“Visa mēneša garumā notika spraigas diskusijas saistībā ar grozījumiem Ieroču aprites likumā. Īpaši par punktu, kurā paredzēts atļaut individuālajās medībās ieroci tā īpašnieka stingrā uzraudzībā ļaut lietot jaunietim, kurš sasniedzis 16 gadu vecumu, nokārtojis mednieka eksāmenu un saņēmis nepieciešamās atļaujas,” skaidro Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
”Šis jautājums sabiedrībā raisījis lielu rezonansi, un, aizstāvot mednieku intereses, nācās ieguldīt lielu darbu. Ir daļa sabiedrības, kas uzskata, ka zina visu, orientējas visās lietās. Lai pievērstu sev uzmanību, viņi meklē jautājumus, kas izraisa dažādu pārējās sabiedrības reakciju. Visticamāk, nevienu no tiem, kas publiski uztraucas par to, kā jaunieti var ietekmēt piedalīšanās medībās, patiesībā nemaz neinteresē, kā mēs, mednieki, audzinām savus bērnus. Ņemam līdzi medībās vai ne, viņi piedalās dažādos medību procesos vai ne.
Tā ir tēma, ar kuru var gūt lētu popularitāti. Ja mēs prasām uzrādīt konkrētus faktus, pētījumus, kas apliecinātu, ka jauniešus piedalīšanās medībās ietekmē negatīvi, tādu nav. Saruna vienā mirklī tiek pavērsta citā virzienā, mēģinot iepīt tajā nesaistītas lietas. Ja saruna ir par ieroču apriti, to nevajag jaukt ar žurku indēšanu vai vilku limita noteikšanu! Vēl viena lieta, kas mani pārsteidz. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts.
Šis jautājums bija izdiskutēts visaugstākajā līmenī – Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā, jo jautājumi, kas skar ieročus, piesaista vislielāko uzmanību. Izvērtēti visi riski un aspekti. Ja kāds šeit var atļauties apšaubīt augstāko Eiropas institūciju darbību, tas ir ļoti dīvaini, lai neteiktu vairāk. Es saprotu, katram var būt viedoklis. Visiem nav jābūt medniekiem, pat ne mednieku atbalstītājiem. Taču ir globālas lietas, kas mums visiem kopā ir respektējamas. Ja to nespēj, jāpārvērtē, kam viņi ir lojāli un kas zemtekstā zem tā slēpjas. Vai tas ir pasūtījums no trešajām valstīm, ar citu rokām vēloties kaut ko sagraut? Paveras iespēja minējumiem.
Mans personīgais viedoklis – šis jautājums no pagrīdes izvilcis ļoti daudzas interesantas lietas un te būs plašs darbalauks dažādiem dienestiem, kas prot izvērtēt un izdara secinājumus. Virzot šo normu, mēs vēlējāmies Latvijas likumdošanu pietuvināt Eiropas likumdošanai un, protams, rēķināties ar mednieku ģimeņu interesēm. Mūs, mednieku, ir pietiekami daudz, mēs esam tautsaimniecībai nepieciešami. Bez mums tautsaimniecības attīstība vairs nav iedomājama. Un mēs vēlamies dzīvot pēc savām tradīcijām, protams, respektējot likumus. Un te neveidojas pretruna! Arī savus bērnus vēlamies audzināt pēc savas pārliecības. Es absolūti nepieņemu, ja kāds no malas sāk mācīt, kā man ģimenē dzīvot, kā audzināt manus bērnus! Tas nav pieņemami arī lielākajai daļai sabiedrības, nemaz nerunājot par medniekiem!
Jāsaka liels paldies FACE – lielākajai mednieku pārstāvniecības organizācijai – par atzinumu, kas tika iesūtīts Saeimai saistībā ar Ieroču aprites likumprojektu.
Atsevišķas valsts institūcijas ir absolūti aizmirsušas savas kompetences robežas, funkcijas un deleģējumu. Piemēram, Valsts kontrole. Te savs vārds būtu jāsaka parlamentam, vai tā nav naudas izšķērdēšana, sagādājot darbu augsti kvalificētiem darbiniekiem. Visticamāk, medniekiem turpmāk būs daudz aktīvāk jāiesaistās arī citu normatīvo aktu pieņemšanā, kas pirmajā brīdī šķiet tāli no medniecības. Piemēram, bērnu tiesību aizsardzības jomā. Mums jāskatās krietni plašāk, lai kāda likuma nianses attālināti mūs kā peles pēkšņi neiedzītu pagaldē, kā tas jau noticis Polijā. Me
dniekiem jābūt aktīviem un savs redzējums jāpauž. Tāpat esmu apsvēris iespēju aicināt medniekus uz nopietnām protesta akcijām, ja netiks respektētas mūsu tiesības.
Otra svarīga norise – konference Medības 2019, kur tika diskutēts par medniekiem ļoti svarīgiem jautājumiem. Diskusiju raisīja medniecību traucējošie faktori, piemēram, tādi, kas kavē medījamo dzīvnieku radīto postījumu novēršanu. Tā ir gan mednieku pašapziņa, gan savstarpējā komunikācija un izglītības līmeņa celšana. Tāpat tas, ka mednieki atšķirībā no citiem savai darbībai nekādu finansējumu no malas nesaņem. Neskaitīsim centus no Medību saimniecības attīstības fonda. Piemēram, kaimiņvalstīs tie bijuši miljoni, lai cīnītos ar invazīvajām sugām. Vai tā ir mūsu pašu neizdarība, grūti pateikt. Taču bez valsts atbalsta mednieku organizācijas nevar šādu finansējumu piesaistīt.
Protams, hroniskā sāpe – medību iecirkņu robežas. Baltie laukumi kaut kādā vaidā ir jāaizpilda. Āfrikas cūku mēris lieliski parāda, kādu iespaidu atstāj neapmedījamās teritorijas, tajā skaitā arī aizsargājamās dabas teritorijas. Iespējams, jānosaka līmenis, līdz kuram procesus var atstāt pašplūsmā, bet kurā jāsāk iejaukties, lai nekaitētu tautsaimniecībai un sabiedrībai kopumā ar pārspīlētu zaļumu.”
