Šogad vasaru ļoti gaidīju, it īpaši stirnāžu medību sezonu, jo tā distancēšanās ierasto ikdienu bija pilnīgi sagriezusi kājām gaisā.
Jau no maija vidus gāju uz mežu ar kameru, lai filmētu, vērotu. Kad pienāca 1. jūnijs un varēja doties medībās, vairs tik ļoti negribējās.
Aizgāju ar kameru, sabildēju, tad it kā kļuva žēl. Tiku pie viena selektīvā āzīša, bet vairāk laika tomēr pavadīju vaktējot.
Sarunās par to, vai nevajadzētu atcelt limitu stirnām, iestājos, ka medniekiem pašiem jābūt tiesībām noteikt, ko medīt savās platībās.
Argumentam par malumedībām īsti neticu, jo maliķis ir maliķis, tam arī šobrīd nedz likums, nedz limits, nedz prasība lietot kaut kādus tur marķierus nav saistoši.
Maliķis ies un šaus, un par to arī būtu attiecīgi jāsoda. Ja tiek saglabātas kādas kontroles iespējas, kuras jau tāpat tagad ir spēkā, argumentus pret īsti neredzu.
Tomēr šķiet, ka ne tikai daļa sabiedrības, bet arī daži mednieki domā, ka mednieks ir kaut kāds brutāls izšāvējs.
Protams, ir kolektīvi ar problēmām, protams, ir indivīdi ar vai bez mednieka apliecības, kurus mežā nevajadzētu laist, bet kurā jomā nav melno avju? To tomēr nevar nosaukt par plaši izplatītu tendenci.
Kad bija divas trakās ziemas, kas dažviet nobeidza līdz pat 60% stirnu, kolektīvi visā Latvijā, par spīti tam, ka bija atļaujas, nemaz stirnas nemedīja, taupīja.
Taupīja brīvprātīgi, jo saprata, ka tikmēr, kamēr populācija nav atkopusies, nav vērts medīt. Kādēļ lai šie paši cilvēki tagad ņemtu un izšautu mežā pēdējo stirnu?
Līdzīga attieksme arī bija šogad, ieviešot zosu atbaidīšanas letālo metožu atļaujas.
Tik dramatiski un drastiski nosacījumi, it kā mednieki to vien gaidītu kā iespēju šaut uz zosīm. Kas beidzot sanāca?
Nu, nevajag cilvēkiem tās liekās problēmas! Ja runā par stirnām, būs gan arī kolektīvi, kur būs problēmas, bet tad tajās platībās dzīvnieku nebūs un nebūs arī iespēju medīt, kamēr nenāks pie prāta.
Nav taču mednieki tādi ārprātīgi negausīgi šāvēji!
