Šis stāsts ir ar vismaz padsmit gadus vecu bārdu, kad zāle bija zaļāka un nebija vēl ieradies ĀCM. Darbība risinājās MB Skaņkalne līgumplatībās. Viss sākās ar to, ka pavasarī, braucot no medībām, kartupeļu laukā pamanīju baigāko makānu, kuru sākotnēji pat noturēju par alni, tik milzīgs tas bija. Šis mežakuilis jeb, kā tautā šādus nezvērus nereti dēvē, Ferdinands, kā jau tas šādu gabarītu un mērogu dzīvniekiem pieklājas, bija pieredzes bagāts, viltīgs un ļoti slīpēts zvērs – pats par sevi skaidrs, ka šādus izmērus nekad nebūtu sasniedzis, ja tāds nebūtu. Turklāt, lai arī bija manīts te vienā, te otrā vietā, ilgi nekur neuzturējās un nevienam nebija izdevies to pārspēt gudrībā. Vēlāk jau kartupeļu ziedēšanas laikā tas atkal uzradās un tika konstatēti tā postošie kombainiera nedarbi, turklāt diezgan netipiski šāda svarīguma zvēram bija pasācis diezgan regulāri viesoties šajā kartupeļu laukā – laikam jau dikti garšīgi tupeņi bija iestādīti.
Man kā tolaik samērā jaunam un mazpieredzējušam medniekam bija liels gods un izaicinājums ar šādu godājamu zvēru sacensties viltībā, turklāt ne pats maznozīmīgākais apstāklis – man tieši viena rukša zīme bija ķešā. Viena šim ruksim raksturīga iezīme bija tāda, ka tas kartupeļu laukā parādījās brīdī, kad laikrādis nosita tieši pusnakts stundu, un domājams, ka šajā gadījumā pat rūdītiem skeptiķiem raisītos jautājumi par šādu precizitāti. Kā otru svarīgāko iezīmi var atzīmēt to, ka viltnieks ikreiz nāca no citas puses, turklāt maršrutus ne reizi neatkārtojot. Reiz ar kolēģi pēc medībām nolēmām aizbraukt apskatīt šo lauku. Pulkstenis tieši bija drusku pēc divpadsmitiem. Piebraucām klāt, un, jā, uz lauka kādu gabalu tālāk mazā skupša ielokā redzama milzīga melna guba. Kādu brīdi to auto starmešu gaismā vērojām, un pēkšņi tā vairs nav… Abi ar kolēģi vēl saskatījāmies, jo neviens no mums nebija pamanījis, kā tas aizskrien… Nākamajā vakarā, lodes izmērcējis etiķūdenī, tā teikt – ar dievpalīgu, sēdēju kartupeļu lauka malā un gaidīju viņa godību Ferdinandu. Klusībā pie sevis cerēju, ka tas nāks no Dimzes – paliela skupša, kur, pēc pēdējiem novērojumiem, ruksis bija vairākkārt nakšņojis.
Līdz pulksten divdesmit četriem nulle nulle nekas nenotika, bet tad kā pēc burvja mājiena atskanēja krakšķi. Nāk! Pagāja kāds brītiņš, un atkal klusu nobrakšķēja zars. Lai būtu drošs, ka nesapņoju, iekniebu sev stilbā, bet nekas nemainījās – skaņa ir, bet, ak tu neraža, nāk no neīstās puses, t. i., aizmugures, kur arī gar šoseju izvietojies neliels meža skupsītis. Ak tu negantnieks tāds! Vējš gan bija samērā labvēlīgs. Kamēr ruksis pa skupsi brīkšķinājās, cik vien klusi varēdams, centos apgriezties uz otru pusi, lai varētu sekmīgi izšaut. Vairāk vai mazāk man tas arī izdevās, bet tajā pašā laikā jutu, ka arī ruksis, kurš beidzot bija iznācis no skupša, ir sajutis ko nelāgu. Man pat likās, ka šajā visnotaļ abiem episkajā brīdī mūsu domas, kas tobrīd darbojās drudžaini intensīvi, noskaņotas absolūti vienā frekvencē, tik vien ar to atšķirību, ka es domāju par iespējamo šaušanu un tās sekām, kādas varētu radīt ne tik sekmīgs šāviens, jo es šajā pustumšajā laikā apjaušu tikai rukša siluetu, bet pavisam svaigā atmiņā man ir septiņas šuves pēc ne pārāk veiksmīgas tikšanās ar citu Ferdinanda sugasbrāli, bet ruksim noteikti domu dzirnas mala visus argumentus par un pret našķošanos ar kartupelīšiem tik vēlā vakarā.
Likās, ka drudžainās domas atbalsojas sirdspukstos, un pēc neilga brīža, kas šķietami ilga veselu mūžību, biju izlēmis, ka šādos apstākļos veikt šāvienu būtu neētiski un Ferdinanda necienīgi, savukārt Ferdinands bija nonācis pie secinājuma, ka šādā vēlā nakts stundā ēst kartupelīšus nav nemaz tik veselīgi, turklāt, patiesību sakot, tie kartupelīši nav nemaz tik garšīgi un vispār nav labi postīt cienījamu zemnieku laukus! Pēc šiem secinājumiem pa to pašu ceļu, pa kuru nācis, tikai krietni mērķtiecīgāk – iespējams, lai nepārdomātu, – naskā solī viņš aizbrīkšķināja prom. Kādu laiciņu vēl pasēdēju, nomierināju satrauktās nervu stīgas, tad devos mājup. Pēc pāris dienām, kad uz lauka atkal tika konstatētas drauga pēdas (laikam pārdomājis), biju atkal uz vakts, turklāt ar spēcīgu papildspēku – tēvu. Es paliku pie šī kartupeļu lauka, bet tēvs apgāja riņķī rudzu laukam un sēdēja tur. Pagāja kāds laiciņš, saule vēl bija gana augstu. Biju visai dziļi nogrimis pārdomās par Ferdinanda iespējamiem ceļiem un neceļiem, kad kā zibens no skaidrām debesīm līdz manām smadzenēm nonāca atziņa, ka kāds, skaļi švirkstot, pārvietojas pa rudziem. Virziens gandrīz kā Berlīne–Maskava pa tiešo veda uz tupeņu vagām.
Pēc mirkļa priekškars krita un no rudziem iznāca makāns…
Attālums ap kādiem 30 metriem, un tas, ka vējš pūta teju tieši virsū, tam nešķita nekāds šķērslis.
Skatījos, ka uz aci augums nav nekāds mazais, tomēr mani māca šaubas, vai tas ir gaidītais viesis. Tikmēr ruksis bez liekām ceremonijām grūda šņukuru zem tupeņu cera, ar veiklu kustību to pasviezdams gaisā un, neskatoties ne uz ko (laikam dikti izbadējies), skaļi čāpstinādams, šķina tupeņus. Šādu absolūtu takta un ceremoniju trūkumu mana jaunā un karstā sirds ilgi nespēja izturēt – šāviens un bezkauņa tika aizsūtīts mieloties uz citiem daudz lielākiem, labākiem un garšīgākiem kartupeļu laukiem. Apskatot ruksi tuvplānā, pagaisa pēdējās šaubu paliekas – šis, lai arī bija makāns, Ferdinandam varētu tikai ūdeni pienest… Neko darīt.
Tiesa, pēc visa šī troliņa Ferdinands pārcēlās uz kādu drošāku vietu un kartupeļu lauks godam tika glābts no nelūgtiem kombainieriem. Aktīvi sekoju informācijai, bet ziņas par nomedītu iespaidīga izmēra ruksi mūsu apkārtnē tā arī nepienāca. Tajā pašā laikā māc dziļas šaubas, vai šim Ferdinandam izdevās izvairīties no viņa sugas tik nepateicīgā likteņa, it sevišķi, ņemot vērā to, cik dažkārt muļķīgi tādi gudrinieki mēdz iekrist – pat vairāk savas pārgudrības, ne tik daudz loģiskas notikumu secības dēļ…
P.S. Bildei ir ilustratīva nozīme.
Šaujam garām!
Ar cieņu Jānis Brambats no Valmieras
Lasi un abonē žurnālu Medības!
Kad mednieks ruksi nomedīja pie pašām kājām! Medniekstāsts
