Pieredze

Juris Nagainis: “Jābūt pārliecībai, ka sods par pārkāpumu ir neizbēgams!”0


Juris Nagainis ir viens no Valsts meža dienesta vecākajiem medību inspektoriem.
Juris Nagainis ir viens no Valsts meža dienesta vecākajiem medību inspektoriem.
Foto: Indulis Burka

“Labvakar! Valsts meža dienesta vecākais medību inspektors Juris Nagainis!” Visbiežāk tieši ar šiem vārdiem medniekus satikšanās brīdī uzrunā Nagaiņa kungs. Kāds būs medību kontroles iznākums, atkarīgs no mednieka. No tā, vai ievērotas medības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Taču, kā atzīst pats inspektors, viņa ilggadējā praksē bijuši tikai daži atsevišķi gadījumi, kad pēc konstatētā pārkāpuma mednieks tā arī nav sapratis savu pārkāpumu un palicis ļaunatminīgs. Lielākoties pārkāpēji savu vainu atzīst un nožēlo, vēlāk paši zvana inspektoram, lai būtu droši, ka vairs noteikumus nepārkāps.

Kas ir trīs svarīgākās lietas tavā dzīvē?

Pirmajā vietā es noteikti lieku ģimeni. Iespējams, jaunībā es par to tik ļoti nedomāju, taču vēlāk, kad esi jau kaut ko sasniedzis, saproti, kas patiešām ir svarīgākais. Kas paliek pāri? Man ir būtiska mana brīvība. Man ir svarīgi, ka spēju laiku pakārtot savām vajadzībām. Lai spētu atrast laiku maniem vaļaspriekiem, lai mana dzīve nebūtu tikai darbs un pienākumi, lai es spētu rast atslodzi un vēlāk ar prieku pildīt savus amata pienākumus.

Kāpēc izvēlējies darbu Valsts meža dienestā?

Darbs atrada mani, nevis es to meklēju. Tas vairāk saistīts ar manām rakstura iezīmēm – man vienmēr ir ļoti svarīgi panākt taisnību. Īpaši tad, ja tiek nodarīts pāri kādam, kurš ir mazāk aizsargāts. Dabas resursi ir maz aizsargāti un nespēj aizsargāt paši sevi.
Taisnības mīlestība man izveidojās vēl bērnībā, dzīvojot blakus Ķilupītei pie Ciemupes. Jau četru gadu vecumā kļuvu par makšķernieku. Pusaudža gados, ja tā var teikt, sākās arī manas vides inspektora gaitas. Bieži vien Ķilupītē peldēja naftas produktu piesārņojums. Runāja, ka piesārņojuma avots ir PSRS armijas lidlauks Lielvārdē. Redzot apkārtējo makšķernieku sašutumu par kārtējo eļļas plankumu, kas atpeldējis līdz Ķilupītes ietekai Daugavā un apzinoties šo netaisnību, astoņdesmito gadu beigās uzrakstīju vēstuli Latvijas televīzijai. Mamma pakoriģēja komatus, un, daudz nedomādams, vēstuli nosūtīju. Kādu dienu pie durvīm atskanēja zvans. Bija ieradies Latvijas televīzijas pārstāvis. Izrunājām par manu vēstuli un situāciju Ķilupītē, par mani pašu. Pēc kāda laika bija jādodas uz Zaķusalu Rīgā un tālāk braucām uz Olaini, kura tolaik tika uzskatīta par vienu no piesārņotākajām vietām. Kopā ar kādu profesoru no upītes ņēmām ūdens un dūņu paraugus. Atbrauca vīri melnā automašīnā Volga un bija ļoti uztraukušies par to, ko darām. Tolaik vēl par PSRS armijas lomu vides piesārņošanā man tomēr neatļāva runāt… Taču tik un tā biju ļoti gandarīts – varēju izteikties. Atceros, sižetam beidzoties, skanēja Līvu dziesma Elektriskā zivs.
Pēc Ogres vidusskolas biju nonācis krustcelēs. Izvēlos Ogres Meža tehnikumu un mežsaimnieka profesiju, ko tagad nenožēloju. Pēc vidusskolas bija jāmācās tikai divi gadi. Bija daudz un dažādi priekšmeti, taču vismīļākais bija Medību saimniecība, ko pasniedza leģendārais Modris Grantiņš. Viņš spēja rast kopīgu valodu ar jebkuru, un viņa lekcijās auditorijā bija absolūts klusums, ko pārtrauca vien patiesi lietišķi jautājumi. Praksē paspējām iet dzinējos. Tas viss iedvesmoja. Paralēli mācībām sāku braukt par dzinēju Ogres medību kolektīvā, kur varēja apgūt pirmās praktiskās lietas, piedaloties medībās. Šajā kolektīvā medīja vēl viena leģendāra personība – medību inspektors Aivars Aveniņš. Viņš mūs medību laikā dresēja, īpaši jautājumos, kas attiecas uz drošības prasību ievērošanu. Stājoties uz masta un noņemoties, viņš vienmēr labdabīgi atgādināja, kas un kā darāms, ka nedrīkst aizmirst izlādēt šaujamieroci. Arī vēlāk Valsts meža dienesta organizētajās medībās, kur piedalījās augstas amatpersonas, viņš nekautrējās aizrādīt, ja kāds, arī augstāka ranga ierēdnis, neievēroja drošības prasības.

Un kā kļuvi par medību inspektoru?

Sāku strādāt 1996. gadā vēl pie Vernera Troskas. Bija konkurss, un man bija tikai 22 gadi un nekādas pieredzes. Mani salika strādāt kopā ar Valsts policijas darbinieku pulkvežleitnantu Vladislavu Ribuli devāmies pirmajā izbraukumā, šķiet, uz Aizkraukles un Seces apkaimi. Pieķērām kādu mednieku, kurš bija ar lietošanai sagatavotu ieroci ārpus savām medību platībām. Tā mēs toreiz arī strādājām pa pāriem.
Kādus pārkāpumus mednieki pieļāva laikā, kad tu sāki strādāt par medību inspektoru, un tagad? Vai pārkāpumu veidi ir mainījušies?
Agrāk liela daļa mednieku neapzinājās, ka medījumi ir viņu pašu resursi un iecirknis, kas pašiem jāapsaimnieko. Vēl joprojām bija padomju domāšana, ka kaut kas no kaut kurienes tiek paņemts. Viņi pat neapzinājās, ka ņem paši no sevis. Tagad situācija ir mainījusies un mednieki apzinās, ka ir saimnieki savās medību platībās. Īpaši tas attiecas uz lielajiem medību iecirkņiem. Mazajos savukārt šķiet, ka viņiem par maz tiek dots, un tāpēc reizēm rodas vēlēšanās ņemt bez atļaujas.

Ar darba kolēģiem Valsts policijas rīkotajā svinīgajā pasākumā.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Ar ko mednieki grēko visbiežāk?

Neizlādēts ierocis, medību platību nezināšana, citu drošības prasību neievērošana. Reizēm nezina vai izliekas nezinām prasības attiecībā uz medībām aizsargājamās dabas teritorijās, piemēram, svina munīcijas aizliegumus. Ir vietas, kur šo munīciju nedrīkst lietot, taču ir vietas, kur tā nedrīkst būt pat kabatā. Nezina vietas, kur aizsargājamajās dabas teritorijās medības ir pilnībā aizliegtas. Ja dodas medībās uz aizsargājamām dabas teritorijām, rūpīgi jāizlasa tur pastāvošie noteikumi un, protams, tie jāievēro. Ir situācijas, kad netiek pildīti medību vadītāja pienākumi, un arī situācijas, kad mednieki nepilda medību vadītāja norādījumus.

Kāpēc medniekiem aizmirstas izlādēt ieroci?

Ir mednieki, kuri to elementāri aizmirst. Viņi droši dod ieroci pārbaudei, droši ver vaļā aizslēgu un ir pārsteigti, ka no patrontelpas izlido patrona un aptverē ir vēl… Pārsteigums ir neviltots. Un es redzu, ka mednieks patiešām ir aizmirsis ieroci izlādēt, nevis neizdarījis to apzināti. Šīs emocijas nevar notēlot. Taču ir arī mednieki, kuri pašpārliecināti apgalvo, ka viss ir droši, ka ierocis ir nodrošināts un izšaut nevar. Viņi gatavi strīdēties un pierādīt savu taisnību. Taču esmu redzējis automašīnas ar sašautām durvīm vai jumtu, un šāviens nācis no auto iekšpuses… Vēl ir interpretāciju cienītāji, kuri noteikumus cenšas iztulkot pa savam.

Taču visbīstamākā ir pašpārliecinātība – es tā esmu darījis desmitiem gadu un nekas slikts nav atgadījies.

Statistika liecina, ka pārkāpumus visbiežāk izdara tieši mednieki ar lielu mednieka stāžu…

Tā diemžēl ir. Jaunie mednieki baidās kļūdīties un ir uzmanīgāki, savukārt tiem, kam lielāks stāžs, ir pašu izdomāti argumenti, turklāt bieži vien balstīti uz aplamiem pieņēmumiem. To reti apzinās, taču mednieku kolektīvā ļoti daudz kas atkarīgs tieši no kolektīva vadības. Ja vadība paši ievēro prasības un asi vēršas pret jebkuru pārkāpumu, tad viss ar laiku šajā kolektīvā ir labi. Galvenais neklusēt un uzreiz runāt par konkrēto situāciju, nopietnāku pārkāpumu gadījumā arī ziņojot medību inspektoriem. Piemēram, ja bijušas kaut mazākās pazīmes, ka notikusi šaušana pa mednieku līniju. Arī tad, ja šim notikumam nav bijis bīstamu vai traģisku seku. Kamēr nenotiek nelaimes gadījums, medību inspektors par to neuzzina un mednieks, kurš rīkojies bezatbildīgi, paliek nesodīts. Protams, labi, ja mednieki kluba iekšienē šādu šāvēju uz kādu gadu norīko dzinējos vai par liedz turpmāk piedalīties medībās principā. Pārkāpējam ir jāsajūt, ka viņa nodarījums nepaliks bez ievērības. Jā, iespējams, dzīvnieks ir vislabāk redzams tiešu uz stigas, taču tur ir arī medību kolēģi un neviens medījums nav cilvēka veselības vai dzīvības vērts.
Vēl viena riska grupa ir jaunie mednieki, kuri neatrod savus klubus. Viņiem nav tādu ikdienas uzraugu kā medību vadītājs. Viņi ir nokārtojuši mednieka eksāmenu, taču ir palikuši bez kontakta ar citiem medniekiem, bez iespējas gūt pieredzi, ko var gūt, tikai aktīvi medījot, piedaloties medībās kopā ar citiem. Protams, slikti ir arī tad, ja pieredzi smeļas no mednieka, kurš pats neievēro noteikumus, arī mednieka ētiku. Pats neredzēju, bet mednieki man atstāstīja gadījumu, kad labi situēta persona aizbraukusi naktī, nošāvusi mežacūku un zvanījusi pārējiem ar jautājumu: “Paklau, jums gaļu vajag? Tur un tur uz lauka guļ… Es nošāvu, brauciet pakaļ.” Pārējais kolektīvs noskatās, jo nevēlas ķerties šim cilvēkam klāt, jo viņš taču ir kolektīva barotājs… Un šāvējs tāds arī jūtas, neklausa medību vadītāju, domā, ka viņam viss atļauts…

Šādu kādreiz klasisku komplektu tagad var sastapt reti.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Vai mednieki grēko arī ar nomedīšanas atļauju izmantošanu?

Protams, ir arī šāda veida pārkāpumi. Savulaik daudziem šķita, ka atļauju ir par maz. Šobrīd to ir diezgan, ja medījumu izmanto pašpatēriņam. Ja vēlas pelnīt, tad, protams, kādam var šķist, ka savilcēju ir par maz, un rodas vēlme pārkāpt noteikumus. Postījumi ir cits stāsts, un šos gadījumus risina sadarbībā ar Valsts meža dienestu. Un atkal ir svarīgi, kā šīs nomedīšanas atļaujas tiek sadalītas kolektīva iekšienē. Iespējams, arī tur veidojas sociālā netaisnība, jā kāda mednieku grupa sevi pasludinājusi pārāku par pārējiem.
Vai mednieki patiešām ir tik lieli grēkāži, kā to mēdz pasniegt daļa sabiedrības un atsevišķi mediji?
Noteikti nav! Mednieki ir likumpaklausīgākā sabiedrības daļa, taču kā jebkurā sabiedrības daļā arī starp medniekiem mēdz būt izņēmumi. Un pēdējie skaļāk izskanējušie notikumi aizvadītajā medību sezonā ir prātam neaptverami. Notikumā Žīguros virkni pārkāpumu izdarīja gan bojāgājušais mednieks, gan tas, kurš izdarīja liktenīgo šāvienu – šāva uz neskaidri redzamu mērķi, pa mednieku līniju, cietušajam apģērbā nebija spilgtas krāsas elementu, un viņš medību laikā pārvietojās pa mednieku līniju.
Mednieki ļoti reti nelieto spilgtas krāsas elementus apģērbā. Laiks, kad pret to bija pretestība, ir sen pagājis. Ir gan situācijas, kad interpretē un kāds lieto tumši sarkanu cepurīti, kas ir mīļa, tomēr neatbilst spilgtas krāsas elementa statusam. Rudenī mežā dominē tieši sarkanbrūnie toņi… Vispamanāmākās ir spilgti oranžās vai spilgti dzeltenās krāsas. Pēdējā gan mednieku vidū nav populāra. Par šo tēmu ar medniekiem runāju draudzīgi. Ir reizes, kad kolēģi nekavējoties medniekam piedāvā atbilstošu vesti tumšākas vietā. Reiz kādai sievietei aizrādīju, ka vestītei jābūt vismaz tik spilgtai kā todien viņas glīti un koši sapostie nadziņi. Viņa pasmaidīja un teica, ka labosies. Nākamreiz, kad viņu medībās satiku, dāmai mugurā bija koša un noteikumiem atbilstoša veste. Varējām abi atkal pajokot.
Savukārt par šaušanu praktiski uz skaņu ir pat grūti ko teikt. Taču nerunāt arī nedrīkst. Šāds gadījums ir kas ārkārtējs. Varu tikai kārtējo reizi atgādināt: šaut pa mednieku līniju ir aizliegts! Un šis noteikums nav apspriežams! Tāpat aizliegts šaut uz neskaidri redzamu mērķi. Aizliegts un punkts! Jāredz arī tas, kas atrodas aiz mērķa.
Vēl kāda nianse. Kad mednieks paņem ieroci, bet negatavojas tūlīt izdarīt šāvienu, bieži vien pirksts tiek turēts uz ieroča sprūda mēlītes. No šī ieraduma jātiek vaļā! Ierocim var būt šnellers vai ļoti viegls nospiediens. Šāvienu šādā situācijā var izraisīt ķermeņa reakcija uz negaidītu troksni, neveikla kustība. Pirkstu pie mēlītes liek tikai tad, kad patiešām tūlīt tiks izdarīts šāviens! Šo prasmi vislabāk apgūt šautuvē, kur instruktors nekavējoties norādīs uz kļūdām.
Arī staigāšana pa mastu un mednieku līniju nav pieļaujama, izņēmums ir dzinēji, kuri dzen! Arī medību vadītājam, kurš nostājas uz masta, jāpilda pašam savi norādījumi. Nav normāla situācija, ja mednieku atstāj piesegt šito malu, nenorādot konkrētu vietu. Blakus esošie mednieki nezina, kur ir kaimiņš, un otrādi. Reiz Jaunjelgavas apkaimē vērojām kādu mednieku, kurš visu masta laiku staigāja: pa labi, pa kreisi, gāja mastā iekšā un nāca ārā. Viss beidzas ar protokolu… mednieki nebija apmierināti, taču kas būtu noticis, ja kaimiņš izšautu brīdī, kad šis mednieks ieietu mastā un būtu noticis nelaimes gadījums? Kuru tad vainotu? Šķiet – kas nu tas ir, trīs metri šurp vai turp? Taču leņķi mainās, un līdz ar to pieļaujama ir vien dažu soļu pārvietošanās pa labi vai pa kreisi no sākotnējās vietas tā, lai kaimiņš nepazaudē tavu atrašanās vietu. Un arī tad tikai pašā masta sākumā, kamēr visi vēl nav nostājušies.
Starp citu, mums, medību inspektoriem, arī ļoti jādomā par drošību, kā un kur nostājamies kontroles laikā, piemēram, dzinējmedībās, gaidot masta noslēgumu. Parasti nostājamies pie mednieku automašīnām ar domu, ka uz saviem transportlīdzekļiem jau nešaus…

Vai ir situācijas, kad mednieki masta laikā pārvietojas arī lielākos attālumos?

Pirms dažiem gadiem bija situācija, kad no masta izskrēja brieži. Divi mednieki burtiski ielēca automašīnā un steidzās nokļūt briežiem priekšā. Viņi zina, kur briežiem jāparādās. Tomēr viņi mazliet nokavē, izlec no braucamā un šauj uz projām skrienošajiem dzīvniekiem. Licence viena, bet šauj abi! Un kāda laime! Viena brieža vietā nokrīt divi! Sekoja ilgs un mokošs process, lai no sadarbības partneriem izdiņģētu atļauju. Es toreiz uzrakstīju protokolu par medību vadītāja prasību nepildīšanu. Abiem šāvējiem medību vadītājs nebija devis uzdevumu traukties pakaļ briežiem. Atbrauca sadarbības partneri, atveda atļauju un paņēma medījumu… Ar kaimiņiem jābūt labām attiecībām. Ja viņi nepalīdzētu, būtu kriminālprocess.
Retoriski var pavaicāt, kā viss būtu beidzies, ja tur nebūtu bijis es…

Ar šādu nelikumīgi glabātu ieroci persona, pēc viņa vārdiem, bija devusies aizsargāt savu īpašumu no lāča.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Vai gadās sajaukt un uzlikt nepareizu marķieri?

Situācijas, ka stirnai būtu aplikts aļņa vai brieža marķieris, neesmu piedzīvojis, taču ir bijuši gadījumi, kad medījumam mistiskā veidā pazudusi galva. Izmantota teļa atļauja, taču, pēc ķermeņa spriežot, nomedītais dzīvnieks dzīvojis ilgāk nekā vienu vasaru. Uz jautājumu, kur galva, sākās stostīšanās…

Un kā ar tiem, kam patīk braukāt ar automašīnu?

Ir arī tādi. Ja vēlas aktīvi medīt, diennakts gaišajā laikā var pārvietoties pa stigām, taciņām, meklēt medījumu. Taču, braukājot ar auto, viss kļūst vēl dinamiskāks, un, jo process ir dinamiskāks, jo lielāka iespēja kļūdīties. Tā arī notika Viesītē, kur mednieks izlēca no auto un šāva uz tumšu laukumu uz lauka. Tas bija paklupis cilvēks…
Protams, var izbraukt pa iecirkni, izpētīt situāciju, pēdas, taču tu nedrīksti to darīt ar pielādētu ieroci. Ja pamani pēdas, tālāk jādodas kājām. Man pašam šāda braukšana neasociējas ar medību procesu, ko esmu iedomājies. Tas neveicina mednieka prasmju attīstību. Ar baudu var klausīties pieredzējušos medniekus, kā viņiem ar zeķēm vien kājās izdevies pielavīties briežu bullim. Bet ne jau šādu stāstu: “Es ielēcu džipā, braucu pa lauku pāri grāvjiem, lai panāktu briežus, labi, ka pusautomāts bija pielādēts, tad nu es no loga kapāju, cik spēju! Bam, bam, bam! Trīs nokrita! Zvanīju čomiem, lai brauc, es nošāvu…”
Tāpat jādomā, ka ar marķieriem un uz nemarķētas lapas izdrukātiem pielikumiem reiz viss beigsies. Arī šis moments rada vēlmi izdarīt pārkāpumus, ko grūti pierādīt. Ceru, ka topošā medību lietotne situāciju mainīs.

Vai viegli būt medību inspektoram?

Tas nav viegli. Es nevēlos, lai mani mīl, taču esmu priecīgs par tiem gadījumiem – un tā ir lielākā daļa –, kad pēc soda piemērošanas mūsu starpā nav nekādas nepatikas. Bieži vien ir bijis tā, ka, atgriežoties medību kontrolē konkrētajā vietā un satiekot to pašu cilvēku, viņš pats pirmais nāk sasveicināties. Un tā nav liekulība! Ir prieks satikties, un viss ir kārtībā. Ir gadījumi kad cilvēki zvana un jautā to, kas ir neskaidrs, lai vairs nekļūdītos. Tas lielākais gandarījums, ja cilvēks ir sapratis savu kļūdu un vēlas vairs nekļūdīties! Manā praksē ir tikai pieci mednieki, kuri ir uzskatījuši, ka esmu rīkojies absolūti nepareizi. Neesmu pārliecināts, vai var pāraudzināt ar naudas sodiem. Daudz svarīgāka ir soda neizbēgamība! Tā disciplinē!

Īpašas konstrukcijas kājķeramie slazdi.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Ir bijušas arī bīstamas situācijas?

Bruņuvestes mums nopirka, kad Rēzeknes pusē šāva uz inspektoriem un policistiem un vienu policistu savainoja. Dažas reizes šo vesti es vilcis… Reiz mednieks sēdēja trepē un pēc uzaicinājuma nekāpa lejā, bet pamazām sāka demontēt aprīkojumu, kas uz ieroča nedrīkstēja būt. Un arī ierocis viņam bija nelegāls. Nācās kāpt viņam pakaļ. Diez kas nav, ja viņš tur augšā darbojas ar pielādētu ieroci…

Kas ir tavs pirmais medījums medībās?

Sloka. Ja man tagad jautātu, kas ir manas mīļākās medības, tad tās ir sloku medības pavasarī. Jā, nu jau ļoti ilgu laiku šīs medības ir aizliegtas.
Taču pavasarī mežs vienmēr pārsteidz – tā ir vieta, kur jūtos vislabāk. Pēc ziemas pelēcības ir patīkami izjust pavasara atnākšanu, kā skan daba un priecājas par to, ka ziema ir aizvadīta. Putni dzied, tek ūdens, un, protams, saulrietā lido slokas… Metām cepures gaisā, lai piesaistītu putnu uzmanību.

Jaunībā Babītes ezerā ar nomedītu pīli.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Un kā ar citiem medību veidiem?

Kad tikko sāku mednieka gaitas, labprāt devos individuālajās gaides medībās. Starp citu, šobrīd es laikam medītu tikai individuālās medībās, pārdomājot pirms šāviena izdarīšanas, vai medījamais dzīvnieks ir piemērots nomedīšanai. Braucu medīt ūdensputnus. Rudeņos un ziemā notika medības ar dzinējiem. Taču, kopš kļuvu par medību inspektoru, medībās dodos arvien retāk.

Vai tas ir kā parunā: kurpnieks bez kurpēm, galdnieks bez krēsla?

Nezinu, kāpēc tā notiek, taču tā ir visiem, kuri kļūst par medību inspektoriem. Savukārt, beidzot aktīvās darba gaitas, vēlme bieži doties medībās atgriežas. Tāpat ir arī policijas darbiniekiem, kuri pievērsušies medību kontrolei. Darbs tā pārņem, ka laika doties medībās nepietiek. Piemēram, Vladimirs Prisjagina kungs, kurš devies pensijā, atzīst, ka nu pietiekot laika pavaktēt kādu mežaruksi.
Starp citu, es neesmu tikai medību inspektors, astoņus gadus biju Valsts vides dienesta vecākais inspektors, ko tauta dēvē par zivju inspekciju. Cilvēki, ko sastop pie un uz ūdeņiem, ir mazāk disciplinēti nekā mednieki. Daudzi atļaujas būt rupji un bieži vien ir alkohola reibumā. Ir bijis jāpielieto fiziskais spēks. Pilnīgs pretstats medniekiem, kuri apzinās, ka viņiem ir ko zaudēt.

Vai Diāna tev bijusi vēlīga?

Man īsti nav ar ko palielīties. Pirmās paša nomedītās mežacūkas āda man daudzus gadus nostāvēja izklāta istabā. Tā bija liecība, ka es esmu to nomedījis. Man ir citas trofejas – esmu makšķernieks un esmu kaltējis līdaku galvas. Tās man izvietotas dārzā un laiku pa laiku uzmetu aci, atceros copes mirkļus.

Vai ģimene atbalsta tavu darbu un medības?

Protams! Bez šī atbalsta nav iespējams iztikt. Mana darba diena ieilgst vēlu naktī un sākas agri no rīta. Taču kas var būt labāk par to, ka ir cilvēks, kurš tevi mīl, un ka jums abiem aug bērns!

Esi tikai makšķernieks vai nodarbojies arī ar makšķerēšanas sportu?

Tieši makšķerēšanu varu saukt par savu vaļasprieku. Esmu spiningotājs, man patīk pārvietoties un meklēt zivis. Piedalos arī spiningošanas sacensībās. Neesmu no vadošajiem sportistiem, taču Latvijā spiningošanā no laivām vienu gadu esmu bijis otrais. Pirms diviem gadiem kopā ar kolēģi Tomu Deinatu uzvarējām vienā Latvijas čempionāta posmā Ikšķilē. Ir panākumi arī zemledus makšķerēšanā.

2020. gada lielākā līdaka.
Foto no Jura Nagaiņa personiskā albuma

Ko novēli medniekiem?

Būt atbildīgiem un kā jau parasti – ne pūku, ne spalvu un šaut garām! Lai gan pēdējo realitātē nevajadzētu darīt.

Lasi un abonē žurnālu Medības!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Aprīkojums
Jaunums Latvijā. Termokamera Conotech Tracer 35 LRF. Mēra un filmē
Ekskluzīvi 1 diena
ME
Medības
Klausies!
Par medību vadītāju pienākumiem un tiesībām. “Šauj garām!” #93 epizode
Ekskluzīvi 2 dienas
Indulis Burka
Pieredze
Atis Kalniņš: “Paliec tur, kur tu pirmo reizi pieņem lēmumu!”
Nedēļa
ME
Medības
Pieredze
Mēneša personība Uģis Dronka. “Ja ir vēlme šaut, jābrauc tik uz šautuvi!”
11. septembris, 2021
ME
Medības
Virtuve
Medījuma sadalīšana un vakuumošana. Video bloga #38 epizode
Ekskluzīvi 10. septembris, 2021
ME
Medības
Virtuve
Recepte. Retā delikatese aļņa lūpa
Speciālreportāža 9. septembris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par medniekiem pālī, baura taurēm un Medību likumu. “Šauj garām!” #91 epizode
8. septembris, 2021
Kate Šterna
Pieredze
Otrajās medībās Braslavā satiek lāci. Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 6. septembris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Lietuvā policisti pārbiedē alni, kas saplēš stiepļu žogu un iemūk mežā
Speciālreportāža 5. septembris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Alojas novadā novēro lūsi. Aculiecinieka video
Speciālreportāža 3. septembris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Konservbundža un striķis. Uztaisi aļņu mānekli pats
Speciālreportāža 2. septembris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Trofeju meistars Toms Poškus. Video ekstra #23
Speciālreportāža 31. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Trofeju meistara Jāņa Abizāra padomi kuiļa ilkņu apstrādei. Praktiski padomi
Speciālreportāža 26. augusts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Sarkanie punkti, šaušanas kāmasūtra un zaļie mednieki. “Šauj garām!” #89 epizode
25. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Divi lāči atpūšas Vijciema pusē tūristu iecienītā vietā. Aculiecinieku stāsts
Speciālreportāža 23. augusts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Vai ar bisi var šaut lodes, par pirmajiem ragiem un šakāļiem. “Šauj garām!” #88 epizode
Speciālreportāža 18. augusts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Merkel RX Helix Speedster ar piesitienu. Video bloga #35 epizode
17. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Reidā ar Valsts policiju un Valsts meža dienestu. 14.08.2021.
Ekskluzīvi 15. augusts, 2021
Kate Šterna
Pieredze
Otaņķos nomedī šakāli, sargājot putnkopības saimniecību
Speciālreportāža 11. augusts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Kā notvert malumednieku un par aizliegtajiem rīkiem. “Šauj garām!” #87 epizode
Ekskluzīvi 11. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Talsos notver kašķainu caunu. Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 10. augusts, 2021
Indulis Burka
Pieredze
Mēneša personība. Alfrēds Čepānis – kā tika nomedīts milzu lācis
Speciālreportāža 10. augusts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Uzstādīt medību torni nepilnas stundas laikā. Piedāvā Paulhunter.lv. Video bloga #33 epizode
Ekskluzīvi 9. augusts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Gludstobra ieroči pīļu medībām. Piedāvā SIA “Ieroči”
Speciālreportāža 8. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Aculiecinieks. Vilcēni pastaigājas divu metru attālumā no iedarbināta harvestera
Ekskluzīvi 6. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Lāčus, vilkus un lūšus Rīgas reģionā novēro bieži. Aculiecinieku foto un video
Ekskluzīvi 3. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Drošība medībās #3. Ikgadējais mednieku kluba treniņš šaušanā. Vai tam ir nozīme?
Speciālreportāža 3. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Lēdurgas mednieku klubs dodas dzēst meža ugunsgrēku. Video ekstra #22
Ekskluzīvi 2. augusts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Kur vienuviet iegādāties visu nepieciešamo pīļu medībām? Video bloga #31 epizode no Jahipaun
Speciālreportāža 30. jūlijs, 2021
Kate Šterna
Pieredze
Novājējusi aļņu govs galīgā bezspēkā iet bojā meliorācijas grāvī
Speciālreportāža 29. jūlijs, 2021

Lasītākie