Vai medības ir nozīmīga valsts vēstures, kultūras un tautsaimniecības daļa, kā arī vides aizsardzības, savvaļas sugu saglabāšanas un populāciju izkopšanas instruments, vai arī medības ir nežēlīgs, asiņains hobijs plānprātīgiem resnvēderiem, kuriem baudu sagādā slepkavība?
Divi radikāli pretēji viedokļi. Protams, mednieku nostāja nerada jautājumus. Savukārt pretējā viedokļa piekritēji, nereti izmantojot presi un sociālos tīklus, apmelo, nomelno un pat personīgi pazemo medniekus, aicinot izskaust, aizliegt šo šausminošo nodarbi. Tad kas notiktu, ja medības patiešām tiktu aizliegtas?
Sekas būtu neaptveramas
“Kā piemēru ņemsim vilkus,” sacīja Latvijas Mednieku savienības (LMS) priekšsēdētājs Jānis Baumanis. “Ja šo plēsēju medības tiktu aizliegtas, kā to prasa daži zaļie, pāris gadu laikā viņu skaits strauji pieaugtu un vilki pārstātu baidīties no cilvēkiem. Būtu postījumi lopkopju ganāmpulkiem un daudz lielāki postījumi mājdzīvniekiem, arī suņiem. Vilki daudz biežāk parādītos apdzīvotās vietās un ļoti drīz varētu sagaidīt arī uzbrukumus cilvēkiem. Izslēgt to nevar. Tālākā perspektīvā var pieļaut ievērojamu visu pārnadžu sugu skaita samazinājumu. Noplicinot barības bāzi līdz minimumam, arī vilki ietu bojā badā un viņu populācija līdz ar to atkal saruktu.”
Postījumi un līķi uz ceļiem
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks likumsakarīgi pieļauj, ka arī savvaļas pārnadžu populācija pēc medību aizlieguma pieaugtu ļoti strauji. “Palielinātos postījumi mežos un tīrumos. Nenormāli kāptu ceļu satiksmes negadījumu skaits – uz ceļiem būtu ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku līķi. Daudz vairāk līķu. Iespējams, kaut kādā brīdī mežacūku, stirnu, briežu, aļņu skaits atkal saruktu. Iespējams, sāktos Āfrikas cūku mērim līdzīga epidēmija, kas apdraudētu arī mājlopus, vai barības trūkuma dēļ dzīvnieki ietu bojā. Tas atkal būtu eksperiments gadu desmitu garumā un sekas nebūtu paredzamas. Skandināvijas piemērs, kas uzskatāmi parāda, kādas ir sekas zosu medību aizliegumam, arī ir ļoti pamācošs. Pirms vairākiem gadiem tur ierobežoja zosu medības. Tagad šīs valstis saskaras ar lielām problēmām. Katastrofāli samilzusī zosu populācija nodara ievērojamus postījumus lauksaimniecības platībām,” tā Haralds Barviks.
Atnāktu arī lāči
Dr. biol. Jānis Ozoliņš skaidro, ka mūsu valstī ir lāčiem ļoti piemērota dzīves vide. Pagaidām šo dzīvnieku skaits ir neliels, jo savulaik lāči pie mums ir izmedīti pilnībā. Tā kā lācim ir laba atmiņa, tas dzīvo ilgi un ir piesardzīgs, mūsu valsts teritorijā tas nerada pārus un nelaiž pasaulē pēcnācējus. Par iemeslu varētu būt lielais traucējums mežā – ogotāji, sēņotāji, mežcirtēji un, protams, Latvijā iecienītās dzinējmedības. Gluži pretēja situācija ir Igaunijā, kur lāči bijuši vienmēr. Kādā teritorijā piedzimušie milzu plēsēji zināšanas par dzinējmedībām un citām cilvēku aktivitātēm nodod nākamajām paaudzēm un tāda situācija tiem šķiet normāla, mednieki netraucē lāčiem vairoties. Šai sezonai kaimiņvalstī ir izsniegtas 56 licences. J. Ozoliņš pieļauj, ka medību aizlieguma gadījumā, kad mežos kļūtu kluss, Latvijā ienāktu vairāk lāču un ar laiku tie sāktu arī aktīvi vairoties.
Pašregulācija
Medības no savvaļas dzīvnieku populācijām paņem ļoti lielu, var pat teikt, galveno mirstības daļu, stāsta bioloģijas doktors J. Ozoliņš. Pētījumi rāda, ka reģionos, kur medības nenotiek, dabiskais dzīvnieku atbirums kopumā ir teju tāds pats kā vietās, kur medī. Ja medības aizliegtu vispār, dzimstība un mirstība varētu noregulēties dabiski, taču ir grūti paredzēt, cik ilgā laikā tas notiktu. Tikmēr ļoti ciestu cilvēku intereses.
“Tā kā savvaļas dzīvniekus cilvēks medī neskaitāmus gadu tūkstošus, tad atgriešanās pie dabiskās pašregulācijas varētu prasīt vismaz gadu desmitus, ja ne simtus. Kas pa šo laiku notiktu ar mūsu dzīvi, nav zināms. Fakts ir tāds, ka cilvēks lielu daļu zemes ir pārvērtis par savām barības platībām un nebūt nevēlas tajās laist savvaļas zvērus. Pat ar matemātikas palīdzību nevar prognozēt, kas notiktu, ja šāds scenārijs iedzīvinātos realitātē. Galu galā, kāpēc šāds eksperiments būtu vajadzīgs? Ierobežotas medības ir jāsaglabā arī nākotnē,” uzsver Dr. biol. J. Ozoliņš.
Mednieks valsts saimniecībā iegulda laiku, darbu un naudu
Mednieks nedara savu darbu par samaksu. Pat par baltu velti ne. Cilvēki piemaksā no savas kabatas, lai varētu nodarboties ar medībām. Medību kluba biedru nauda, pirkumi veikalos, automašīnas un to uzturēšana, apģērbs, ieroči, munīcija, skološanās, medību suņu audzēšana un apmācība – no tā visa tiek maksāti nodokļi, kas iet valsts budžetā. Mednieks iegulda savu laiku un milzīgu darbu platību uzturēšanā un dzīvnieku populācijas izkopšanā.
“Mednieks par savu naudu savā personiskajā laikā apsaimnieko valsts īpašumu, dara sabiedrībai un valstij nepieciešamo darbu, regulējot tās sugas, kas ir jāregulē, bet par to saņem tikai un vienīgi sabiedrības nopēlumu! Pīļu un kaut kādu citu sugu medības būtu uzskatāmas kā tāda sava veida kompensācija par visu to milzīgo darbu, ko veic mednieki,” sacīja LMS vadītājs J. Baumanis. “Piedevām neviens dzīvnieks nedzīvo mūžīgi, un viņa dabiskā bojāeja no ētiskā viedokļa ne ar ko nav labāka, lielākoties tā ir pat briesmīgāka un mokošāka nekā nomedīta zvēra dzīves pēdējais mirklis.”
Valstij tas maksās miljonus
“Ja kādu dienu medības ar likumu tiktu aizliegtas, bet valstī tiktu ieviesta kaitēkļu apkarošana jeb, kā saka Rietumos, pest control, mainītos arī juridiskais un finansiālais statuss. Ja nebūtu medību mūsdienu izpratnē, savvaļas dzīvnieku populāciju kontrole būtu jāuztic firmām, kas šos darbus veiktu par naudu, jo tas būtu tieši tāds pats pakalpojums kā žurku un prusaku indēšana. Tai vietā, lai mednieki dotu valsts ekonomikā aptuveni 50 miljonu pienesumu gadā, kā tas ir šobrīd, firmas prasītu samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Budžetā būtu mazāk naudas skolotājiem, ārstiem, pensionāriem, bērniem un deputātiem,” uzsver LMS vadītājs J. Baumanis. “Medību platību apsaimniekošana, meža sakopšana, populācijas uzskaite, novērojumi, viss, ko šobrīd veic mednieki pilnīgi brīvprātīgi, būtu jāuztic dienestiem un uzņēmumiem, kuriem arī būtu jāmaksā algas, jāpērk ekipējums, transports, degviela, aprīkojums – tas viss būtu jāapmaksā no valsts naudas. Kopumā ekonomikai medību aizliegums varētu nodarīt gigantiskus zaudējumus un ieviest milzīgas, neparedzamas izmaiņas.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
