Domāju, ka katram no mums, reiz atverot vecvecāku šķūnīša durvis, ir uzjundījušas senatnīgās un bērnību raisošās atmiņas un sajūtas, ko pastiprina dažādas šķūņa vai pagraba smaržas un tur atrodamās lietas. Tā notika arī ar mani, kad sāku pārcilāt plauktus un pievilkto pusgadsimta kultūras slāni vectēva šķūnītī. Tur bija ne tikai trauki, instrumenti, uzjautrinoši apģērba gabali un apavi. Dziļākajos plauktu stūros un biezo dēļu galdu atvilktnēs bija iegūlušas liecības par to, ka reiz šeit saimniekojis mednieks.
Pirmais, kas burtiski iedūrās acīs, bija milzīgie filca zābaki. Gari, masīvi, tumši melni, teju centimetra biezumā, kur potītei pakustēties nav izredžu. Pēdiņu un zeķu vietā ielikta avīze – grozot gaismā visādos leņķos un rakursos, izskatījās pēc 1962. gada aprīļa Dzimtenes Balss Nr. 33. Tā, tikko izvilkta, pat neturējās vairs kopā un sabruka kā izkaltusi koka lapa. Šādi zābaki ziemā kalpojuši gana labi, īpaši, ja bijis sauss. Interesanti, ja šādos apavos būtu jādodas medīt šodien. Ko teiktu mednieks, kurš nu jau labu laiku pazīstams ar tādām attīstītām tehnoloģijām kā Gore-tex membrānas, ar apaviem, kas apstrādāti ar Scotchgard mitrumizturības līdzekļiem un citiem jaunākās paaudzes 600 gramus viegliem, izturīgiem un elpojošiem zābakiem?
Nākamais atradums – kožu pārapdzīvots un saēsts tāpat kā zābaki, melns, flīsam līdzīga materiāla kažociņš ar augstu apkakli, garumā nedaudz pāri mednieka pēcpusei, un turpat līdzās brūna vadmalas hūte. Par to, ka kažoks bijis lietošanā medniekam, liecina kabatu saturs, tajās atradās vairākas 12. kalibra gludstobra ierocim domātas ložu un skrošu patronas. Gan modernākas ar plastmasas čaulītēm, gan kartona, kas vizuāli atgādina bambusu.
Pie kādas ādas siksnas piestiprināta smalki veidota ādas un metāla naža maksts ar ozolkoka lapu attēliem, diemžēl bez paša naža. Maksts esot tā laika vietējā mednieka roku darbs un bijis vectēvam kā dāvinājums no meistara.
Zem galda, kas piekrauts ar dažnedažādiem štruntiem, stūrī izvelku smagu, ne pārāk lielu kasti, kas pilna ar plastmasas un metāla kafijas burciņām. Atverot tās, atkal nepārprotama liecība par mednieka klātbūtni. Pilnas ar visdažādākā izmēra skrotīm un lodēm. Skrošu izmērs no visniecīgākā, teju cukurgrauda lieluma līdz kārtīgiem renkuļiem. Tas vien norāda uz to, ka mājas apstākļos bija pašam jāizgatavo gan skrošu, gan ložu munīcija. Aprunājoties ar vecāka gadagājuma medniekiem, arī viņi apstiprina, ka sešdesmit gadus senā pagātnē iegādāties veikalā munīciju palaikam bija teju vai neiespējami. Ja parādījās pievedums, tad tāpat liela daļa tika iztirgota, vēl pirms nonāca veikala plauktā. Viss gājis caur blatiņu. Atsevišķi šaujampulveri, skrotis un pārējās nepieciešamās lietas esot bijušas daudz vieglāk pieejamas. Nekas cits neatlicis kā lādēt munīciju pašiem. Tikai problēma esot bijusi tāda, ka pārsvarā tas noticis, protams, mājā vai garāžā. Visbiežāk pēc darba dienas, kur nereti arī ieķerts kāds grādīgais visai lādēšanas nodarbei pa vidu. Tad nav bijis brīnums, ka medību dienā nereti pārsteigumu sagādājis vai nu neizteiksmīgais, vai tieši pretēji pārāk lielais blaukšķis un štoperis plecā. Tas nepietiekamas vai pārmērīgas šaujampulvera ielādes dēļ.
Visu iespējamo instrumentu un naglu kastē uzgāju arī karabīnes aizslēgu no kāda milzīga kalibra šaujamieroča. Pats aizslēgs vien jau pamatīgā svarā. Bail iedomāties, kāda izmēra ierocī izmantots. Tas nepārsteidz, jo turpat blakus kastē arī dažāda kalibra vītņstobra ierocim domāta munīcija un čaulītes, kuru izmērs bez lodes svārstās no dažiem centimetriem līdz pat 15 centimetrus garām čaulām. Atrodas pat pilnas automātisko ieroču patronu lentes. Tās savulaik esot sanestas mājā no armijas daļas, lai izmantotu kā resursu, izgatavojot medībām vajadzīgās patronas. Uzgāju ne tikai ieroču detaļas, munīciju un apģērbu. Par piederību mednieku saimei liecina arī dažādas skaistumam un mājas dekorēšanai domātās lietas, piemēram, brieža vai mednieka un suņa porcelāna figūriņas. Tās pēc neilga laika trauku mazgājamajā mašīnā atkal ieguva savu pirmatnējo spozmi.
No visiem līdzšinējiem atradumiem un atklājumiem par mednieku inventāru interesantākās man likās uz nagliņas pakarinātās patronu jostas. Nekādas modernas ar kabatiņām un mūsdienu materiāliem, bet no īstas, biezas ādas, bieziem izteiksmīgiem diegiem šūtas. Katram uz savas bikšu siksnas pieliekama, 12. kalibra munīcijai paredzēti maciņi. Stīvi, kokaini un noputējuši pelēki, pilni ar apsūbējušām un rūsas apgrauztām patronām izstaroja sava veida vēsturisku auru, pievilcību un šiku stilu. To visu tā nevarēja atstāt laikazobam piebeigt līdz galam. Nedaudz pacietības, tīrīšanas un ādas kopšanas līdzekļa, un esmu ieguvis savai lietošanai stilīgu medību inventāru ar vēsturisku vērtību.
Šeit stāsts nav par to, cik grūti bija toreiz vai cik viegli ir šodien. Nav par to, cik primitīvi bija tad un cik tehnoloģiski attīstīti esam tagad. Pārcilājot visas šīs vecās vēstures liecības, vēl vairāk saprotu, ka medību vienīgā vērtība jau nav bronzas, sudraba vai zelta trofejās vai produkcijā. Lielākās vērtības ir vēstures liecībās – lietās, kas par tām stāsta, cilvēku atmiņās, visā piedzīvotajā un, protams, mums tik interesantajos mednieku stāstos.
Jānis Ausmanis – pāvilostnieks, mākslinieks, dabas draugs un mednieks ar lielo burtu
Termiķis uz mašīnas jumta, testējam smirdīgas lietas. Izstādes Outdoor Riga 2025 apskats
Žurnāla Medības aprīļa numurā lasi par lodes jaudu
