Zeltainais šakālis Latvijas faunā tiek uzskatīts par invazīvo sugu ar iespēju to nomedīt, bet ar noteiktu medību sezonu. Sezona tika noteikta tāda pati kā vilkam, jo ir Eiropas Savienības valstis, kurās šo sugu Biotopu direktīvas ietvaros uzskata par aizsargājamu, un tādēļ mīļā miera labad tika paredzēta sezona, lai Eiropai nerastos lieki jautājumi.
Latvijā zeltainā šakāļa populācija, par laimi, nav liela, bet ik pa laikam ir manīts kāds indivīds.
Leģenda vēsta, ka pirms vairākiem gadiem Igaunijā pēkšņi parādījušās lapsas ar garām kājām. Mednieki redzējuši, runājuši, sprieduši, bet neko daudz par šo dabas fenomenu nebija spējuši izlemt. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka runa ir par pavisam citu sugu.
Zeltainā šakāļa stāsts Latvijā sākās tad, ka mums labi zināmais mednieks un šaušanas sporta entuziasts Jānis Zandbergs kādās medībās bija nomedījis divus vilka kucēnus, kas arī tika piereģistrēti kā nomedīti vilka kucēni. Pēc kāda laiciņa gan taksidermists bijis tas, kurš norādījis uz to, ka šie nav nekādi vilki, bet gan cita suga – zeltainais šakālis. DNS analīzes tika paņemtas kā no vilkiem, bet apstiprinājās aizdomas par zeltaino šakāli, kas ir vilkam līdzīgs suņveidīgais, kura izcelsmes un mītnes reģioni ir Dienvidaustrumeiropa, Dienvidrietumāzija, Dienvidāzija, kā arī Dienvidaustrumāzija.
Bet zeltainais šakālis, salīdzinot ar vilku, ir mazāks, ar īsākām kājām, īsāku asti, pagarinātu ķermeni, mazāk izteiktu pieri, kā arī ar šaurāku un spicāku purnu.
Zeltainā šakāļa kažoka krāsa var būt ļoti dažāda – no gaiši krēmīgi dzeltenas vasarā līdz tumši bēšai ziemā. Tēviņi ir svarā līdz 14 kg, bet mātītes līdz 11 kg. Tēviņi skaustā var sasniegt 50 cm augstumu, mātītes ir mazākas. Galvaskauss ir ļoti līdzīgs dingo un arī koijotam. Šī suga nav apdraudēta, jo tā ir plaši izplatīta, ir valstis ar ļoti lielu šo dzīvnieku blīvumu. Bulgārijā, Rumānijā šo dzīvnieku uzskata par kaitnieku, jo tas nodara lielu postu aitu audzētājiem, kā arī ļoti ietekmē stirnu populāciju.
Zeltainie šakāļi strauji izplatās visā Eiropā, Dānijā pirmo reizi konstatēti 2015. gadā.
Zeltainais šakālis ir visēdājs, tas viegli pielāgojas dažādiem apstākļiem, tādēļ var dzīvot ļoti atšķirīgos biotopos. Tas arī var diezgan ilgi iztikt bez ūdens, bet tam patīk uzturēties upju tuvumā. Tomēr šakālis nav ļoti pielāgots sniegotiem apstākļiem un bieži izmanto lielāku dzīvnieku iemītas takas.
Šakālis gan medī, gan arī uzlasa visu, kas tam šķiet apēdams. Tas ēd grauzējus, putnus, abiniekus, augļus, dārzeņus, ja varēs, ķers pīles, stirnas, jebko, ko var atrast. Atkarībā no barības pieejamības šakāļi ir diezgan sociāli dzīvnieki. Augšgalā ir pāris, kam ir kucēni, bieži viņiem seko tā gada kucēni. Ģimeņu grupas var sastāvēt no četriem līdz pieciem indivīdiem. Tie iezīmē savu teritoriju ar urīnu. Nakts laikā spēj noskriet 12 līdz 15 km. Šakāļa teritorija var būt no viena līdz divdesmit kvadrātkilometriem.
Šakālis ir monogāms, paliks kopā ar savu partneri, līdz viens no tiem ies bojā. Mātītēm gadā ir tikai viens auglības cikls. Kucēni dzimst no marta līdz aprīļa beigām, metienā var būt divi līdz astoņi kucēni. Ir dažādas versijas, kādēļ novērota strauja šakāļu izplatība. Viens no iemesliem ir globālā sasilšana, izplatība esot dabiska, nevis mākslīgi radīta. Tāpat ir arī viedoklis, ka šakālis Latvijā ienācis no Igaunijas, jo tur, kā izskatās, šo dzīvnieku ir krietni vien vairāk nekā pie mums.
Jebkurā gadījumā šakālis ir ļoti interesants medījums, pie mums vēl pietiekami unikāls, bet tas var strauji mainīties.
Medījams līdzīgi kā lapsa, atsauksies arī uz mazo plēsēju pievilināšanas svilpēm, kas šakāļa medības var padarīt ļoti interesantas.
