Zeltainais šakālis pie Liepājas ezera. “Pirmais iespaids piebraucot bija, ka pļavā ir lapsa. Pieliekot pie acīm binokli, domas nosvērās par labu vilkam, bet kopā ne šis, ne tas.”
Foto: Mārtiņš Briedis
Matīss raksta: “Vai tur ir kaut kādi aizliegumi, ierobežojumi attiecībā uz plēsēju medīšanu? Jelgavas rajons, Vilces pagasts. Es varbūt pat būtu gatavs/ar mieru samaksāt, galvenais, lai kāds nomedītu to plēsoņu, jo šorīt tikai par mata tiesu izdevās paglābt savu takša šķirnes kucēnu. Liela auguma lapsa. Varētu būt arī šakālis, ne rudas krāsas, bet drīzāk dzeltenīgas, un ļoti liela auguma. Un pats interesantākais tas, ka vispār nebēg, it kā atkāpjas, pamūk, bet vienalga skatās, meklē veidus, iespējas, kā notvert medījumu. Pat nepamanīju, no kurienes, kā viņš izlīda, pamanīju vien tad, kad mans taksītis sāka riet. Burtiski no tā šakāļa zobiem es viņu izrāvu. Paņēmu uz rokām to suni, un protams vienlaikus (lai cik smieklīgi tas arī nešķistu), sāku ar malkas pagalēm nomētāt to plēsoņu, jo viss jau norisinājās brīdī, kad es atrados malkas šķūnī, bet arī tā nomētāšana ar malkas pagalēm nespēja viņu īpaši biedēt.”
Zeltainais šakālis
Kad zeltainais šakālis parādījās Latvijā un 2013. gadā pirmo reizi tika nomedīts netālu no Jelgavas, bija skaidrs – tas ir invazīvs, jo tā ir mūsu zemei sveša, šeit nekad nebijusi suga. Sanāca tā, ka zeltaino šakāli ļoti ātri iekļāva invazīvo medījamo dzīvnieku sugu sarakstā, nosakot gan saudzēšanas periodu – tieši tādu pašu, kāds tas ir vilkam. Iemesls – zeltainais šakālis ir minēts kādā no direktīvām vai konvencijām, tādēļ ar medību sezonas ierobežojumu. Tad vairākus gadus necik daudz ziņu par šakāļiem nebija. Varbūt medīja un neziņoja, varbūt neredzēja, varbūt nesaprata, kas tieši tas ir. Tad parādījās ziņas no Igaunijas, kur lapsa ar garām kājām tomēr izrādījās šakālis. Tāpat arī Lietuvā tie tika manīti. Tad pavisam pēkšņi un negaidīti 2020./2021. gada medību sezonā oficiāli tika nomedīti divi desmiti šakāļu. Nu tie manīti ne tikai pie Jelgavas, bet arī Kurzemes rietumos konstatēta samērā ievērojama populācija, tāpat jau 2019. gadā šakālis ticis novērots Ķemeru Nacionālajā parkā, kur par to dabas mīļi ļoti priecājās, jo esot parādījusies jauna suga, kas tikai papildināšot mūsu bioloģisko daudzveidību.
Zeltainajam šakālim ir noteikta medību sezona no 15.jūlija līdz 31.martam. Ja zeltainais šakālis tiešām nāk mājās, apdraud suņus un mājdzīvniekus, ir iespēja vērsties Valsts meža dienestā un prasīt, lai atļauj konkrētajā vietā nomedīt šakāli ārpus sezonas. To savukārt var izdarīt tikai mednieks konkrētajā īpašumā ar īpašnieka atļauju vai mednieku kolektīva biedri, kuri noslēguši līgumu ar zemes īpašnieku. Piedevām, ja pastāv iespēja, ka šakālis nāk sētā, vajadzētu ievērot dažas drošības prasības.
Pasargā savu sētu no plēsējiem
– aizvāc jebkādas ēdiena paliekas, arī tad, ja suns tiek barots ārā – viegli pieejama barība pievilina plēsējus
– neatstāj atkritumus. Arī atkritumi pievilina plēsējus, tādēļ jārūpējas par to, lai tie būtu slēgtā konteinerā un regulāri izvesti
– sargi savus mājdzīvniekus! Neatstāj mājdzīvniekus bez uzraudzības, jo mazs suns, kaķis un vistas var kļūt par, piemēram, zeltainā šakāļa upuriem
– sēta vai elektriskais gans var pasargāt mājas mīluļus no potenciāla mazo plēsēju drauda
Sugas apraksts
Pamata areāls zeltainajam šakālim ir plašs – no Eiropas dienvidiem un dienvidaustrumiem (Bulgārija un Grieķija), līdz Tuvajiem Austrumiem un Ķīnas dienvidrietumu daļai, Taizemei un Birmai. Novērots Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā, Latvijā, arī Igaunijā. Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka suga jau izplatījusies līdz Nīderlandei. Mainīga izskata suga, kurai nodalītas septiņas pasugas.
Invazīva un jauna suga Latvijā, tāpat arī pārējās Baltijas valstīs. Pirmo reizi nomedīta un piefiksēta pie Jelgavas 2013. gada decembrī, turpmākajos gados iegūti vēl vairāki indivīdi Zemgalē un Kurzemē. Tiek uzskatīts, ka suga Latvijā ienākusi caur Ukrainu un Baltkrieviju. Tiek pieļauta iespēja, ka Eiropā savvaļā nokļuvuši atsevišķi indivīdi, kas izbēguši no nebrīves.
Šakālis ir visēdājs. Tas ēdīs kritušus dzīvniekus, svaigu medījumu, arī augu valsts barību. Atkarībā no vietas, kurā dzīvo, novēro ļoti lielu daudzveidību un dažādas variācijas uzturā. Pārsvarā medī nelielus zīdītājus un putnus, arī lielu zīdītāju mazuļus. Ēd taupīgi, neapēsto paslēpj aprokot, pēc tam pakāpeniski apēd. Šakālis ir teritoriāls dzīvnieks, pāris ir monogāms uz mūžu. Zeltainais šakālis dzīvo alās. Latvijā praktiski nepētīta suga, bet videokamerā fiksēta Ķemeru Nacionālajā parkā.
Tēviņi ir svarā līdz 14 kg, bet mātītes līdz 11 kg. Tēviņi skaustā var sasniegt 50 cm augstumu, mātītes ir mazākas. Galvaskauss ir ļoti līdzīgs dingo un arī koijotam. Zeltainais šakālis, salīdzinot ar vilku, ir mazāks, ar īsākām kājām, īsāku asti, pagarinātu ķermeni, mazāk izteiktu pieri, kā arī ar šaurāku un smailāku purnu. Zeltainā šakāļa kažoka krāsa var būt ļoti dažāda – no gaiši krēmīgi dzeltenas vasarā līdz tumši bēšai ziemā.
Interesanti fakti
– Pāris ir monogāms uz visu mūžu.
– Dzīvo alās.
– Ēd taupīgi, neapēsto aprok un pēc tam pakāpeniski noēd.
– Baltijas valstīs bieži sajauc ar lapsu. Igaunijā ilgāku laiku novēroja lapsas uz garām kājām, līdz izrādījās, ka tie ir šakāļi.
– Latvijā jauns plēsējs, kas rada papildu slogu vietējai faunai.
– Nakts laikā spēj noskriet 12 līdz 15 km.
– Lietuvā nomedītā šakāļa kuņģī atrasta brieža gaļa, taču tas nenozīmē, ka šis plēsējs neapdraudēs mazos dzīvniekus un uz zemes ligzdojošos putnus. Tieši tāda ir šakāļa diēta, plus maitas gaļa.
Aculiecinieks. Vai Liepājā gaidāms šakāļu demogrāfiskais sprādziens?
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
