“Decembrī ļoti intensīvi strādājām Saeimā, aizstāvot mednieku intereses saistībā ar Ieroču aprites likumprojektu,” teic Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Kamēr nenonāksim līdz kādam kopsaucējam, darbs turpināsies. Valdības vēl nav, taču Saeimas komisijas darbojas un līdz ar to darbs turpinās. Jāteic, esam atraduši dzirdīgas ausis, un nevar teikt, ka jālauž šķēpi vai jāizcīna dramatiskas cīņas. Ir jānonāk pie kopsaucēja jautājumā par terminētajām ieroču glabāšanas atļaujām, citiem Iekšlietu ministrijas iecerētajiem grozījumiem, kas radīs liekus birokrātiskus šķēršļus un neatbilst šābrīža situācijai. Protams, gala lēmumu pieņems parlaments, taču mēs būsim darījuši to, kas ir mūsu spēkos, meklējam argumentāciju un piesaistām Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE).
Arvien aktuālāks kļūst vilku jautājums – pelēčus filmē pat no automašīnas ar tālruni un materiālus publicē sociālajos tīklos. Ļoti labi, ka šie materiāli tiek publicēti un ir grupa, kas ar to strādā. Līdz ar to lielākā mērā ir iespējams parādīt reālo situāciju. Nenoliedzami, vilki ir problēma. Vilks ir plēsējs un savas razbainiecības dara un darīs. Katrā gadījumā jābūt kādam samēram. Iespējams, nākamajā sezonā vilku nomedīšanas limitu nepieciešams palielināt. Par to gan vēl pagaidām grūti spriest. Visiem medniekiem vajadzētu iesaistīties un atbalstīt Valsts meža dienesta aicinājumu ziņot par pamanītajām vilku un citu lielo plēsēju pēdām, tās fotografējot un sūtot informāciju, kurā iekļautas arī konkrētās vietas koordinātas. Tā speciālisti iegūs pilnīgāku priekšstatu par situāciju. Ja paši slinkosim un nedarbosimies šajā programmā, skaidrs, ka informācijas un līdz ar to argumentu nebūs. Būs jāpriecājas par to, kā ir. Jāizmanto katrs svaigais sniegs un jāziņo par vilku un arī lūšu pēdām. Ja kāds nemāk izmantot tālruņa iespējas vai piemērota tālruņa nav, var palūgt kolēģu palīdzību. Informācija jāsūta jebkurā gadījumā.
Runājot par lūšiem, par kuru pēdām arī jāziņo, ir vēl kāda nianse, kuru skaidroja Silavas pētnieks Jānis Ozoliņš, – lūši ir suga, kas sevi pašregulē. Iespējams, nomedīšanas limits nākotnē būs jāpalielina, lai nepienāktu brīdis, kad suga pati sāk sevi samazināt, likvidējot vājākos īpatņus. Jāmedī tik daudz, lai populācijai būtu iespēja visu laiku augt. To mēs varam izmantot, lai gūtu skaistas trofejas. Lūšu nekad nebūs par daudz – viņi ņem vērā medījuma daudzumu, pašu skaitu un pieejamās teritorijas. Pretēja situācija gan ir iespējama, ja mēs nesekosim populācijas apjomam un nepamanīsim, kad tiks ieslēgts pašregulācijas mehānisms.
Arī FACE pašlaik ir pārmaiņas, jo ievēlēts jauns prezidents. Tiek izvērtēts iepriekšējā periodā paveiktais. No jaunā prezidenta mēs varēsim sagaidīt lielāku aktivitāti un atbalstu. Viņš nāk no Zviedrijas, un līdz ar to viņam ir saprotamākas mūsu problēmas un situācija, medību tradīcijas. Sācies jauns gads. Tas ir Cūkas gads, kurā ikvienam medniekam vēlu nomedīt savu ruksi! Šis medījums daudzviet ir retums. Jācer, arī Āfrikas cūku mēris reiz rimsies. Tāpat ikvienam novēlu vairāk saticības, pozitīvu attieksmi pret saviem kaimiņiem, kolēģiem. Mūs nepārprotami gaida grozījumi Medību likumā, un teritoriālie jautājumi ir vieni no sāpīgākajiem. Šeit bez draudzības un savstarpējas sapratnes, un mākas sēsties pie viena sarunu galda iztikt nevarēs. Medniekiem citam cits jāatbalsta gan svētkos, gan ikdienā. Tā mums pietrūkst visvairāk.
Vairāk lasiet žurnāla Medības janvāra numurā
