Spēja izsekot dzīvnieku pa pēdām ir viena no mednieku prasmju augstākajām izpausmēm. Tā ir būtiska gan pirms medības vispār ir sākušās, gan arī pēc tam, ja jāmeklē ievainotais dzīvnieks. Pēc medību posmā, protams, labāk ir paļauties uz asinspēdu suņu profesionālo sniegumu, taču zināmos apstākļos ievainotu dzīvnieku var izsekot arī cilvēks. Tomēr šoreiz runa būs par to, pēc kādām pazīmēm konstatēt dzīvnieka klātbūtni konkrētā vietā un laikā, jo no tā var būt atkarīgas medību sekmes.
Dažādos substrātos šīs pazīmes ir atšķirīgas. Par laimi, mēs nedzīvojam Spānijā vai kādā citā valstī, kur medījamos dzīvniekus jāmeklē klinšainos apvidos. Lai gan no grāmatām, filmām un medību pieredzes ir zināms, ka arī tādās vietās mednieki prot konstatēt dzīvnieka klātbūtni un pat noteikt, kas tas ir par dzīvnieku un cik vecs. Latvijā, par laimi, apstākļi ir daudz vienkāršāki. Mums pārsvarā nākas šķetināt dzīvnieku taciņas, kas ir šķērsojušas mālu, sūnas, smilšainas vietas vai uzartu melnzemi lauksaimniecības teritorijās.
Dubļi (mitrs, mālains substrāts)
Ja kādam medniekam būtu jākārto dzīvnieka pēdu atpazīšanas eksāmens un viņš izlozētu iespēju lasīt pēdas mālainos dubļos, domājams, viņš uzskatītu to par lielu veiksmi.
Pavisam slapjās vietās, peļķēs un šķidros dubļos, dažreiz var pamanīt tikai pēdu atveidus, taču, ja tie ir pažuvuši, tie vislabāk saglabā teju visu dzīvnieka pēdu nospiedumus. Patiesībā tieši dubļos atstātās pēdas pirms miljoniem gadu ir kļuvušas par fosilijām, kas ļauj zinātniekiem spriest par tā laika faunu.
Tad, lūk. Pēc kādām pazīmēm var konstatēt, ka dubļos atstātās dzīvnieku pēdas ir pavisam svaigas?
Pa pusei mīkstos un ne līdz galam izžuvušos dubļos atstāto pārnadžu, nagu vai citu dzīvnieku pēdu nospiedumi izceļas ar asām un skaidrām malām, bez erozijas vai izžūšanas pazīmēm.
Iekāpjot mīkstākos dubļos, pa pusei šķidrā masa paceļas gar dzīvnieka kāju un uz pēdas nospieduma malām veidojas tādi kā grubulīši jeb dubļu pogas. Ja tās knapi turas pie malas un pat pārkarājas uz iekšpusi, nav apkaltušas vai nopelējušas, tad pēdas nospiedums ir pilnīgi svaigs.
To, cik nesen dzīvnieks ir šķērsojis mitru substrātu, var mēģināt noteikt pēc tā, vai pēdas nospiedumā un pārējās virsmas mitruma pakāpe ir vienāda. Papildus ir jāņem vērā arī gaisa temperatūra, vējš un saules ietekme. Visi šie faktori var paātrināt pēdu nospiedumu eroziju.
Smiltis
Smiltis ārējiem apstākļiem ir pakļautas daudz vairāk: vējam, saulei, mitrumam un arī mehāniskai ietekmei. Garām pagājis cilvēks, neuzkāpjot uz pēdas nospieduma, var mainīt tās struktūru un atpazīt, kurš dzīvnieks un cik sen šo pēdu ir atstājis, būs grūtāk. Tomēr zināmos apstākļos arī smilšainā vidē var nolasīt informāciju par dzīvnieka klātbūtni.
Pirmais, kam ir jāpievērš uzmanība, ir tā pati pēdas ārējā kontūra, kuras malām ir jābūt vienādā mitrumā ar pārējo substrātu. Tādā gadījumā pēdas nospiedums ir atstāts nesen.
Pēdas nospiedumam dziļumā ir jābūt vienādā mitrumā ar apkārtējā substrāta virsmu.
Malām ir jābūt gana asām, smilšu graudiņiem uz tām ir jāturas kopā. Ja pūš vējš, pati pēda var būt nedaudz aizputināta ar sausām smiltīm, kas var uzkrāties dziļākajās nospieduma vietās. Ja vieta ir atklāta un pūš vējš, tad pēdas nospiedums noveco ļoti ātri. Pāris stundās pēdas nospieduma mala sadrups, un vairs nevarēs noteikt, cik sen dzīvnieks ir gājis.
Melnzeme un sūnas (mīksts augsnes segums)
Abi šie substrāti ir mīksti un zināmā mērā atsperīgi. Melnzeme labāk saglabā pēdu nospiedumus.
Šeit arī ir jālūkojas pēc asām, neapžuvušām ārējām malām pēdas nospiedumā. Ja ir saglabājusies pēdas forma, var skaidri redzēt atstarpes starp spilventiņiem un nagu nospiedumus plēsējiem. Tad var uzskatīt, ka pēdas ir pāris stundas vecas.
Ja pēdas nospiedumā zeme joprojām ir piespiesta, ja dziļākās pēdu vietas nav aizputinātas un nav malas apdrupušas, var uzskatīt, ka tās ir šīs dienas pēdas.
Sūnās konstatēt to, cik svaigi ir pēdu nospiedumi, ir grūtāk. Dažreiz pat nav iespējams konstatēt, kāds dzīvnieks tās atstājis.
Spriežot pēc pēdu virknes zīmējuma un dziļuma, var aptuveni noteikt, vai tas ir pārnadzis vai plēsējs. Taču, ja, sekojot dzīvnieku pēdām sūnās, izdodas iziet atklātākā vietā, kur ir zemes atsegumi, tad pēdu nospiedumus nolasīt būs vieglāk.
Sniegs
Sniegs var būt gan pateicīgākais no pēdu lasīšanas foniem, gan arī traucējošākais.
Piemēram, pirmā plānā sniega kārtiņa uz sasalušas zemes, kurai pāri ir pārgājis vilks. Te pilnīgi skaidri varēs nolasīt tā pēdas. Ja viņš nav viens, tad varēs saskaitīt, cik daudz vilku ir bijis barā. Gluži tāpat varēs saprast arī visu pārnadžu pēdas.
Snigšanas laikā tas ir vēl foršāk, jo nepiesnigušas pēdas ir pavisam svaigas, bet, atkarībā no tā, cik tajās ir sakrājies jaunu sniegpārsliņu, var saprast, cik laika ir pagājis.
Svaigas pēdas pēc snigšanas arī ir brīnišķīga pazīme, un te bieži vien pilnīgi nav šaubu par to, cik sen dzīvnieks ir gājis, ja ir zināms, kad ir snidzis.
Mitrā sniegā atstātie pēdu nospiedumi ir ļoti precīzi nolasāmi. Lai aptuveni konstatētu, cik senas pēdas ir, ir jāņem vērā gaisa temperatūra. Svaigu pēdu malas nebūs ne apdrupušas, ne sasalušas. Ja atkusnis turpinās, pēda turpina izplūst, kļūst plakanāka un zaudē pareizās kontūras. Ja kļūst aukstāks, pēda saglabā savu formu, taču sasalst. Un tad apmēram var spriest, ja dzīvnieks ir gājis pāri laukam saulainā dienas laikā, pret vakaru tā pēdas būs sasalušas.
Visnepateicīgākais variants ir smalks un sauss svaigais sniegs, jo tajā dzīvnieku atstātās pēdas aizbirst, aizputinās pat tad, ja sniega sega ir tikai 10 cm. Seklākā sniegā gan varēs saprast, kas ir gājis un cik sen.
Un tad ir sērsna. Ja uz tās nav uzputināts sniegs, tad mazo plēsēju un zaķu pēdas ieraudzīt nevarēs vispār. Ja sērsna ir bieza, tad arī vilks varētu iet tai pāri. Un varēs saskatīt tikai pārnadžu atstātās pēdas. Zem sērsnas parasti sniegs ir irdens, un tur dzīvnieku kājas, iegrimstot, reti atstāj skaidri salasāmas pēdas.
Un tad vēl viens papildu faktors, vai dzīvnieks ir gājis vai stāvējis. Ja dzīvnieks ir stāvējis, ķermeņa siltuma ietekmē pēda var iekust sniegā dziļāk, kļūt skaistāka un radīt mānīgu priekšstatu par to, cik sen dzīvnieks te ir bijis. Taču to, vai tas ir kustējies vai stāvējis, ļoti viegli var noteikt pēc pēdu raksta.
Papildu faktori un apstākļi
Dzīvnieku pēdu nospiedumu struktūru bez šaubām ietekmēs vējš, saule, nokrišņi un gaisa mitrums.
Piemēram, nosēžoties rasai, smilšainās vietās atstātie pēdu nospiedumi samirks un šķitīs, ka pēdas ir svaigas, taču te ir jāskatās uz malu asumu. Ja tas saglabājas, tad tās tiešām ir svaigas.
Viens no labvēlīgākajiem faktoriem pēdu lasīšanai ir lietus. Ja medniekam ir zināms, kurā laikā konkrētajā vietā lietus ir lijis, tad ir pilnīgi skaidrs, vai pēdas ir atstātas pirms vai pēc lietus. Ja pirms, tad pēdas nospiedumā arī būs pilienu pēdas, bet, ja dzīvnieks ir gājis konkrētajā vietā pēc lietus, tad viņa atstātie pēdu nospiedumi izcelsies ar gludu virsmu lietus sakapātajā fonā.
Padoms
Lai labāk un precīzāk novērtētu atstātā pēdu nospieduma īpašības, var līdzās iespiest zemē dūri un skatīties, kas sanāk. Kādas ir malas, kāds ir virsmas mitrums pēdas vidū, salīdzinot ar apkārtējo substrātu, cik precīzi konkrētajā vietā atspoguļojas smalkās detaļas.
Piemēram, cilvēka dūres nospiedumā būtu skaidri jāredz starpas starp pirkstiem. Malā varētu redzēt arī ādas krociņas uz locītavām.
Uzmanību, milzis pie ceļa! Lielāks un bīstamāks par alni. Meža ziņas #17
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības oktobra numurā par mežacūkām!
