Žanis Spoks
Kad medību sezonas noslēguma ballē kājas no dancošanas jau mazliet nogurušas, bet prāts tā vien nesas uz niķiem un stiķiem, vērts atcerēties jautrākos medību mirkļus.
Kāds no kluba vecākajiem biedriem, Jānis vārdā, paslējis gaisā savu kazbārdiņu atcerējās savu jaunības dienu piedzīvojumu: “Mans jaunības dienu draugs Kārlis, kaislīgs mednieks būdams, ne dienu nevarēja nosēdēt mājās. Reiz mežmalā pamanījis lielas mežakuiļa pēdas. Uzmanīgi apgājis meželim riņķī un sapratis, ka vepris turpat vien mežiņā nolicies gulēt. Aizskrējis mājās, sazvanījis citus medniekus, un visi nolēmuši kuiļa šīszemes gaitām pielikt punktu.
Tā nu mednieki nostājušies savās vietās, bet pats Kārlis gājis pa pēdām. Tiesa gan, vējš bija paspējis tās nedaudz aizputināt. Tāpēc Kārlis līkumojis pa mežu vai stundu, taču neko nav atradis.
Netālu no mežmalas ziemā vētra bija izgāzusi lielu egli. Kārlis uzrāpies uz slīpā stumbra un saucis medniekiem, ka kuilis izkūpējis gaisā. Tad ar varenu atspērienu lēcis zemē. Te nu ķibeles tikai sākušās. Kuilis, kurš bijis vai pusdžipa lielumā, spēries no egles apakšas ārā, bet Kārlis uzlēcis viņam tieši virsū. Nabags bailēs ieķēries kuiļa saros un turējies, cik spēka. Arī kuilis pārbijies un vienā stiepienā pārlēcis pāri novadgrāvim, dzeloņstiepļu žogam un aizlēkšojis pāri laukam. Mednieki gan saukuši, lai jātnieks lec zemē, taču nekā. Izmetis pāris plašākus lokus, kuilis skrējis atpakaļ. Vēlreiz lēcis pāri grāvim un iebrāzies eglīšu jaunaudzē. Tur mednieki tad arī atraduši Kārli. Gluži bālu, bez valodas, saplēstā vatenī un bez zābakiem… Kā vēlāk izrādījās, varenais jātnieks ticis cauri ar zilumiem vien!”
Savukārt man pašam prātā atausa gadījums, kā paša sieva ar meitu reiz ielocīja džipa jumtu. Viņas varonīgi pieteicās līdzi zosu medībās. Kad nokļuvām pie purva, sāka krēslot un sijāja rudenīgs lietutiņš – īstais laiks, lai pie akačiem gaidītu zosis. Taču manām meitenēm vēlme doties līdzi purvā nodzisa līdz ar pēdējiem saules stariem. Kamēr vēl varēšot redzēt, viņas panašķošoties ar ogām turpat mežmalā, bet purvā iekšā neiešot. Sacīts darīts. Auto palika neaizslēgts, paņēmu bisi un gāju uz akačiem. Zosis lidoja, un vairākas pat izdevās nomedīt. Priecājos par skaisto briežu bauri, kas skanēja kaut kur tuvumā…
Satumsa pavisam, un devos uz auto. Jāteic, trīs zosis vienam ir pamatīgs nesamais! Beidzot biju pie auto un pārsteigumā sastingu – manas meitenes, kopā saspiedušās, sēž uz džipa jumta…
Tikai ar lielu pierunāšanu viņas bija pielūdzamas nokāpt zemē. Izrādās, abas staigājušas turpat netālu un ēdušas ogas. Spriedušas, ko darīšot, ja sastapšot lāci. Pēkšņi pavisam netālu esot sākušies pamatīgi brakšķi un atskanējuši vareni rēcieni. Nolēmušas – tas noteikti ir lācis – un nekas labāks nav ienācis prātā kā uzkāpt uz auto jumta… Tā teikt, lācis kāpjot kokā, bet par auto jumtu nekas neesot dzirdēts! Vēl ilgi domāju, kā viņām tas izdevās – uzkāpt uz džipa jumta… Un, jā, būs abas šoruden laikam jāaizved to bauri paklausīties.
Mednieki ir “melnie kretīni” un daba ir jāsargā! “Šauj garām!” #231 epizode
