Latvijā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt klasiskos gravierus, kuri strādā, gravējot ar roku. Viens no viņiem ir Linards Počs. Viņš ne tikai spēj medību ieroci vai nazi pārvērst mākslas darbā, bet arī pats ir mednieks un pievērsies sporta šaušanai.
Kā tu kļuvi par mednieku?
Tā pa īstam mani medniecībā ievilka darbs! Tieši gravēšana. Lai gan jāteic, manā dzimtā, īpaši no mātes puses, visi bijuši mednieki. Tas bija Sēlijā, Sēlpilī. No tēva puses mani radi ir Latgalē, Viļānos.
Kā tu nokļuvi, ja tā var teikt, pašā Vidzemes viducī, Lielstraupes pagastā?
Manas mammas krustmāte šeit pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā iegādājās namiņu. Braucām šeit vasarās dzīvot, un jau kopš bērnības šī vieta man ir ļoti tuva.
Vasaras sākumu, jūniju, parasti pavadījām Sēlpilī. Augustā uz nedēļu braucām arī uz Latgali. Garlaicīgi nebija. Atceros, Sēlpilī kapusvētki bija augusta otrajā sestdienā. Kapos trijos pēcpusdienā sākās Dievvārdi, un ap pusčetriem veči klusītēm pazuda, lai dotos pie ūdeņiem – sākās pīļu medības! Vakarā, kad laiks zaļumballei, uz kulmināciju viņi bija atpakaļ. Un nākamajā dienā pēc kapusvētkiem pusdienās vienmēr bija pīles. Nu, kā tu šādā atmosfērā pats nekļūsi par mednieku! Tāda laba bērnības trauma!
Protams, vecie onkas mums, sīkajiem, mācīja arī šaut. Lai gan, cik nu vecie, viņiem tolaik bija mazāk gadu nekā man pašlaik. Vēl joprojām atceros pirmo zilumu rokā – neprecīzi ieplecoju un laidi atspiedu nevis pret plecu, bet pret rokas muskuli. Zilums bija pamatīgs, bet es par to biju ļoti lepns! Manā klasē neviens nebija šāvis ar bisi, bet es biju!
Arī te, Lielstraupes pagastā, mēs bijām īsta knēveļu banda! Kādi astoņi. Visi ar divriteņiem dzenājāmies pa mežiem. Paklīda runas, ka mežā ieklīdis lācis. Mēs, baigie mednieki, salasījušies grāmatas par indiāņiem, gājām uz mežu, cirtām eglītes, mizojām tās, piesējām pamatīgu nazi un gājām lāci medīt!
Atradāt ķepaini?
Pēdas atradām, un ar to arī pietika! Kā ieraudzījām, medību rīkus iesviedām krūmos un bēgām, cik ātri vien pedāļus divriteņiem varēja pamīt! Pēdas mums šķita ļoti lielas, ar pamatīgiem nagiem. Lācis bija kāpis uz augšu pa tādu slīpu nogāzīti.
Un kā tad ar tām īstajām medībām?
Pirms gadiem divpadsmit sāku nodarboties ar gravēšanu. Tolaik īsti nebija domas gravēt ieročus. Biju plānojis izgatavot presformas juvelieriem, tiem, kas izgatavo nozīmītes, medaļas, ordeņus, piespraudes. Nomira mans krusttēvs un atstāja mantojumā savu bisi. Un tā man reāli parādījās bise un iespēja tajā ko iegravēt. Taču pie bises tāpat vien tikt nevarēja – bija jākļūst par mednieku un jāiegūst ieroča glabāšanas atļauja. Kādu brīdi glabāju ieroci pie draugiem, līdz sapratu – laiks kļūt par mednieku. Apmeklēju kursus un nokārtoju eksāmenus, pārrakstīju plinti, un pirmais, ko izdarīju, – ķēros pie gravēšanas.
Nākamais solis – ja tev ir ierocis, tam ir jāšauj! Apliecība ir, plinte arī. Straupes pagastā meži biezi, zvēru daudz. Noslēdzām līgumu ar vietējo klubu par medību tiesību nomu ar atrunu, ka varu savā īpašumā medīt noteiktus dzīvniekus. Uzcēlu laktiņu kokā. Tas bija ekstrēmi – ļoti neērtā pozā sēdēju uz koka zaros pienaglota dēlīša. Tolaik dzīvoju Rīgā, braucu uz mežu un stundām sēdēju. Mēģināju saprast, kā un kāpēc un, galvenais, kad nāk zvēri. Sākumā satrūkos no katra troksnīša, jo biju pārliecināts, ka nāk medījums! Ar laiku iemācījos saprast mežā notiekošo un nu varu medīt daudz rezultatīvāk. Tagad var pussnaudā tornītī meditēt un reaģēt uz to īsto skaņu… Un reizēm pat ir tā, ka tu neko nedzirdi, bet jūti. Ieslēdz naktenieku, un lapsa ir tieši tur, kur biji to sajutis ar pavisam citām maņām.
Un kā ar kolektīvu?
Medīju tajā pašā klubā, kur savulaik krusttēvs. Mani laipni uzņēma, un tā joprojām esmu Ķeipenes kolektīvā. Attālums paliels. Savulaik braucu uz medībām no Rīgas, tagad no Raiskuma. No šejienes ir labāk. Ceļš patīkams un interesants. Aizmigt nevar, kā braucot uz Rīgu pa Tīnūžu šoseju – neviena līkumiņa, bet ap pusnakti miegs tā vien nāk! Bet ir jābrauc.
Es, protams, eju arī viesmedībās, tepat uz Mākulīčiem un Stalbē uz klubu Šalc zaļais mežs. Ir jau patīkami pamosties stundiņu vēlāk, izdzert rīta kafiju un nobraukt tikai divdesmit kilometrus. Reizēm pirmais masts iznāk gandrīz pie manas mājas, un tad es čībās ar kafijas krūzīti rokās sagaidu uz lieveņa, kad parādās pirmie mednieki. Tikai tad velku medību zābakus un eju – mazliet pārspīlēju, protams.
Vai medību dieviete Diāna tev bijusi vēlīga?
Es teiktu, ka jā. Nevaru sūdzēties! Ragainie man pa nepilniem desmit gadiem ir bijuši pieci. Selektīvi medījamie, protams, bet ir. Aļņi – trīs vai četri. Nu jau vairs nevar visu atcerēties! Mežacūkas arī kādas četras. Divas no tām vienā mastā. Ņemot vērā Āfrikas cūku mēri, arī tas nav slikts rādītājs.
Tajā mastā mani nolika vietā, kas nav diez cik pārskatāma. Suņi dzen, un es redzu, ka pa krūmiem iet gan suņi, gan cūkas. Jūtu, ka līdīs ārā pa nelielu klajāku spraugu un… tā sprauga ir tieši līdz manai mašīnai. Cūka kā parādījās, izšāvu, un ruksis, vēl kādu gabaliņu pastreipuļojis, nokrita tieši pie bagāžnieka! Dzirdu, ka nāk vēl viens pērniķis. Izšāvu vienu reizi, otru, tad trešo, bet ruksis turpināja skriet. Izņēmu aptveri. Pārlādēju. Labi, ka patronas kabatā biju salicis pareizajā virzienā un tās nebija jāmeklē. Izšāvu vēl divas reizes. Veči man prasīja, vai man ir pusautomāts, ka tik ātri izdevies izšaut šāvienu sēriju… Teicu – nē, man ir kloķējamais. Secinājums – jāmācās ātri pielādēt! Iegādājos vēl vienu aptveri, lai ierocī ir trīs un rezervē vēl trīs.
Vēlāk atklājās, ka bija tikai trīs trāpījumi. Zaļo desmitnieku nebija, kā mēdz teikt Mārcis Mūrnieks. Es domāju, ka, velkot līdzi, dažas reizes trāpīju kokiem.
Kā vērtē drošību medībās?
Esmu ne tikai mednieks, bet arī zemessargs. Ar ieročiem cenšos apieties ļoti uzmanīgi. Domāju, nelaimes gadījumi notiek bravūras dēļ – “es uzliku uz drošinātāja, un nekas jau nevar notikt, viss ir droši”. Bet notiek! Piemēram, no kāda trieciena vai lienot pa krūmiem. Tāpēc zemessardzē viens otram visu laiku seko līdzi, un neviens nekad neapvainojas, ja otrs pasaka: tev drošinātājs pārslēdzies, nodrošini! Savukārt medībās, ja tu otram, īpaši vecāka gadagājuma medniekam pavaicāsi, vai ierocis ir izlādēts, viņš apvainosies un dzirdēsi to, ko nemaz nevēlējies dzirdēt. Bet tie ir tīņu gājieni!
Ir trīs pamata principi – nekad neturēt ieroci kādas dzīvas būtnes virzienā. Tikai drošā virzienā. Pastāv iespēja nejauši izšaut, un lode, īpaši no karabīnes, lido ļoti tālu – vairākus kilometrus, un tu nezini, kur tā šādā situācija trāpīs. Tev vienmēr jāpārliecinās, ka ierocis ir izlādēts. Vēl labāk, ja aizslēgs ir vaļā un gludais ir atliekts. Un trešais princips – ar ieroci vienmēr jāapietas tā, it kā tas būtu pielādēts.
Arī šautuvē bieži esmu novērojis, ka uztraukumā cilvēks izšauj, pirms vēl lāgā pacēlis ieroci. Labi, ka tas parasti ir drošā virzienā. Un gadās arī tiem, kuri šauj 100 no 100. Arī viņi aizšauj garām, un arī viņiem gadās pa nejaušam šāvienam. Ir jābūt ļoti uzmanīgam.
Un nevajag apvainoties, ja kāds lūdz pārliecināties, vai tavs ierocis ir drošs. Un ar vārdiem ir, ir vai es zinu nepietiek. Ir reāli jāpārliecinās un nav ko apvainoties.
Kā pievērsies sporta šaušanai?
Man jau kopš bērnības patikusi šaušana. Esmu gājis uz pneimatikas šautuvēm. Arī savulaik aizbraucis ciemos pie krusttēva, dīcu tik ilgi, līdz viņš man atļāva izšaut. Mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, mēs, vairāki audzēkņi, sākām braukt uz šautuvi un trenēties šaušanā ar mazkalibra šauteni. Piedalījāmies Rīgas profesionāli tehnisko skolu sacensībās. Rezultāti nebija slikti.
Protams, iestājoties universitātē, vairs tik daudz iespēju nebija. Vēlāk iestājos zemessardzē un iespēju atkal bija vairāk, lai gan pirmajos gados šautuvē izsniedz piecas patronas – divas piešaudei, trīs ieskaitei… Reizi divos gados bija šaušana ar Kalašņikova automātu. Tagad situācija ir pilnībā cita un šaušanas treniņiem tiek atvēlēts daudz laika un iespēju. Jau kā zemessargs esmu piedalījies šaušanas sacensībās ar vītņstobra ieroci.
Kad kļuvu par mednieku, tad jau āķis bija lūpā! Aizbraucu uz pirmajiem mačiem un sašāvu 75 punktus ar skrejošo mežacūku, un pašam likās, ka esmu zvaigzne! Tā bija trešā reize mūžā, kad šāvu uz skrejošo mežacūku.
Tā gadu no gada rezultāti uzlabojās. Šauju ne tikai skrejošo mežacūku, bet arī šķīvīšus. Taču, lai sasniegtu labus rezultātus kombinētajā medību šaušanā, svarīgi labi šaut ne tikai stāvošā mērķī ar karabīni, bet arī šķīvīšus. Tu vari sašaut 100 procentus stāvošos mērķus, bet, ja šķīvīšos rezultāts būs zem 20, labāko desmitniekam tu pat tuvumā netiksi.
Kādam tad jābūt rezultātam šķīvīšos?
Šķīvīši stabili jāšauj virs 20, un tas jau vairs nav tik vienkārši. 15, 16, 17 sacensībās šķīvjos nav rezultāts! Tas ir vidēja mednieka rezultāts. Un, lai arī to sasniegtu, ir jātrenējas. Jāiemācās veikt pareizu apsteigumu un pareizi nospiest mēlīti. Man pašam visbiežāk sanāk nospiest par ātru. Trenēties var arī mājās, ieplecojot ieroci vairākus desmitus reižu.
Ko tas tev dod kā medniekam?
Ļoti daudz! Daudzi apgalvo, ka šaut mežā ir pavisam kas cits nekā šautuvē. Putns lido tā, cūka skrien šitā, bet šķīvītis lido vēl citādi… Jā, bet šautuvē tu iemācies noturēt ieroci, sekot mērķim, neapstājoties un nesasteidzot nospiest sprūda mēlīti un turpināt sekot mērķim. Klasiskā kļūda medībās – sasteigts šāviens, un tas bieži tiek norauts. Parasti trāpa kaut kur pa leju, pa kājām, pa vēdera apakšu. Esmu ievērojis, ka vēl nav izskanējis šāviens, kad mednieks jau skatās, vai ir trāpījis… Tā ir šaušana tikai uz to pusi…
Un tad nav jābrīnās, ka ir tik daudz gadījumu, kad tiek atšautas kājas, ir zaļie desmitnieki. Un tam visam nāk klāt apsteigums, ko arī var iemācīties ievērot, šaujot šķīvīšus, kas lido ar dažādu ātrumu un dažādās trajektorijās. Sākumā tev jātērē laiks, lai izdomātu, kādam jābūt apsteigumam, vēlāk tas sanāks it kā pats no sevis. Sacensības iedod mieru, pārliecību par sevi un ieroci medībās.
Šaujot šķīvjus, ir nācies dzirdēt apsteiguma apzīmējumus – krēsls un galds. Vienam šķīvītim jāņem priekšā krēsla tiesa, citam – galda. Un, ja briedis burtiski lido pāri stigai, tad priekšā jāņem varbūt par vairāki galdi. Un, tikai šaujot šķīvīšus, skrejošo mežacūku gan ar karabīni 50 metros, gan ar gludo 35 metros vai skrejošo alni 100 metros, var iemācīties sajust apsteigumus, jo ieročiem ir dažādi lodes lidojuma ātrumi un arī dzīvnieki skrien dažādā ātrumā, dažādā attālumā no mednieka.
Kā tu kļuvi par metāla gravieri?
Pirmo reizi ar gravēšanu nodarbojos 1988. gadā, kad no Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas mani nosūtīja praksē uz darbnīcu, kurā nodarbojās ar nozīmīšu un medaļu izgatavošanu. Lai uztaisītu nozīmīti vai medaļu, vispirms gravieris izgatavo presformu. Tajā laikā tas man šķita ļoti, ļoti labs darbs. Tu sēdi pie mikroskopa, kas man šķita aizraujošs un fascinējošs rīks, un tev nekas cits nav jādara, kā ar asu rīku jānogriež sīkas metāla skaidiņas. Studējot mākslas pedagoģiju, nedaudz pievērsos gravīrām. Arī tā bija neliela pievēršanās graviera profesijai. Tad ļoti ilgu laiku bija pauze, jo strādāju ar lielākiem metāliem – izkārtnēm, interjera detaļām, trepju margām, būvkonstrukcijām. Tie bija treknie gadi, kad visi būvējās un visiem vajadzēja tonnām metāla. Taču treknie gadi beidzās. Darbi beidzās, un radās doma, ka nepieciešama neliela darbnīca. Tad sāku no nulles un atgriezos pie graviera profesijas, kas man savulaik šķita tik interesanta. Papētīju tirgu un sapratu, ka gravieru Latvijā ir ļoti maz. Jā, ir gravieri, kas ar motorizētu darbarīku jaunlaulātajiem atslēgās ieskrāpē vārdus un datumu. Savukārt klasisko gravieru, kas gravē ar roku, ir maz. Viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Aktīvi strādā trīs četri. Pārsvarā visi izgatavo presformas, kas vēl var, jo lielākā daļa meistaru, arī no kuriem es mācījos, ir cienījamos gados.
Ar ko tu sāki?
Sāku ar tērauda presformām. Gravēt tēraudā nav tas pats, kas gravēt cinkā, kaparā vai sudrabā.
Pateicoties tehniskajām zināšanām, sāku meklēt palīgrīkus, kas ļautu atvieglot darbu. Agrāk gravieris ņēma āmuru, kaltiņu, apsēdās pie darbgalda ar mikroskopu vai bez un ar dzelksni metālā dzina strīpiņas un punktiņus. Vēlāk ņēma rokas instrumentus un izstrādāja sīkākas detaļas. Sapratu, ka man paies gadi piecpadsmit, kamēr es to iemācīšos. Tāpēc iegādājos pneimatisko instrumentu, lai nav jāizmanto roku spēks. Ierīces vadība bija ar kāju. Vēlāk iegādājos vēl modernāku ierīci, kas spēku, ar kādu ierīces dzelksnis ņem skaidu metālā, regulē atkarībā no tā, cik spēcīgi dzelksnis tiek spiests pie materiāla.
Tā nu sēžu un velku metālā strīpiņas, taču, lai to darītu, ir jāzina, ko tu vēlies izveidot. To palīdz saprast mākslas studijas – zīmēšanā un kompozīcijā.
Kā ir strādāt ar ieroču metālu?
Ir divi virzieni. Viens no tiem, kad ierocis tiek gravēts tā izgatavošanas procesā. Tad tērauds vēl nav rūdīts un ir pietiekami mīksts.
Otrs virziens, kad tiek gravēts jau gatavā ierocī, kas ir rūdīts. Atlaidināt materiālu nav ieteicams, jo pēc termiskās apstrādes var veidoties nelielas deformācijas, un pēc tam, ieroci samontējot, var rasties dažādas problēmas. Tāpēc tiek gravēts cietā tēraudā. Tas ir ļoti grūti. Par to pārliecinājos, gravējot savu pirmo ieroci. Es ļoti nopūlējos. Lielākā daļa laika bija jāpavada, asinot gravēšanas instrumentus. Izveido divas trīs strīpiņas un asmenītis nolūst.
Ar ko tu nodarbojies šobrīd?
Šobrīd es strādāju ar ieročiem to izgatavošanas procesā. Apkalpoju spāņu kompāniju. Viņi man atsūta nebūtiskās ieroču daļas, es gravēju un sūtu atpakaļ. Savukārt būtiskās sastāvdaļas gravē uz vietas Spānija.
Tāpat gravēju naža spalu dekorējumus, sadarbojoties ar vietējiem nažu meistariem. Bieži nākas gravēt vilka attēlus. Man ir teikuši, ka manis gravētie vilki ir pārāk mīļi un pat smaidīgi. Prasa, vai es dzīvē vilku maz esot redzējis… Neesmu redzējis. Gravēju pēc fotogrāfijām. Bet tas, kurš vilkam ieskatījies acīs, var uzzīmēt īsto vilku, un es to iegravēšu metālā.
Vai medniekiem ir viegli izvēlēties attēlu, ko vēlas redzēt uz sava ieroča?
Ir cilvēki, kuri ļoti konkrēti zina, ko vēlas. Svarīgi tikai saprast, kā attēlu iekļaut ieroča dizainā. Ir cilvēki, kuri atnāk un paziņo, ka vēlas kaut ko smuku… Vaicāju, kas tas ir. Varbūt tas ir briedis, sesks vai sievas portrets? Varbūt ornaments? Es sēžu, zīmēju, gatavoju piedāvājumus. Iespējams, par kaut ko arī vienojamies, bet par zīmēšanu neviens īsti negrib maksāt… To – nezinu, kāpēc – neuzskata par darbu. Tāpēc šādos gadījumos iesaku vērsties pie dizainera un nākt jau ar gatavu zīmējumu.
Vai ir tā, ka kādreiz nesanāk?
Es nedrīkstu kļūdīties! Man atnes ieroci par trim tūkstošiem, un es vienkārši nedrīkstu kļūdīties. Un arī to cilvēki mēdz nenovērtēt… Pazīstu kādu latvieti, kurš ar gravēšanu nodarbojas Austrijā. Tagad viņš gravē pulksteņus. Arī viņš nedrīkst kļūdīties, ja pulksteņa vērtība ir 30–40 tūkstoši eiro. Par gravēšanu vien nākas maksāt 15 tūkstošus eiro.
Labā ziņa ir tāda, ka sīkas kļūdas iespējams novērst un tās kļūst neredzamas. Tāpēc gravēšanas process ir ļoti lēns. Labāk noņemt trīs skaidas, nevis censties uzreiz noņemt lielāku metāla gabalu. Atpakaļ metālu nepielipināsi…
Linards Počs: tā pa īstam mani medniecībā ievilka darbs!
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Novembra numurā par drošību – nav nekā svarīgāka!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
