Pēdējā laikā sociālajos tīklos un Youtube kanālā nereti parādās video par mājās audzētiem savvaļas dzīvniekiem.
Tā ir tāda bezmaz vai mode – par bargu naudu iegādāties lēno lori no Nycticebus dzimtas vai suņa vietā turēt pieradinātu lapsu. Diemžēl cilvēki ne vienmēr saprot, ka tā ir vardarbība pret dzīvnieku un iejaukšanās dabiskajos procesos.
Mednieki lielākoties neatbalsta šādu praksi, bet situācijas mēdz būt dažādas. Mednieka Andrjus saimniecībā 60 kilometrus no Viļņas 200 kvadrātmetru aplokā dzīvo stirnāzis. Šogad tam aug jau četrpadsmitie ragi. “Viņu un viņa brāli kāds atnesa mūsu mežzinim. Abi bija vēl plankumaini, pavisam maziņi un novārguši. Mežziņa mājās kazlēni jau bija nodzīvojuši pusotru gadu, kad viņš nolēma meklēt brāļiem citus aprūpētājus. Es labāk būtu gribējis, lai tas ir mežacūkas sivēns, bet te tāda situācija… Es pieteicos paņemt vienu, bet otru savāca cits mednieks,” stāsta Andrjus. Viņš savu audzēkni nodēvējis par Bembiju.
Vaicāts, kā viņš uzskata, vai ir normāli turēt saimniecībā meža dzīvniekus, Andrjus atzina, ka pats nekad nebūtu ķēris kazlēnu, lai paņemtu to uz mājām. “Es neatzīstu savvaļas sugu dzīvnieku pārvēršanu par mājas mīluļiem, bet situācijas mēdz būt dažādas. Ja dzīvnieks ir savainots, novārdzis, palicis bez mammas vecumā, kad pats vēl nevar izdzīvot, palīdzēt vajadzētu,” spriež mednieks.
Diemžēl ir tā, ka pēc palīdzības sniegšanas ne vienmēr ir iespējams dzīvnieku atlaist dabā. Viņš ir pieradis pie cilvēkiem, pie pastāvīgi leknās dzīves, savukārt dabiskās briesmas neapzinās. Iztikšana un izdzīvošana ir jāapgūst no agras bērnības. Ja dzīvnieks nodzīvojis cilvēka aizgādībā vairāk nekā pusgadu, savvaļā viņu atlaist vairs nedrīkst, skaidro Andrjus. Ir zināms, ka Bembija brālis nodzīvojis pie saimnieka tikai piecus gadus, tad aizbēdzis. Pēc tam vietējie mednieki viņu nomedījuši. Iespējams, āzītis bijis pārāk drošs, jo bija pieradis pie cilvēkiem.
Bembijs ir nodzīvojis brīnišķīgu dzīvi. Viņam ir plašs, ar zāli aizaudzis aploks un būdiņa, kurā gan viņš iet iekšā nevis ziemas spelgonī, putenī vai lietū, kā varētu domāt, bet tikai vasarā, kad saule karsē visvairāk. Ziemā, lai kāds aukstums valdītu, Bembijs guļ ārā. Viņš barots ar zāli, sienu, dažādiem zariņiem un kukurūzu. Protams, vienmēr ir pieejams sāls. Pēdējos divus gadus Bembija zobi vairs netiek galā ar kukurūzu un saimnieks pērk aitām paredzētu kombinēto barību, kas āzītim ļoti iet pie dūšas.
Par spīti tam, ka visu dzīvi pavadījis cilvēka tuvumā un aprūpē, āzītis pieradis nav nemaz. Pēc mednieku nostāstiem, kazas ir daudz maigākas un vieglāk pieradināmas. Andrjus apstiprina, ka Bembijs ir īsts saimnieks savā teritorijā. Ieiet pie viņa voljerā nevar neviens. Esot jāuzmanās pat barojot. Reiz Andrjus bēris iežogojumā sapļauto zāli un aizmirsis pārbaudīt, kur Bebijs ir, un saņēmis triecienu ar ragiem. Nelaimīgā kārtā āzis trāpījis pa plaukstu un rags gandrīz izgājis cauri. Savu stirnāzi Andrjus dabūja ar otrajiem radziņiem. Kopš tā brīža visi ragi ir saglabāti un piestiprināti pie viena dēļa rindiņā. Trīspadsmitie vēl nav pielikti, bet četrpadsmitie aug.
“Ļoti žēl, ka es nepierakstīju visas nianses jau no paša sākuma. Iegaumēju, ka paši smagākie bija otrie ragi, bet visgarākie – sestie. Ragu nomešanas laiks arī variējas. Visvēlākais bija 25. decembrī, bet visagrākais – 15. oktobrī. No kā tas ir atkarīgs, tagad vairs nevarēs spriest, jo nav pierakstu par laika apstākļiem un citām niansēm konkrētajā gadā,” stāsta Andrjus.
Bembija ragu kolekcija kā uzskates materiāls ir nodota Lietuvas Mednieku un makšķernieku biedrības centrālajam birojam, kur tiek izmantota jauno mednieku kursos. Trīspadsmitie ragi tai vēl nav pievienoti. Un tagad Bembijs diemžēl ir ļoti vārgs un nav pārliecības, ka četrpadsmitie izaugs un āzis nodzīvos līdz tam brīdim, kad ragi rudenī nokritīs, spriež Andrjus.
“Kas notiks pēc tam? Pats es viņam galvu nogriezt nevarēšu. Tas ir paradoksāli. Es daudzus gadus audzēju stirnu, un tajā pašā laikā man ļoti patīk medīt āžus. Man ir ap simt trofeju, bet savējam, kad viņš nomirs, es pats nevarēšu pieķerties. Zvanīšu draugam, lai atbrauc, jo tas ir ļoti svarīgi. Tik veca stirnāža galvu dabūt ir reta veiksme, un tā būs vajadzīga izpētei un zinātnisko datu ievākšanai,” sarunas noslēgumā paskaidro Andrjus.
Stirnēns mežā nav jāglābj! No meža aiznesto dzīvnieku mazuļu liktenis bieži beidzas traģiski!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
