“Pats lielākais jaunums – Latvijas Mednieku asociācijā revīziju veic Valsts kontrole par Medību saimniecības attīstības fonda finanšu izlietojumu. Arī sabiedriskajās organizācijās dzīve nebūt nav tik vienkārša, kā varbūt kāds iedomājas,” teic Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Nāk ļoti nopietnas institūcijas un pārbauda, kā mēs izlietojam šos līdzekļus un vai tas tiek pareizi dokumentēts. Protams, līdzekļi tiek izlietoti mednieku interesēs un mednieku labā. Par to, vai dokumenti sakārtoti pietiekami korekti, secinājumi būs vēlāk. Šāda pārbaude nav nekas slikts, un tā palīdz ievērot vienotu kārtību dokumentu noformēšanā.
Attiecībā uz plānotajām izmaiņām likumdošanā var teikt – dzīve ir apstājusies… Kā visi zinām, ir ievēlēta jauna Saeima, kurā pašlaik strīdas par krēsliem un cīnās par varu. Līdz ar to var teikt, ka dzīve uz kādu laiku ir apstājusies. Vismaz likumdošanas un noteikumu veidošanas ziņā noteikti. Tas ir skumji. Kā būs ar jaunievēlētajiem speciālistiem un viņu kompetenci, varēs spriest tikai vēlāk, kad sāksies reāls darbs. Tie ir valstiski svarīgi jautājumi, pie kuriem nevar ķerties bez izpratnes un pietiekama zināšanu līmeņa. Ievēlēšana parlamentā automātiski nenozīmē zināšanas un kompetenci visās jomās.
No ārzemēm pienākusi kārtējā sliktā ziņa – Eiropas Komisijas birokrāti dabas aizsardzības organizāciju lobija dēļ mēģina nevis atrisināt konfliktus, bet tos palielināt. Kādi spēki mēģina vilku un lūšu virzienā sabiezināt krāsas, neņemot vērā reālo situāciju. No Biotopu direktīvas piemērošanas vadlīnijām ierēdņi ir pamanījušies izņemt Latvijas lūšu apsaimniekošanas piemēru. Latvijā ir ļoti labs pētījums, kas uzskatāmi (pamatojot ar zinātnieku savāktiem datiem) parāda un pierāda, ka lielie plēsēji ir jāmedī. Un ka šīs medības nenodara nekādu kaitējumu, bet ir tieši nepieciešamas. Acīmredzot ir kādi spēki, kuri šo jautājumu vēlas virzīt kaut kā citādi.
Tāpēc mums ir jāizlemj, kā protestēt pret šādu rīcību. Esam piesaistījuši arī kaimiņus, jo, izrādās, arī Lietuvā pēdējā gada laikā ir tapis ļoti labs pētījums, kas arī apgāž ierēdņu sludinātās teorijas par lūšiem un vilkiem Lietuvā. Jautājums no saimnieciskā viedokļa jau kļuvis ļoti diskutabls.
Slikti, ka Lietuvas gadījumā šos jautājumus izlemj viens cilvēks – Vides aizsardzības ministrijas vadītājs, kurš ir absolūti zaļi orientēts un ar samērā šaurām zināšanām šajā jomā. Gaidīt no viņa loģiskus spriedumus acīmredzot ir pagrūti. Pašlaik arī par situāciju Latvijā skaidrības nav. Nav zināms, kāds būs Ministru kabinets un kādi būs cilvēki, kuri medniekiem un lauksaimniekiem būtiskās jomās pieņems lēmumus.
Pret Eiropas Komisijas darbībām lielo plēsēju medību jomā mēģināsim vērsties visiem iespējamiem līdzekļiem. Mums un kaimiņiem viedoklis ir vienāds – lielie plēsēji jāmedī un nule izskanējusī iniciatīva jānobremzē, ko mums palīdz izdarīt arī Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE).
Pieņemts lēmums, kur notiks šīgada mednieku festivāls Minhauzens. Tas būs Sēlijā – Salas pagasta Zvejnieku līcī. Tā ir ļoti skaista, pat gleznaina, labiekārtota vieta. Tā ir ērta arī komunikāciju un piebraukšanas ziņā. Es teiktu, viena no skaistākajām vietām, kur Minhauzens ir bijis. Ar pašvaldību ir panākta vienošanās, ka mēs šos svētkus tur rīkosim. Tiek saskaņots, ko pašvaldība varēs palīdzēt. Pagaidām gan nav zināms, vai varēs šim mērķim iegūt kādus līdzekļus no Medību saimniecības attīstības fonda.
Drozījumi Ieroču aprites likumā ir apstājušies, jo nav komisijas, nav nekā, kas ar to varētu nodarboties. Vēl viena sliktā ziņa – samērā maz ir nodotu paraugu saistībā ar briežu dzimtas dzīvnieku hroniskās novājēšanas slimības (HNS) monitoringu. Medniekiem jābūt aktīvākiem. Ja šo sērgu ielaidīsim Latvijā, tai būs daudz bēdīgākas sekas nekā pēc Āfrikas cūku mēra. Tiek uzskatīts, ka HNS ir bīstama arī cilvēkiem un vienīga iespēja ir pilnīga populāciju iznīcināšana konkrētajā vietā. Pēc tam mednieki varēs medīt tikai peles… Par to liecina Norvēģijas rīcība, un tik skarbu risinājumu akceptē arī Eiropas institūcijas.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” decembra numurā
