: rotaļlietas ir daudz, daudz, daudz dārgākas! Bet citādi – ne ar ko!”
Tam nevar nepiekrist!
Ar taviem dēliem viss būs kārtībā. Viņi noteikti kļūs par medniekiem un krietniem cilvēkiem. Bet ko darīt ar tiem, kuru vecāki nav mednieki vai ir mednieki un tomēr nespēj ieinteresēt par dzīvo dabu?
Pamatā nav jāstrādā ar jauniešiem, bet ar viņu vecākiem. Ja nav kas viņu aizved, ir slikti, jo tas 12–13 gadus vecais jaunietis pats uz mežu neaizies. Un šie vecāki ir mana vecuma – 30–35 gadus veci. Viņi paši jau ir izauguši vidē, kur dominē digitālā realitāte. Ļoti žēl redzēt savus vienaudžus, kuru bērni jau aug pilnīgā digitālā burbulī. Un ne šiem bērniem, ne viņu vecākiem nav saprašanas, ka tas vilks ir tepat mežā. Jā, viņi dzīvo pilsētā, taču, izbraucot tikai dažus kilometrus ārpus tās, plēsēji kļūst par skaudru realitāti. Un ne tikai vilki. Ieraugot noplēstu stirnu, viņus pārņem šausmas. Šiem cilvēkiem iešana mežā asociējas ar pastaigu pa bruģētu un labi apgaismotu taciņu starp kokiem… Viņi pa šo taciņu nedaudz attālinās no pilsētas un tūlīt pat atgriežas tajā. Bet mēs, mednieki, jau runājam par pavisam citu iešanu uz mežu, kuras laikā patiešām var redzēt, kas mežā notiek. Tu satiec dzīvniekus, esi spiests pārvarēt dažādas grūtības, var būt nepieciešams iegūt uguni, lai varētu sasildīties. Un tev ir jāzina, ko tu mežā vari izdarīt un ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt. Ejot pa pilsētas taciņām, pie šīm atziņām nonākt nevar.
Ko darīt? Medniekiem jāiet uz skolām un jauniešiem maksimāli godīgi jāstāsta par to, kas mežā notiek. Arī runājot par šķietami neērtām tēmām, nedrīkst laipot. Bērnam var nepietikt zināšanu, lai izdarītu pareizos secinājumus, lai saprastu līdz pusei pateiktās domas. Un, ja tiek vaicāts, kas notiek ar nomedīto dzīvnieku, tad godīgi jāpasaka, ka to mēs gatavojam virtuvē, gatavojam sev ēdienu.
Esi kādu laiku dzīvojis ziemeļvalstīs. Kā tur šajā ziņā notiek bērnu audzināšana? Esmu lasījis, ka tur mednieki uz bērnudārzu atved nomedītu alni un process noslēdzas ar medījuma pagatavošanu pusdienām tajā pašā bērnudārzā. Un bērni ir čakli procesa dalībnieki.
Jā. Tā ir. Kādu laiku esmu dzīvojis Norvēģija. Tur izglītības sistēma ir citāda. Atceros, trešdienas viņiem bija pārgājienu dienas. Neatkarīgi no laika apstākļiem, no tā, cik bērnu ir skolā. Trešdienās tieši jaunāko klašu bērni devās pārgājienos. Un ne jau pa pilsētu, pa labiekārtotiem celiņiem, bet kalnos. Tur ir iepriekš sagatavotas kempingu vietas, lai bērniem būtu interesanti, viņi kopā ar skolotājiem kur uguni, neskatoties – līst, ir spēcīgs vējš vai snieg sniegs. Visi dodas ārā. Viņus radina nebaidīties no laika apstākļiem. Bet kā pie mums? No gaisa krīt trīs pilītes – nevar taču iet ārā, ir jāpagaida rītdiena! Bet mednieks jau rītdienu gaidīt nevar! Vakar ir saliktas lamatas, šodien ir jāpārbauda! Arī mans vecākais dēls zina – jāiet arī tad, ja līst. Ir jāsameklē piemērots apģērbs un var doties ceļā!
Norvēģijā jau kopš bērnības māca, ka dabā ir jāiet un jāmāk pienācīgi saģērbties, pienācīgi uzvesties. Man kā Latvijas iedzīvotājam tās takas, kur pārgājienos iet norvēģu bērni, šķita bailīgas! Pusmetru no takas pa labi ir klints, pusmetru pa kreisi – krauja. Un līdz ielejai 60–70 metru taisna klints siena. Un tur iet bērnudārzs, pirmā un otrā klase… Tas ir kosmoss! Mūsu mammas ķertu trieka. Slapjā laikā klints ir slidena. Tā nav apaugusi ar sūnu. Un bērniem iemāca, ka stāvākās vietās jāturas pie virves, kas droši nostiprināta klintī. Un viņiem tas ir normāli. Pie mums… nu tas būtu gada piedzīvojums, protams, ja vecāki atļautu piedalīties. Bet Norvēģijā bērniem tā ir katru trešdienu.
Vai sastapi arī medniekus?
Protams! Es ātri atradu, kurš ir mednieks, un sameklējām kopīgu valodu, vismaz žestos. Mani nobiedēja izmaksas. Es joprojām domāju kā latvietis, mērīju ar mūsu mērauklu.
Tajā pašā laikā biju izbrīnīts, ka tādā klinšainā apvidū, kur nav līdzenumu, ir ļoti daudz aļņu. Viņiem ir fantastiski norvēģu aļņusuņi. Sapazinos ar kādu norvēģi, kas šos suņus audzē. Ar viņa palīdzību izzinot medības Norvēģijā, saprotu, ka pie mums medības bieži vien ir tikai tāda pastaiga pa parku. Tieši klimata un reljefa dēļ. Kad suns ir atradis alni, ir jāmēģina, sekojot GPS signālam, nokļūt kalnos pie suņa un medījuma. Reiz suns tika atrasts pēc 16 stundām. Viņš nebija pametis alni. Kad pienāca mednieks, suns turpināja riet, bet jau bez skaņas – balss bija pazudusi. Sunim balss atgriezās pēc trim nedēļām. Taču tas bija perfekti izdarījis savu darbu.
Un Norvēģijā medību procesā iesaistās ļoti daudz jauniešu. Viņiem mednieki iemāca, kā rīkoties ar nazi, kā sadalīt medījumu, iekurt uguni. Un vairāk ir jauniešu nekā to, kuri viņus ved medībās kalnos. Bet pamatu ieliek jau bērnudārzā.
Arī mums tas nebūtu nekas nesasniedzams. Labi, varbūt ne lielajās pilsētu skolās, bet lauku skolās noteikti!
Spēj iedomāties, cik papīru vajadzētu aprakstīt, lai bērnam pie mums varētu dot rokās medību nazi un ļautu pieskarties medījumam!
Jā, pie mums tā ir – nedod Dievs, ka kaut mats no galvas nokritīs! Bet viss jau sākas no saknēm, no ģimenes. Un tomēr, kāpēc pie mums nevar mežā iekārtot vietas ne tik izlaizītas, lai nevarētu pat paklupt, bet piemērotas, lai mācītos par sevi parūpēties? Pietiek ar ugunskura vietu un nojumi no dabiskiem uz vietas sastopamiem materiāliem. Un tad bērni iemācītos, ko vilkt mugurā, cik zeķu jāvelk kājās ziemā, un galu galā norūdītos.
Ar ko tu nodarbojies ikdienā?
Palīdzu draugam strausu fermā, dodos medībās un ķeru bebrus. Šīs medības man ir sirdij tuvākās. Jā, esmu gājis uz briežu bauri, taču man uz tiem lielajiem kaut kā nevelk. Ilgus gadus bija pat tā, ka stirnu nevarēju nomedīt. Es pat zinu, kāpēc. Dzinējmedības. Manas pirmās vai otrās medības ar ieroci. Skrēja stirna. Apstājās, skatījās uz mani un mirkšķināja acis. Nevarēju nospiest sprūda mēlīti.
Kāpēc esi vairāk pievērsies tieši bebru medībām?
Bebrs Latvijā joprojām ir gana liela problēma. Un tajā pašā laikā tas ir neapzinātais zelta resurss. Tas ir medījams nelimitēti un izmedīt to pilnībā praktiski nav iespējams. Jā, ir vietas, kur populācija ir būtiski samazināta, taču ir arī vietas, kur to fiziski ir ļoti grūti izdarīt.
Daudzi kolektīvi un arī privātpersonas mani aicina palīgā medīt bebrus. No bebra iegūstam ādu, ko var vest ģērēt uz leišiem un izmantot. Gaļa. Man personīgi šķiet, ka garšīgākās medniekdesiņas ir tieši no bebra gaļas. No gaļas var gatavot arī konservus, bet kūpināts bebrs vispār kūst uz mēles.
Tāpat bebra dziedzerus izmanto tautas medicīnā. Arī es esmu gatavojis šo uzlējumu. Gribētāju šajā ziņā ir vairāk, nekā piedāvājums spēj apmierināt.
Un kā ar trihinelozi?
Ja bebrus pārbaudītu tikpat daudz, cik mežacūkas, un tas procents būtu tāds pats kā šodien, es par to uztrauktos. Bebrs ir zālēdājs un trihinelozi var iegūt tikai tad, ja alā sakaujas ar kādu slimu lapsu, izkož tai gabalu un norij. Šāda iespēja ir neliela. Esmu apmeklējis dažādus kursus par pārtikas sagatavošanu, higiēnu un drošību. Par šo niecīgo iespēju runāja arī pasniedzējs. Visādi citādi bebrs ir viens no tīrākajiem gaļas ziņā.
Kurš vēl no medību veidiem, ja neskaita bebru medības, tevi aizrauj?
Nav tāda medību veida, kas man nepatiktu. Man ļoti patīk dzinējmedības. Tas gars, kas valda starp medniekiem, kopīgi darot sirdij tuvas lietas. Mēs medījam kopā. Taču ļoti komfortabli jūtos arī individuāli. Ne tikai medījot bebrus, bet arī pīles, lapsas, jenotsuņus. Mana stihija ir tieši nelimitēto dzīvnieku medības.
Pērn baurī piegāju astoņiem dažādiem briežu buļļiem. Es to māku, taču vai es vēlos spiest sprūda mēlīti? Laikam jau ne. Es daru to, ko citi īpaši nevēlas darīt. Lai medītu sīkāku medījumu, vajag zināšanas, inventāru, jāpieliek daudz pūļu. Medījot ar lamatām, ir tīra gaļa un nesabojāta āda.
Kā bebru pagatavot tā, lai nejustu specifisko piegaršu?
Bet tā ir tieši bebra garša! Ja nemāk pagatavot ēdienu, iemeslu var atrast vienmēr. Ir cilvēki, kuri ir vairāk vai mazāk jutīgi pret kādām garšām. Es gan neteiktu, ka esmu mazāk jutīgs, jo ikdienā bieži gatavoju gaļu gan sev, gan citiem un tā vienmēr ir jāpagaršo. Mums mājās cieņā ir konservi, tad medniekdesiņas. No bebra maltās gaļas masas labprāt gatavojam arī picas. Kupati – nu, tie kā kuram. Pāri visam, protams, ir kūpināts bebrs.
Sociālajos tīklos tu bieži dalies ar fotogrāfijām, kurās redzami kūpinājumi.
Jā, kūpināšana man patīk tāpat kā medības. Arī vēlme kūpināt man ir kopš bērnības. Agrāk te, Līvbērzē, gandrīz katrā mājā bija kūpinātava. Tagad gan tikai dažās.
Man bija interesanti, kā tu vienā vietā uzliec jēlu gaļas gabalu, citā vietā kurini un gaļa top gatava, lai gan liesmas līdz tai nenonāk. Tā ir kā maģija. Pirmo reizi kūpinātavu pats uzbūvēju 15–16 gadu vecumā. Mazu, necilu, taču tā darbojās! Tā pamazām, pamazām aizgāja. Tagad kūpinu sev un paziņām.
Vai tev ir kāda īpašā kūpināšanas recepte, ar ko esi gatavs dalīties?
Īpašās receptes nav. Process ir balstīts uz paskatījos, pagaršoju, sajutu… Tā arī ir kā māksla, kurā tu vienkārši improvizē. Man patīk sajust garšu. Un tad bebrs garšo pēc bebra, alnis pēc aļņa, cūka pēc cūkas, vista pēc vistas un strauss pēc strausa. Tik vienkārši. Es tieši šo garšu vēlos izbaudīt. Parasti marinādē ir sāls, cukurs (ļoti nedaudz), lauru lapas, pipari, ķiploki un krustnagliņas. Kad bebru izmarinē, pirms gaļu likt kūpināties, es to tajā pašā marinādē uzkarsēju. Nevis uzvāru, bet uzkarsēju. Nedrīkst pārsālīt un pārpiparot. Tad gaļa garšos pēc garšvielām, nevis gaļas. Un jākūpina vecmodīgi. Ar alkšņa malku. Un visvairāk aromātisko dūmu dos svaiga alkšņa koksne, nevis ūdenī izmērcētas pagales, jo tas dos tikai papildu tvaiku un mitrumu. Un gaļas kūpināšana ilgst 12–14 stundas. Jā, to var izdarīt arī četrās stundās, bet rezultāts tomēr atšķirsies. Garša būs tikai virspusē.
Dodamies lamatot bebrus – daži noderīgi padomi
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
