No izdevuma Meža stāsti, žurnāla Meža Dzīve pielikuma, 1935. gads.
A. Ritenis, notikums noticis 1916. gadā.
Gardākais medījums vācu karavīriem bija Latvijas mednis. Par šo medījumu varēja domāt tikai baronu draugi, virsnieki, jo medņa nošaušanai vajadzīgi zināmi īpatnēji apstākļi.
C. muižas baronam medņu vietu tuvumā bija uzcelta glīta medņu māja, iekārtota ar mīkstām mēbelēm un visu vajadzīgo pārnakšņošanai. Kādā pavasara vakarā tur atbrauca cienīgs pulkvedis. Mežsargs jau bija ieguldījis varenu medņa gaili, un vajadzēja gaidīt tikai rīta ausmu.
Kamēr satumsa nakts, pulkvedis pastaigājās medņu mājas skaistajā apkārtnē.
Līdz ar rīta ausmu mežsargs skarbi klauvēja pie durvīm, modinot mednieku. Pulkvedis pamodies pavisam sapiktojās. Kas uzdrošinājies viņu tik agrā rītā un vēl tik skarbi modināt! Bet tad viņš apķērās, ka ir pašreiz medņu medības un tādēļ jāpadodas vien bija. Par katru cenu viņš gribēja pats nogāzt medni, jo diezin vai vēlreiz tāda izdevība dzīvē sanāks. Pulkvedis saģērbās un ar skābu seju iznāca no mājas, bet savam modinātājam pasniedza cigāru. Mežsargs pateicās un kā prazdams medniekam centās ieskaidrot, uz kuru pusi jāiet un ka tur, pie purvainās pļavas, gaida liels gailis.
“Labi, labi,” nekā daudz nesapratis, pulkvedis norūca un kāpa viņa pēdās.
Bija brīnišķi rāms rīts, un mežu pildīja svaigas plaukuma smaržas. Putni vēl klusēja. Zāļu stiebros mirdzēja kristāldzidra rasa. No agrā rīta skaistuma pulkvedis atdzīvojās un vēlējās kaut jau varētu šaut. Bise viņam bija pielādēta un viss kā vajadzēja, bet mežsargs vēl veda un veda un arvienu tālāk nelāgā biezoknī.
Beidzot mežsargs apstājās un lika klausīties. Kaut kur priekšā neredzams dīvaini dziedāja kāds putns. Vai tas būtu tas daudzinātais mednis – nodomāja pulkvedis. Tā jocīgā balss pēc medņa dziedāšanas nemaz neizklausījās.
Mežsargs tagad turējās medniekam blakus un rādīja, kā jāiet lēcieniem, kamēr putns dzied. Un, tikko tas apklusa, arī viņiem bija jāsastingst.
Kritušie zari pinās kājās, krūmi ķērās drēbēs un sejā, kājas vietām grima dumbrājā. Pulkvedis pavisam nelaimīgs kūlās uz priekšu pa šo nejēdzīgo mežu, sargādams seju un rokas no skrambām. Viņš gandrīz sāka jau nožēlot, ka bija ielaidies kāda nelāga putna medībās, kura dēļ nācās ciest tādas mokas.
Mežsargs atkal apturēja savu mednieku, kad pašreiz viņš spēra kāju uz kādas zaru čupas. Mednis apstāja dziedāt, bet mednieks, par spīti pamācībām, neapstājās. Medījums nu jau bija pavisam tuvu. Pēc mežsarga aprēķina vēl varēja būt daži soļi aiz eglīšu pudura, pie kura viņi stāvēja, tad putnam vajadzēja kļūt redzamam. Aiz eglīšu pudura bija ūdeņains dumbrājs. Mednis sāka no jauna dziedāt. Pulkvedim nepatika laisties ar saviem lakādas zābakiem meža dumbrājā. Viņš gāzelēdamies laipoja pa vecu kritušu stumbru.
Pilnīgi pa šāvienam no viņiem vecā bērzā sēdēja dziedātājs – vecs medņu gailis. Mežsargs viņu ieraudzīja, bet redzēja, ka mednis tūlīt beigs dziedāt. Mednieks nelaimīgs, balansēja uz vecā stumbra un visu vērību pievērsa sev, lai neiekristu dumbrājā. Viena vienīga maza neuzmanība un visas medības varēja būt vējā. Kuru katru mirkli mednis varēja apklust. Mežsargs no uztraukuma koda vai pirkstus. Nebija vairs citas izejas, kā aši un droši rīkoties. Viņš sagrāba mednieku, ierāva dumbrājā un piespieda noliekties. Ūdens vien nošļakstēja.
Pulkvedis no dusmām kļuva gluži sarkans. Viņam uz mēles jau bija nikni lāsti un roka gatava, lai gāztu trakajam mežsargam pa fresi. Mežsargs arī bija sapiktojies un ar visu savu kustību mākslu draudēja aizspiest medniekam muti, kas jau vērās lāstiem.
Mednis pēkšņi apklusa. Pulkvedis tagad atģidās un palika mierīgs, lai arī krūtīs dusmas svila par piedzīvoto apvainojumu.
Pagāja ilgāks laiks, kamēr mednis, kā jauzdams briesmu tuvumu, izklausījās un, nekā nesadzirdējis, beidzot apmierinājās un sāka atkal dziedāt.
Mežsargs vairs nevilcinājās. Viņš rādīja uz gaili un mudināja šaut.
Cauri meža zaļganajai gaismai pulkvedis ieraudzīja bērzā stalto putnu un aiz brīnumiem uz mirkli sastinga. Bet tad viņš piemeta bisi vaigam, labi uzmanīgi notēmēja un gāza vaļā šāvienu.
Skaistā putna dzīve un mīlas dziesma bija galā – mednis smagi atsitās pret zemi un, izpletis spārnus, palika guļot.
Mežsargs un mednieks, abi priecīgi uztraukti, metās pie krituša medņa. Mežsargs vēl iekaisis piktojās. Cik tur trūka, mednis būtu izbiedēts un medības izjuktu. Pie medņa zogoties, nevar laipot, tā nav pastaigāšanās pa pilsētas bulvāri un skaistu dāmu vērošana. Mednis ir meža putnu karalis, un viņa dēļ jālec kaut vai pašā peklē.
Pulkvedis arī iekaisis buldurēja savā valodā. Lūk, bises stobram priekšā bijis zars. Ko tagad darīt? Šaus pa apakšu – būs par zemu, šaus pa virsu – būs mednim pāri. Bet viņš pieliecies, tad blauks, un mednis zemē.
Mežsargs ar sava mednieka medīšanas spējām tomēr nebija apmierināts un vēl rūca līdz pašai naktsmītnei, bet tur pulkvedis mežsargam iespieda saujā piecdesmit marku gabalu un tad arī mežsargam atspīdēja sejā tāda pat saulīte kā laimīgajam medniekam. Pēc pārciestajām grūtībām un nepatikšanām nu viņiem bija ticis savs mednis katram.
Piecdesmit markas bija summa, par kuru mežsargs varēja aizmirst savas dusmas. Pulkvedim projām braucot, viņš pacēla cepuri un paklanoties norūca – ka mednieks nu gan tīrais nejēga, bet tomēr devīgs kungs.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
