Veimārietis. Ikoniskais universālais medību suns, kura izskats un darba īpašības ir izkristalizējušās Vācijā, Veimāras republikā, 19. gadsimtā. Oficiāli šķirne tika atzīta 1891. gadā. Sākotnēji tā bija elitāra medību šķirne. Suņi varēja piederēt tikai augstmaņiem, tika audzēti dižciltīgo ģimeņu pilīs un muižās kā medību suņi, kā statusa un izcelsmes apliecinājums, tos izmantoja medībās un dāvināja, lai izrādītu cieņu vai panāktu simpātiju, bet tikai augstdzimušo aprindās. Ilgu laiku veimāriešus nevarēja iegādāties neviens zemākas izcelsmes cilvēks vai ārzemnieks.
Par to, kā tieši šķirne izveidota, kādi suņi ir tās pamatā, vienota viedokļa nav. Kāpēc tā, var tikai minēt. Pastāv dažādas teorijas par to, kādas šķirnes precīzi izmantotas, veidojot pelēkos suņus. Kā versijas ir pointeri, asinspēdu suņi un citi kontinentālie putnusuņi, taču precīzi pateikt, kas ir veimārieša gēnos, nevar, jo vaislas darbs netika dokumentēts.
Interesanti ir tas, ka pagaidām nevienam nav ienācis prātā vai pieticis iedvesmas, tai skaitā finansiālās, lai veiktu DNS analīzi un noskaidrotu, kas tad ir veimārietim pamatā. Pastāv viedoklis, ka tas ir vācu īsspalvainā putnusuņa (kurchāra) atvasinājums, un savulaik izstādēs tie piedalījās kā kurchāra paveids. Tikai pēc tam veimāriešus atzina par atsevišķu šķirni. Iespējams, tam ir pamatojums, jo pelēkais ir atšķaidītais brūnais. Un te mēs nonākam pie zilo veimāriešu tēmas.
Pielietojums medībās
Veimāras putnusuns ir universāla medību šķirne, kas sākotnēji tika veidota dzinējmedībām un lielo pārnadžu medībām. Laika gaitā, šķirnei attīstoties, tā tika pielāgota dažādu putnu un mazo dzīvnieku medībām. Veimāras putnusuni var izmantot arī darbam pa asinspēdu un dzinējmedībās. Tas ir augsti intelektuāls, ļoti enerģisks un patstāvīgs suns, kura audzināšana prasa konsekventu pieeju, lielu fizisko noslodzi, plašu socializāciju un ļoti atbildīgu attieksmi.
Kas ir zils un kas ir pelēks?
Pavisam vienkārši sakot, zilā, zilpelēkā, tēraudpelēkā krāsa ir “balināts” melnais pigments. Savukārt pelēkā jeb izabellas krāsa, kāda ir Veimāras putnusunim, ir “balināts” brūnais.
Kāpēc veimārietis nevar būt zils?
Standarta veimārieša pelēkā jeb izabellas krāsa veidojas tad, ja sunim ir recesīvais brūnā pigmenta genotips (b/b) un vienlaikus pigmenta atšķaidīšanas gēns (d/d). Šī kombinācija izraisa brūnā pigmenta izbalināšanu, rezultātā veidojot sudrabaini pelēku, pelēcīgi brūnu jeb izabellas (atkarībā no apgaismojuma suns var izskatīties pat nedaudz lillā) toni, kas aprakstīts šķirnes standartā.
Savukārt zilā jeb blue krāsa ir saistīta ar pavisam citu ģenētisko pamatu. Tā rodas gadījumos, kad sunim ir vismaz viens funkcionāls dominējošais B alēlis (B/–), kas nosaka melno pigmentu, un vienlaikus darbojas pigmenta atšķaidīšanas gēns (d/d). Atšķaidīts melnais pigments vizuāli izpaužas kā zilganpelēks jeb tēraudzils tonis.
Tas ir jauktenis!
Būtiski ir tas, ka veimārieša šķirnes ģenētiskajā pamatā melnais pigments nepastāv. Līdz ar to zilās krāsas parādīšanās norāda uz melnā pigmenta klātbūtni, kas šķirnei nav raksturīga un nav iegūstama no diviem recesīviem brūnā pigmenta gēniem. Vienkāršiem vārdiem sakot, ir piejaukts citas šķirnes suns, un tā dēvētais zilais veimārietis ir vienkārši jauktenis.
Zilie veimārieši nav atzīti nevienā valstī, kur darbojas Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas (FCI) sistēma. Nedz Eiropā, nedz uz austrumiem no ES robežas.
Vienīgi ASV Kennelklubs ir atzinis zilos veimāriešus, taču zilpelēkā krāsa ir diskvalificējoša arī pēc šīs organizācijas standartiem. Tas nozīmē, ka izstādēs piedalīties nevar un vaislas darbā tikai ārpus sistēmas.
Gluži tāpat arī FCI standartā jebkura cita krāsa, izņemot pelēko un tās toņus, ir diskvalificējoša. Ir pieļaujami mazi balti plankumiņi uz krūtīm vai ķepu pirkstiem, bet ne brūni lāsumi vai lieli balti raibumi.
Vai Latvijā tādus var iegādāties?
Diemžēl bezatbildīgi pavairotāji, kas pāro suņus bez dokumentiem, bez izstāžu novērtējumiem, ar neskaidru izcelsmi, šādus kucēnus reklamē kā īstus veimāriešus. Izmantojot cilvēku lētticību un lielo šķirnes popularitāti, pircējiem tiek iesmērēti kucēni bez ciltsrakstiem, ar šaubīgu veselības stāvokli un neprognozējamām rakstura problēmām.
Kā pārliecināties, vai nākamais kucēns ir īsts veimārietis?
Ja vēlaties iegādāties šķirnes suni, kas būs dzimis no veseliem vecākiem, ar stabilu psihi un pozitīvu raksturu, kas turklāt atbildīs šķirnes standartam, labāk ir vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem – Latvijas Medību suņu kluba vai kāda reģionālā šķirnes suņu klubā. Visu informāciju var atrast Latvijas Kinoloģiskās federācijas mājaslapā Dogs.lv.
Ja vilks ēdīs tikai vārgos, tad beigās nomirs badā. “Šauj garām!” #321 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
