Vārnas nav tikai dabas sanitāri un atkritumu vācēji. Protams, viņas uzlasa itin visu, kas slikti guļ. Pilsētās viņu plašā ēdienkarte papildinās ar drazām un atkritumiem. Dabā vārnas nokopj maitu un piebeidz novārgušos. Pavasarī viņas izlaupa putnu ligzdas – apēd olas un nogalina putnēnus. Taču vārnas ir kā lidojoši vilki. Viņas arī medī un visai veiksmīgi.
Novembra vidū pastaigas laikā pilsētas teritorijā uzgāju slokas. Ir tāds brīdis migrācijas grafikā, kad vietējie putni ir ārā no savām ierastajām platībām un uz laiku, līdz pat divām trim nedēļām, apmetas citur. Katru gadu tās ir Liepājā, pilsētas mežos gar kāpām. Iestājoties pirmajam salam, putni pārvietojas tuvāk jūrai, kas kā šķidrais sildītājs notur ziemu atstatus. Šajā periodā slokas maz pārvietojas, bet paliek vienā vietā. Ja esi atradis putnu šodien, rīt tas būs apmēram tajā pašā meža pleķītī.
Divās vietās iepriekšējā rītā suņi pointēja slokas. Tādēļ nākamajā dienā devos pastaigā ar fotoaparātu rokās. Pilsētas teritorijā šaut nedrīkst, taču fotomedības arī ir medības!
Pirmo putnu atradām kādus 100 metrus no vietas, kur tas bija vakar. Suņi veiksmīgi nopointēja un pēc komandas pacēla sloku. Devos uz otro vietu piekrastes kāpu paēnā esošajā lapu koku mežiņā. Gar cilvēku nostaigātām takām bija pilns ar sloku pēdām un raksturīgajiem mazo caurumiņu virknējumiem – putni meklē kukaiņus un kāpurus un ar knābi baksta zemi. Vietās, kur rudenī sakrājas ūdens un tagad sniegs ir mitrs un plāns, arī vijas sloku kāju nospiedumi. Vērojot suņus, sapratu, ka tie uzvedas, it kā meklētu jau beigtu medījumu. Palūkojos apkārt, bet ieraudzīju tikai vārnas tupam sniegā un saspringti lūkojamies manī un suņos. Ko tās tur darīja?
Kad tuvojos, pelēkās plēsoņas pacēlās un aizlidoja prom. Manām acīm pavērās bēdīgs skats – nogalināta sloka ar jau apknābātu kaklu un izplūktām astes spalvām. Kāpēc mani tas apbēdināja? Jo sloka ir inteliģents un simpātisks putns, kuru man interesē atrast kopā ar suņiem un veiksmīga šāviena gadījumā ielikt savā ķešā, nevis ļaut vārnām to noknābt beigtu!
Padomju laikos vārnas tika uzskatītas par kaitēkļiem. Par katru maksāja trīs rubļus. Proti, par vārnu kāju pāri varēja nopelnīt vienu zaļo (ja kāds neatceras, trīs rubļu banknote padomju laikos bija pelēcīgi zaļā krāsā). Šī nodarbe bija tik populāra un nauda tik vilinoša, ka citi šāva pat sīļus, nokrāsoja ķepiņas melnas un nodeva kā vārnu kājas, kas, protams, nebija tas pats labākais piemērs. Un pelēko lidojošo vilku bija daudz mazāk nekā tagad. Mūsdienās vārnas medī tikai retais. Bet vajadzētu! Sezona turpinās līdz pat aprīļa beigām, un tagad es noteikti lūkošu, kur var kādu vārnu nomedīt!
