Ja var nopirkt gaļu veikalā, kādēļ medīt? Tāds ir viens no galvenajiem antimednieku argumentiem. Toties mednieku motīvs medīt ir veselīgas un garšīgas medījuma gaļas iegūšana. Protams, ir arī citi iemesli, tikpat nozīmīgi, lai dotos medībās, bet medījuma ieguve ir ļoti svarīgs nosacījums, lai stundām ilgi jebkādos laika apstākļos uzturētos mežā.
Medījums ir vērtīgs. Tas ne tikai garšo lieliski, bet arī ir veselīgs. Pirmkārt, medījamie dzīvnieki dzīvo savvaļā un ir laimīgi, tie ēd to, ko atrod dabā, diēta ir daudzveidīga – sastāv no dažādiem augiem, pumpuriem, sēklām, zīlēm, mizām, lapām.
Otrkārt, medījuma gaļā ir maz ogļhidrātu, tajā ir daudz olbaltumvielu, kā arī mazāks tauku daudzums nekā audzētajā gaļā. Vidēji brieža gaļā tauku ir 1,4%, liellopu gaļā – 2%, bet cūkgaļā – 4,9%. Tāpat arī tauku veids ir atšķirīgs. Piemēram, audzētā gaļa parasti satur piesātinātos taukus, savukārt tiek lēsts, ka medījums satur piecas reizes vairāk polinepiesātināto taukskābju tauku salīdzinājumā ar mājlopiem.
Brieža gaļas kalorijas rodas galvenokārt no olbaltumvielām, tādēļ šī gaļa ir lielisks lieso olbaltumvielu avots. Apmēram 85 grami medījuma gaļas satur 24 gramus olbaltumvielu, bet mājas cūkas gaļā tie būs 22 grami.
Tāpat arī meža gaļa ir sabalansēts omega-3 un omega-6 taukskābju līdzsvars. Piemēram, brieža gaļā ir daudz vairāk omega-3 un krietni vien mazāk omega-6 taukskābju nekā liellopu gaļā. Omega-3 ir krietni vien veselīgāka par omega-6.
Vēl viens bonuss, kas runā par labu meža gaļai, ir fakts, ka tās iegūšana ļauj būt aktīvam un pavadīt daudz laika svaigā gaisā. Meža gaļā ir daudz dzelzs, kas arī ir ļoti nepieciešams, lai justos labi un būtu vesels. Meža gaļā ir krietni vien mazāk alergēnu, un tā var kļūt par lielisku alternatīvu cilvēkiem ar dažādām alerģijām.
Polinepiesātināto taukskābju tauki rāmītis
Taukus bieži vien uzskata par kaitīgiem, organismam nevajadzīgiem un liekiem. Tomēr bez tiem galīgi iztikt nevar un zināms tauku daudzums cilvēka organismā ir vajadzīgs. Kā norādīta eksperti, tauki ir vajadzīgi, jo tie mūsu organismā ir enerģijas avots, ļauj uzņemt taukvielās šķīstošos vitamīnus (A, D, E un K) un tie ir arī dažādu minerālvielu nesēji.
Taukvielas sastāv no glicerīna un taukskābēm, kas var būt piesātinātas, mononepiesātinātas un polinepiesātinātas, un to īpašības un funkcijas organismā ir atšķirīgas. Tieši polinepiesātināto taukskābju savienojumi veido šūnu un šūnu sastāvdaļu membrānas. Tās atrodamas acs tīklenē, dzimumšūnās, smadzenēs u. c. Polinepiesātināto taukskābju taukiem ir liela nozīme iekaisuma procesu norisē un normālu imūnreakciju veidošanā, jo šīs skābes stabilizē imūnsistēmas šūnu membrānas un ietekmē dažādu iekaisuma vielu (prostaglandīnu, leikotriēnu un tromboksānu) sintēzi.
Piesātināto taukskābju tauki
Piesātināto taukskābju tauki ir potenciāli sliktie vai kaitīgie tauki. Šie tauki rada sliktā holesterīna koncentrāciju asinīs, izraisot sirds un asinsvadu slimību risku. Pārāk daudz piesātināto taukskābju uzturā palielina sirds slimību risku, veicina saslimšanu ar vēzi, kā arī aptaukošanos. Protams, tauki ir enerģijas avots, bet – kas par daudz, tas par skādi.
Medījuma gaļas vērtība
Pie šī jautājuma atgriežamies atkal un atkal, it īpaši tad, kad sākam domāt, kādēļ meža gaļa būtu veselīgāka nekā rūpnieciski ražotā. Meža gaļa izceļas ar samērā mazu tauku daudzumu, tāpat arī līdzās zivij ierindojas lielā olbaltumvielu daudzuma dēļ. Olbaltumvielu ziņā medījuma gaļa noteikti pārspēj audzētos mājlopus. Šo olbaltumvielu bioloģiskā vērtība ir virs vidējā, tas nozīmē, ka mūsu ķermenis to ļoti sekmīgi var izmantot. Meža gaļai ir blīva struktūra, tāpat arī izteiktas saites, ar kurām tiek stiprināti muskuļi. Medījumā ir ļoti maz tauku. Holesterīna līmenis ir atkarīgs no taukiem, un šajā gaļā ir maz holesterīna. Katram medījumam smarža arī mēdz būt dažāda, bet tā ir maiga un viegli atpazīstama. Dažādiem medījumiem gaļas krāsa ir citāda, bet it īpaši atšķiras no mājas liellopiem.
Lai arī ko daudzi teiktu, gaļa cilvēkam ir svarīga un nozīmīga uzturviela, tas it īpaši attiecas uz olbaltumvielām. Tiek uzsvērts, ka cilvēkam vajadzīgas gan augu izcelsmes, gan arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Savukārt problēma ar gaļas produktiem, piemēram, desām, ir tāda, ka tajās ir pārāk daudz pievienoto tauku. Tādēļ arī meža gaļa tiek uzskatīta par diētisku, šajā ziņā līdzvērtīga vistas, liellopu un tītara gaļai. Medījuma gaļa no mājlopu gaļas atšķiras gan ar aminoskābju, tauku, vitamīnu sastāvu, ar citādo muskuļu šķiedru struktūru.
Aminoskābes. Mežacūkas un zaķa gaļa starp citiem medījumiem satur visvairāk ķermenim nepieciešamo aminoskābju, kas ir olbaltumvielu galvenā sastāvdaļa (8,17 vai 7,99 g/100 g). Mežacūkai šis skaitlis ir par 11,7% lielāks nekā mājas cūkai. Brieža gaļa šajā ziņā ir līdzvērtīga liellopu gaļai.
Taukskābju veids. Meža gaļā ir daudz nepiesātināto taukskābju, it īpaši tas attiecas uz fazāna gaļu, kurā ir vislielākais nepiesātināto taukskābju apjoms – 70,67 g/100 g no kopējā tauku daudzuma. Brieža un liellopu gaļa šajā ziņā atšķiras maz.
Pantotēnskābe jeb B₅ vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns. Dzīvniekiem nepieciešama pantotēnskābe, lai sintezētu koenzīmu Q, kā arī lai sintezētu un metabolizētu olbaltumvielas, ogļhidrātus un taukus.
B₁ vitamīns jeb tiamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns. B₁ vitamīna visvairāk ir negrauzdētos zemesriekstos, cūkgaļā, kaltētos zirņos, klijās un auzu pārslās.
Riboflavīns jeb B₂ vitamīns ietilpst fermentu sistēmās, kas nodrošina audu elpošanu, piedalās ogļhidrātu un olbaltumvielu maiņā.
Vitamīni. Atkarībā no gaļas veida atšķiras arī gaļas vitamīnu sastāvs, piemēram, brieža gaļa pārspēj liellopu gaļu tiamīna, riboflavīna un pantotēnskābes daudzuma ziņā. Savukārt mežacūkas gaļā ir vairāk B6 vitamīna un riboflavīna, savukārt mājas cūkas gaļā ir vairāk tiamīna un pantotēnskābes.
Muskuļu struktūra. Mājas cūkas gaļa ievērojami atšķiras no mežacūkas. Mājas cūkas gaļa ir gaišāka nekā mežacūkas gaļa, kas ir daudz sarkanāka un tumšāka.
Vērtība
Medījuma gaļas vērtība attiecināma ne tikai uz uzturvielām. Mūsdienās arvien nozīmīgāka kļūst ēdiena ekoloģiskā un ētiskā kvalitāte. Runājot par ētiku, arvien biežāk izskan viedoklis, kas jau sen zināms tieši medniekiem, – nomedītais dzīvnieks ir dzīvojis savā vidē, pirms nogalināšanas nav transportēts, tas nav pārcietis stresu, ko piedzīvo dzīvnieki kautuvē. Ja runā salīdzinājumos, var sacīt, ka stirna kā pārnadzis pēc būtības kādam ir barība, bet cilvēks ieņem plēsēja lomu, kas pati par sevi ir ļoti dabiska. Tāpat arī meža gaļai ir lielāka ekoloģiskā vērtība. Bieži tiek uzsvērts, ka liellopu audzēšana ir viens no iemesliem, kādēļ radusies globālās sasilšanas problēma, bet meža dzīvnieki tajā netiek vainoti, lai gan diez vai purkšķina mazāk. Protams, tas ir sacīts mazliet ar ironiju, bet videi daudz draudzīgāk ir uzturā lietot uz vietas, konkrētā valstī ražotus vai iegūtus produktus, nevis tos transportēt milzīgus attālumus, kas tikai veicina globālo sasilšanu. Tāpat arī meža gaļai ir sava veida emocionālā vērtība, proti, medniekam ir iespēja pašam sagādāt vistiešākajā veidā savai ģimenei ēdamo, kas psiholoģiski varētu būt pat ļoti nozīmīgi. Iespējams, ka šī iemesla dēļ mednieki ir laimīgākie sabiedrības pārstāvji, – tā vēsta kāds pētījums.
Pirms nomedīšanas…
Lai muskuļi darbotos, ir nepieciešama enerģija. Tas principā notiek, sadedzinot ogļhidrātus. Degvielas krājumi muskuļos veidojas glikogēnu veidā. Glikogēns kalpo par enerģijas rezervēm. Lielākās enerģijas rezerves ir taukaudos esošie tauki, bet glikogēns ir svarīgākais no enerģijas rezervēm izmantotajiem ogļhidrātiem dzīvniekiem. Muskuļos esošais glikogēns tiek pārveidots par glikozi un izmantots turpat, savukārt noārdītais glikogēns aknās tiek glikozes veidā transportēts uz jebkuru orgānu ķermenī. Savukārt L-pienskābe ir svarīgs dzīvnieku un cilvēka vielmaiņas produkts. Pienskābes veidošanās procesā izdalās enerģija. Pienskābe pēc rašanās tiek aerobi (skābekļa klātienē) oksidēta līdz ogļskābajai gāzei un ūdenim. Lielas fiziskas slodzes laikā pienskābe nepaspēj oksidēties, uzkrājas muskuļos un rada visiem pazīstamās muskuļu sāpes pēc piepūles. Pēc ķermeņa nāves muskuļos šis process vēl kādu laiku turpinās, bet, apstājoties asinsritei, šūnām netiek piegādāts skābeklis un glikogēns, tāpat arī ķermenis vairs neabsorbē pienskābes. Līķa sastingumu (latīņu: rigor mortis) izraisa muskuļu proteīna miozīna sarecēšana, kā rezultātā muskuļaudi zaudē elastību. Ķermenis sāk uzrādīt stīvuma pazīmes četras līdz divpadsmit stundas pēc nāves, tās gandrīz vienmēr dzīvniekiem sākas diafragmas un krūškurvja rajonā. Vienlaikus, samazinoties glikogēnam, vienmērīgi veidojas pienskābes, kas krājas muskuļos. Šī iemesla dēļ arī par vērtīgāku uzskata tāda dzīvnieka gaļu, kurš ir bijis mierīgs un nav ātri triekts.
T. s. līķa stīvums pamazām pazūd līdz 48 stundu laikā pēc nomedīšanas. Muskuļos šajā laikā turpinās dažādi procesi, kas patiesībā var ietekmēt arī gaļas garšu. Tādēļ iesaka medījumu vairākas dienas noturēt zemā temperatūrā (jauns dzīvnieks trīs dienas, pieaudzis – piecas līdz septiņas dienas), ļaujot gaļai atdzist un, kā saka tautā, nogatavoties. Tad gaļa iegūst citu garšu un arī konsistenci. Saldētavā šis process nevar notikt, tādēļ radies viedoklis, ka medījumu gaļa ir cieta un ļoti ilgi jāgatavo. Ja gaļa nav nogatavināta, tā tiešām ir cieta.
Meža gaļa pati par sevi ir vērtīga, tomēr to vēl vērtīgāku padara tās pareiza iegūšana, apstrāde un nogatavināšana.
Kāda jēga pirkt karabīni, ja tāpat to beigās atņems? “Šauj garām!” #329 epizode
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
