Gandrīz ikviens suņa saimnieks kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad suns pastiprināti kasa ausis vai purina galvu. Tomēr tās nav vienīgās pazīmes, kas var liecināt par ausu problēmām. Par diskomfortu var signalizēt arī uz vienu pusi noliekta galva, viena auss, kas tiek turēta zemāk par otru, apsārtums, izdalījumi, nepatīkama smaka, asiņošana, sāpes vai izmaiņas suņa uzvedībā.
Ausu sāpes var būt ļoti izteiktas – reizēm pat mierīgs un draudzīgs suns, mēģinot pieskarties galvai vai ausij, var reaģēt asi vai agresīvi. Arī šāda uzvedības maiņa ir nopietns signāls, ka sunim, iespējams, sāp.
Ausu problēmām var būt daudz dažādu cēloņu – no lokāla iekaisuma vai parazītiem līdz alerģijām un citām veselības problēmām. Tāpēc svarīgi laikus pamanīt simptomus un noskaidrot to patieso iemeslu.
Alerģija
Arī suņi cieš no dažādām alerģijām, un veterinārārsti norāda, ka tieši alerģija ir viens no biežākajiem atkārtotu ausu problēmu cēloņiem.
Lielāka nosliece uz alerģijām ir, piemēram, franču un angļu buldogiem, labradoriem, Stafordšīras terjeriem un vairāku citu šķirņu pārstāvjiem. Būtiska nozīme var būt arī iedzimtībai – ja alerģijas bijušas vecākiem vai iepriekšējām paaudzēm, risks pieaug arī pēcnācējiem.
Alerģisku reakciju var izraisīt blusas un citi kukaiņi. Dažkārt pietiek pat ar vienu blusas kodumu, lai nieze saglabātos vairākas dienas vai pat nedēļas. Suņiem ar paaugstinātu jutību reakcija mēdz būt īpaši izteikta.
Blusu alerģijas gadījumā sunim var izkrist apmatojums, veidoties kreveles un dažādi ādas bojājumi. Visbiežāk tie novērojami uz muguras un astes pamatnes apvidū, taču reizēm pārmaiņas var skart arī citas ķermeņa daļas, tostarp ausis. Savukārt intensīva kasīšanās traumē ādu un var veicināt sekundāras infekcijas attīstību.
Ja ir aizdomas par alerģiju pret blusu kodumiem, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu. Šādos gadījumos nepietiek tikai ar niezes mazināšanu – nepieciešams vienlaikus ārstēt ādas reakciju un nodrošināt efektīvu, regulāru aizsardzību pret parazītiem.
Kontaktalerģija
Kontaktalerģiju var izraisīt dažādas vielas un apkārtējās vides faktori – piemēram, pretblusu kaklasiksnas aktīvās vielas, ceļu sāls, mazgāšanas līdzekļi vai pat materiāli, ar kuriem suns regulāri saskaras.
Visbiežāk novēro spēcīgu niezi, apsārtumu, izsitumus vai ādas sabiezējumus. Simptomi parasti parādās vietās, kas tieši saskaras ar alergēnu – uz zoda, krūtīm, vēdera vai citās ķermeņa zonās.
Pirmais solis ir pārtraukt kontaktu ar iespējamo kairinātāju, ja to izdevies identificēt.
Alerģija pret pārtiku
Alerģiju pret konkrētiem pārtikas produktiem var attīstīties neatkarīgi no tā, vai suns tiek barots ar sauso barību vai dabīgu uzturu.
Biežāk problēmas izraisa reakcija uz konkrētu olbaltumvielu avotu, piemēram, liellopu vai cūkgaļu. Simptomi var būt ļoti dažādi – nieze, tostarp ausu rajonā, gremošanas traucējumi un citas organisma reakcijas.
Ja ausu iekaisumi atkārtojas arī pēc kvalitatīvas ārstēšanas, jāmeklē dziļāks cēlonis. Daudzos gadījumos dermatologi par vienu no galvenajiem iemesliem uzskata tieši alerģiju.
Atopija jeb alerģija pret apkārtējās vides alergēniem
Atopiju suņiem var izraisīt koku un augu ziedputekšņi, pelējums, mājas putekļu ērcītes un citi apkārtējās vides alergēni.
Raksturīgākās pazīmes ir izteikta nieze, īpaši purna un ausu apvidū, kā arī ķepu un pirkstu starpu pastiprināta laizīšana.
Pilnībā izārstēt alerģiju ne vienmēr ir iespējams. Ja iespējams, jāizvairās no alergēna, bet simptomus var kontrolēt ar veterinārārsta nozīmētu ārstēšanu. Atsevišķos gadījumos iespējams izmantot arī imūnterapiju, kuras mērķis ir mazināt organisma reakciju uz konkrēto alergēnu.
Interesanti, ka reizēm sākotnēji tiek skarta tikai viena auss. Tās apsārtums var būt viena no pirmajām pazīmēm, ka sākusies alerģiska reakcija.
Kāpēc auss mikroflora pēkšņi sāk radīt problēmas?
Uz suņa ādas un arī ausīs dabiski dzīvo dažādi mikroorganismi. Normālos apstākļos to savstarpējais līdzsvars nerada nekādas problēmas.
Taču imunitātes pavājināšanās, citas slimības, nepietiekams uzturs, aukstums, pārslodze vai citi organisma novājinoši faktori šo līdzsvaru var izjaukt.
Veterinārārste Lita Konopore, Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece, skaidro, ka īpaši labvēlīga vide nevēlamu mikroorganismu savairošanai var rasties pēc peldēšanās.
Auss kanālā saglabājas mitrums un siltums, un šādos apstākļos baktērijas vai rauga sēnītes var sākt pastiprināti vairoties.
Bakteriāla infekcija
Baktērijas suņa ausīs nav nekas neparasts – tās ir daļa no normālās mikrofloras. Veselam sunim organisms parasti spēj uzturēt līdzsvaru un nepieļaut nekontrolētu baktēriju savairošanos.
Taču novājināta imunitāte, trauma vai īpaši labvēlīga vide var izraisīt baktēriju nekontrolētu vairošanos un iekaisumu.
Sēnīšu infekcija
Atbilstošos apstākļos suņa ausīs var attīstīties arī sēnīšu infekcija. Viens no biežākajiem ierosinātājiem ir Malassezia pachydermatis – rauga sēnīte, kas ir dabiska suņa ādas mikrofloras sastāvdaļa.
Normālos apstākļos tā nerada simptomus, taču iekaisuma, alerģijas, paaugstinātas jutības vai citu ādas problēmu gadījumā tā var sākt strauji vairoties.
Malassezia infekcijas gadījumā var novērot ādas apsārtumu, mitrus izdalījumus, izteiktu niezi un nepatīkamu smaku. Raksturīgi var būt arī brūngani izdalījumi, tāpēc šo infekciju nereti sajauc ar ausu ērcīšu izraisītu iekaisumu.
Tieši tāpēc bez izmeklējumiem un veterinārārsta konsultācijas nav iespējams droši noteikt, vai problēmas cēlonis ir baktērijas, sēnīte vai parazīti.
Nepareizi izvēlēta ārstēšana situāciju var nevis uzlabot, bet pat pasliktināt. Piemēram, nepamatota antibiotiku lietošana var izjaukt mikroorganismu līdzsvaru un veicināt sēnīšu savairošanos. Savukārt, kļūdaini pieņemot, ka problēmu izraisījusi sēnīšu infekcija, un ārstējot to ar nepiemērotiem līdzekļiem, var tikt radīti labvēlīgi apstākļi bakteriālas infekcijas attīstībai.
Veterinārārste īpaši izceļ Pseudomonas aeruginosa – baktēriju, kas var būt ļoti noturīga pret antibiotikām un līdz ar to grūti ārstējama.
Baktēriju aizsargplēve jeb bioplēve
Ar ausu infekcijām cieši saistīta arī tā sauktā bioplēve jeb biofilma.
Ja auss kanālā parādās gļotaini un staipīgi izdalījumi, tas var liecināt, ka baktērijas izveidojušas tā saukto bioplēvi – aizsargslāni, kas palīdz tām izvairīties gan no organisma imūnās atbildes, gan medikamentu iedarbības.
Šādā situācijā ar zāļu pilieniem vien nepietiek, jo tie var nemaz nenokļūt līdz pašām baktērijām. Tāpēc bakteriālas infekcijas ārstēšanā ļoti svarīga var būt rūpīga auss kanāla attīrīšana ar tam paredzētiem līdzekļiem.
Pēc peldēšanās ausis īpaši jāuzmana
Pēc peldēšanās suņa ausīm vērts pievērst īpašu uzmanību, jo sevišķi tad, ja suns regulāri strādā ūdenī vai tam ir biezs apmatojums. Mitra un silta vide auss kanālā var radīt labvēlīgus apstākļus baktēriju un sēnīšu savairošanai, tādēļ pēc peldes ezerā, upē vai purvā vēlams pārliecināties, ka ausīs nav palicis lieks mitrums.
Ja sunim jau ir nosliece uz atkārtotām ausu vai ādas problēmām, veterinārārsts var ieteikt piemērotus kopšanas līdzekļus vai speciālus šampūnus. Ilgstošs mitrums var veicināt ne tikai ausu iekaisumu, bet arī citas ādas problēmas, piemēram, tā saukto hot spot jeb akūtu mitro dermatītu – sāpīgu, strauji progresējošu ādas iekaisumu.
Ausu ērcīte
Viens no biežākajiem minējumiem, ja suns intensīvi kasa ausis, ir ausu ērcīte Otodectes cynotis. Tomēr tā nebūt nav vienīgais un ne vienmēr arī biežākais ausu problēmu cēlonis.
Ar ausu ērcītēm suns var inficēties ciešā kontaktā ar citu dzīvnieku. Īpaši paaugstināts risks ir dzīvniekiem, kas dzīvo lielās grupās – audzētavās, patversmēs vai citās vietās, kur cieši kopā uzturas daudzi suņi vai kaķi.
Medību suņiem risks var būt saistīts arī ar kontaktu ar citiem dzīvniekiem. Ausu ērcīšu gadījumā auss kanālā var veidoties tumši brūni, lipīgi izdalījumi. Suns intensīvi kasa ausis, reizēm saskrāpējot arī auss gliemežnīcu. Ja infekcija netiek ārstēta, iekaisums var kļūt ļoti nopietns.
Mīts: ar ausu ērcītēm viegli inficēties no apkārtējās vides
Veterinārārsti norāda, ka ausu ērcīte ārējā vidē nav īpaši izturīga. Atšķirībā, piemēram, no suņu blusas, kurai ir spēcīgs hitīna apvalks, ausu ērcīte ir salīdzinoši maiga un ārpus saimniekorganisma ilgstoši neizdzīvo. Tādēļ, lai inficētos, parasti nepieciešams diezgan ciešs kontakts ar inficētu dzīvnieku. Lielāks risks var būt, piemēram, vietās, kur cieši kopā dzīvo daudz kaķu vai suņu un netiek pietiekami ievēroti infekciju profilakses pasākumi.
No ausu ērcītēm var atbrīvoties
Pastāv uzskats, ka no ausu ērcītēm ir ļoti grūti vai pat neiespējami pilnībā atbrīvoties, taču tā nav. Ja ārstēšana tiek veikta pareizi un pilnā apjomā, parazītus iespējams iznīcināt.
Svarīgākais ir terapiju nepārtraukt priekšlaikus. Ja ārstēšanu pārtrauc pārāk ātri, ausī palikušās oliņas var izšķilties un parazīta attīstības cikls sāksies no jauna. Tāpēc ārstēšanas mērķis ir iznīcināt ne tikai pieaugušās ausu ērces, bet arī visas to attīstības stadijas.
Ja problēma netiek ārstēta, ilgstošs iekaisums var izraisīt arī neatgriezeniskas izmaiņas auss kanāla ādā.
Mīts par nokarenām ausīm
Bieži tiek uzskatīts, ka suņiem ar nokarenām un apmatotām ausīm ausu iekaisumi automātiski rodas biežāk. Tomēr veterinārārste norāda, ka ausu forma pati par sevi nav noteicošais faktors. Piemēram, franču buldogiem ir nelielas, stāvas un salīdzinoši atklātas ausis, tomēr šķirnei bieži sastopamas alerģijas un ar tām saistītas ausu problēmas.
Savukārt drāthāriem ir nokarenas ausis un biezs apmatojums, turklāt darba laikā tie regulāri nonāk saskarē ar ūdeni, taču ausu infekcijas šai šķirnei nebūt nav neizbēgamas.
Daudz būtiskāks ir konkrētā suņa vispārējais veselības stāvoklis, imunitāte, ādas stāvoklis un nosliece uz alerģijām.
Ausu sērs ir vajadzīgs
Ausu sērs nav vienkārši netīrums, no kura būtu regulāri jāatbrīvojas. Tas ir viens no auss dabiskajiem aizsargmehānismiem. Sēru izdala auss kanālā esošie dziedzeri, un tā krāsa var būt no gaišas līdz tumši brūnai.
Ausu sērs palīdz aizturēt putekļus un netīrumus, neļaujot tiem nokļūt dziļāk auss kanālā, kā arī pasargā auss jutīgās struktūras no pārmērīga mitruma.
Normālos apstākļos auss attīrās pati – sērs pakāpeniski virzās uz āru, līdzi izvadot arī pielipušos netīrumus. Nonākot auss ārējā daļā, tas izžūst un atdalās sīku daļiņu veidā.
Cik bieži suņa ausis patiesībā jātīra?
Speciālisti norāda, ka veselam sunim ausis nav regulāri jātīra, ja vien veterinārārsts nav ieteicis citādi. Normālos apstākļos auss spēj attīrīties pati, un dabiskais pašattīrīšanās mehānisms palīdz uzturēt auss kanālu tīru un veselīgu.
Ja parādās neparasti izdalījumi, nepatīkama smaka, apsārtums, nieze vai citas izmaiņas, vispirms jānoskaidro to cēlonis. Pārmērīga vai nepareiza ausu tīrīšana var kairināt auss kanāla ādu, radīt mikrobojājumus un tādējādi pat pasliktināt situāciju.
Īpaši piesardzīgi jālieto vates kociņi un citi priekšmeti, ar kuriem iespējams traumēt jutīgo auss kanāla ādu. Veterinārārste skaidro, ka, aplūkojot pārmērīgi tīrītu ausi ar otoskopu vai videoskopu, auss kanāla virsma reizēm izskatās gluži kā nobrāzta āda. Šādi bojājumi rada labvēlīgus apstākļus nevēlamu mikroorganismu savairošanai un var veicināt iekaisuma attīstību.
Tāpēc, ja suņa ausis kļūst neparasti netīras, atkārtoti iekaist, nepatīkami smako vai sunim rodas nieze un sāpes, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu. Profesionāla auss apskate un, ja nepieciešams, laboratoriskie izmeklējumi palīdzēs noteikt problēmas cēloni un izvēlēties piemērotāko ārstēšanu.
Iet, skriet un kādu mušīt nost. Par velniem, traumām un droniem. “Šauj garām!” #348 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
