Medījot caunas ar slazdiem, ļoti svarīga ir vietas izvēle. Tipiska vieta, kur mīt caunas, ir vecu koku mežs, vislabāk, kur ir vecas lielas egles vai apses ar dobumiem. Intensīvas mežizstrādes dēļ gan šādu vietu paliek arvien mazāk.
Jāmeklē vecu koku mežs
Par caunu klātbūtni liecina arī vāveres. Kur būs vāveres, būs arī caunas. Cauna noķer vāveri, apēd un pati apmetas vāveres ligzdā uz pāris dienām. Arī mežmalās novietotās bišu dravas pievelk caunas kā magnēts.
Slazdu likšanai izvēlas šaurākās vietas šādā mežā, kur viens meža nogabals savienojas ar otru, tuvumā ir grāvmala. Šādās vietās caunas pārvietojas vislabprātāk. Melnajā laikā, kad vēl nav sniega un nevar precīzi noteikt caunas pārvietošanās vietas, slazdus var izvietot dzīvnieku pāreju tuvumā. Kur pārvietojas citi dzīvnieki, tur, iespējams, ies arī caunas.
Caunas pārvietojas arī pa ceļmalās iestā- dītajām egļu rindām. Tomēr šeit pastāv risks, ka slazds var izgaist. Kāds var iet pārbaudīt, kas ir tevis iemīto pēdu galā. Un slazds, lai arī atradējam visbiežāk nemaz nav vajadzīgs, var tikt nozagts. Tāpat bīstams laiks ir pirms Ziemassvētkiem, kad mežā meklē svētku eglītes. Arī tad slazdus mēdz nozagt. Mēdz būt, ka sezonas laikā var nozagt divus trīs slazdus, tādēļ iesaka uz mežu doties pirms sniegputeņa vai snigšanas laikā, lai sniegs nodzēš pēdas.
Vislabāk slīps vai horizontāls koks
Pašu slazdu izvieto uz slīpa koka aptuveni metra augstumā. Jo koks lēzenāks, jo labāk – mazāk iespēju, ka slazds aizcirtīsies pa tukšo. Savukārt augstums no zemes vajadzīgs, lai ēsma vējotu un smarža izplatītos lielākā apkaimē. Tāpat, lai nomedītās caunas nekļūtu par laupījumu lapsām, tās neapgrauztu peles. Ja slazdus liek uz zemes, pastāv liela iespēja, ka ādas sabojās peles. Pašas lamatas vērts pa- pildus nostiprināt ar trosīti, kas medījumam neļaus nokrist zemē pat tad, ja lamatas izkritīs no kastes.
Savukārt, ja slazdu stiprina pie augoša koka, vēlams no kāda neliela baļķēna ierīkot slīpu skreju līdz pat slazdam, lai caunai būtu vieglāk uzkāpt. Tāpat pēdas sniegā uz skre- jas liecinās – ir interese par šo vietu vai nav.
Arī kastes konstrukcija jāveido tā, lai cau- na, iekrītot slazdā, nespētu to atsist vaļā un paliktu noķerta. Tāpēc slazdu kastēs var pa- redzēt fiksācijas skrūves. Pretējā gadījumā atkal pastāv risks savu medījumu uzdāvināt kādai garāmejošai lapsai.
Ēsma ar smaciņu
Kā ēsmu iesaka izmantot bišu šūnas un bebra gaļu. Der arī uz lielceļiem notriektie dzīvnieki. Gaļu sagriež nelielos gabalos un pāris dienu atstāj siltākā vietā iemarinēties un iegūt specifisko aromātu. Tad ēsmu apsāla, lai aukstumā tā nevis sasaltu cietā gabalā, bet sulotu un turpinātu pievilināt medījumu. Der arī vistu atgriezumi, muguras, krūtiņas, rīkles. Ja ir daudz slazdu, var iegādāties desmit kilogramus uz piecdesmit apsekojamiem slazdiņiem. Atgriezumiem arī jāļauj iesmakt, var pārliet bebru dziedzeru uzlējumu, piebērt sāli, ja ārā ir mīnusi, un ēsma gatava.
Kad ēsmu maina, veco atstāj turpat uz koka. To cauna paņem pirmo un, nākamo reizi nākot, slazdā lien daudz drošāk. Pievilināšanai var izmantot arī dažādu putnu spārnus, ko iekarina aukliņās turpat netālu no slazda kokos. Tie grozās vējā un arī piesaista mazo plēsēju uzmanību. Ja slazdu daudz, tas gan prasa būtiskus papildu izdevumus.
Slazdu kastes glabā mežā
Vēl kāda būtiska nianse – slazda kaste, lai arī no kāda materiāla tā būtu izgatavota, rūpīgi jānomaskē ar egļu zariem, lai tā caunai šķistu dabisks, nevis mākslīgs veidojums.
Tāpat kastei jābūt samērā viegli atveramai, var izmantot, piemēram, eņģītes. Kastes izgatavošanai var izmantot kā neēvelētus dēļus, tā mitrumizturīgo saplāksni. Ir cilvēki, kuri izmanto pat plastmasas kanniņas. Ir kāda cita nianse – kad slazda kaste izgatavota, to nevajag glabāt mājās, pat māju tuvumā ne. Vislabāk glabāt kaut kur meža malā. Savukārt pašas lamatas, sezonai bei- dzoties, ar augstspiediena strūklu nomazgā, tad ar rūsas noņēmēju notīra kā rūsu, tā veco krāsu un nokrāso par jaunu ar krāsu, kurai ir pretrūsas īpašības. Tikko iegādāti slazdi nav krāsoti un rūsē. Īpaši, ja tuvumā ir sāls. Šādi slazdi aukstumā kļūst stīvāki, nostrādā daudz lēnāk, ķeras, reizēm mēdz pat iesalt. Nokrāsotos slazdus izliek lapenē piecus mēnešus kārtīgi izkarst un izvējoties. No aprūsējuša slazda paliks rūsas paliekas arī uz caunādas. Tas neizskatīsies visai glīti, un rūsa būs grūti notīrāma. Iesaka izvēlēties sudrabainas nokrāsas krāsu, Iespējams – māņticība, taču šķiet, ka šādu krāsu cauna ievēro mazāk.
Kopumā var izmantot piecas dažādas slaz- du kastes, kurās iestiprina rāmju tipa lamatas. Katram gan jāizvēlas tas veids, kurš padodas vislabāk. Var arī eksperimentēt. Lai kāda būtu slazda kastes konfigurācija, tā jānovieto tā, lai cauri spīdētu gaisma un būtu tuneļa efekts. Tāpat arī nav nepieciešams slazda tuvumā lieki grozīties – ja redzi, ka medījuma nav, ēsma ir un lamatas ir uzvilktas, pie paša slazda labāk neiet. Bieži vien mednieki žēlojas, ka trūkst ideju dažādiem tehniskiem risinājumiem. Labs avots, piemēram, ir YouTube. Atliek tikai ierakstīt meklējamo frāzi. Tikai katrs video jāvērtē kritiski un jāatsijā graudi no pelavām. Vērts meklēt informāciju tur, kur šādas medības ir vispopulārākās, Ziemeļamerikā un Kanādā, Somijā un Norvēģijā.
Ietekmē Āfrikas cūku mēris
Parasti iesaka slazdot no novembra beigām līdz marta vidum. Tad slazdos sāk krist grūsnas caunu mātes un būtībā sanāk zāģēt zaru, uz kura pats sēdi, un samazini iespējas medīt nākamajās sezonās. Medību sekmes ļoti ietekmējis arī Āfrikas cūku mēris. Caunām mežā bija ļoti daudz dabiskās barības, līdz ar to arī slazdā tās nāk retāk.
Vīri, kuri caunas medīja senāk, visbiežāk ņēma palīgā suni. Suns atrada caunu kokā, ar riešanu piesaistīja tās uzmanību, un mednieks varēja pieiet šāviena attālumā. Vajadzīgs sniegs un labi apmācīts suns, kurš saprot, ko no viņa vēlas.
Ādas kaltē
Kad cauna atnesta mājās, to rūpīgi nodīrā, atgriežot ādu un nomaucot zeķes veidā no astes virzienā uz galvu. Ādas var sālīt. Izgriež ar spalvu uz ārpusi un cau- nas iekšpusi pieber ar sāli. Tad virs spaiņa palaiž vienu galu vaļā un liekais sāls izbirst. Tad glīti satin, ievieto katru atsevišķi polietilēna maisiņā un sasaldē.
Ādas var arī kaltēt – tā tām ir daudz labāks izskats un uzreiz var novērtēt kvalitāti. Kad āda nodīrāta, to uzvelk uz dēlīša ar spalvu uz iekšpusi un ļauj siltā vietā, piemēram, saimniecības ēkā, darbistabā, četras līdz sešas stundas apžūt. Katlumājā pat varētu būt mazliet par karstu. Ādai jābūt vēl diezgan elastīgai. Ja tā tomēr kļuvusi cieta, pārkalst, to vēlams samitrināt, tad ādu apgriež atpakaļ atpakaļ ar spalvu uz āru, uzvelk atkal uz dēlīša un ļauj sakalst. Protams, nedrīkst aizmirst ādu pirms tam attaukot. Caunas āda ir plāna, un ar nazi to var viegli sabojāt. Var iz- mantot plastmasas vienreizlietojamo nazī- ti. Nazītim rievoto daļu noslīpē un nokasa ar gludo pusi. Visuzmanīgāk jārīkojas padusēs, jo tur āda visplānākā. Ģērētāji teic, ka labāk, lai pie ādas paliek klāt vairāk tauku un plēvju, nekā āda tiek sagriezta.
Caunādas var pārdot uzpircējiem. Vidēji viena caunāda maksā aptuveni 25 eiro. Taču tā nav nekāda peļņa, tie ir papildu ienākumi, kas visbiežāk tomēr nespēj kompensēt izdevumus. Lai pārbaudītu visus slazdus, jānobrauc daudz kilometru. Tāpat vajadzīga ēsma, jāizgatavo kastes slazdiem. Bieži vien slazdi tā arī palikuši tukši, bet tēriņi par degvielu un ēsmu ir vienmēr. Tāpat slazdu kastes bez maksas nevar izgatavot. Ja kāds domā, ka sanāk liels bizness, viņš kļūdās, jo nav ņēmis vērā izdevumus. Drīzāk tā ir darbošanās intereses dēļ un lai palīdzētu citiem meža iemītniekiem, kuri cieš no pārlieku lielā sīko plēsēju daudzuma.
Reāli medību skati! Caunu medības ar dzīvķeramo lamatu
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
