Ja skatās jūtūbē visādus smieklīgus video, jenots var šķist ārkārtīgi jauks un komisks dzīvnieks. Nejaukt ar jenotsuni, tās ir divas dažādas sugas, kam tomēr ir diezgan daudz kopīga! Lielākā atšķirība – jenoti kāpj kokos un dzīvo dobumos, bet jenosuņi tikai staigā pa zemi un dzīvo alās. Abas Latvijā ir invazīvās sugas.
Bija plānots šajā numurā rakstīt par vapiti, kas būtībā ir tas pats Krievijas marals, bet pārsteidza ziņa, ka jenoti ne tikai nejauši manīti Lietuvā, bet Neringā, kas ir netālu no Klaipēdas, nākot arī mājās un terorizējot vietējos iedzīvotājus. Nesen feisbukā bija publicēts video, kurā redzams, kā divi jenoti revidē ābolu spaiņus uz terases, viens pat uzrāpies uz magnetolas un, kamēr to filmē, pamanās nogāzties ar visu magnetolu. Neringas apkārtnē jenoti fiksēti kopš 2013. gada, un tas nozīmē tikai vienu – tie tuvojas mums.
Latvijā vēl nav ziņu par to, ka šeit jenoti būtu pamanīti, bet, ņemot vērā šīs sugas īpatnības un spēju izdzīvot, ilgi nebūs jāgaida. Jenots tāpat kā jenotsuns ir visēdājs, visvairāk apdraud putnus, bet atšķirībā no jenotsuņa kāpj kokos, tātad ir vēl lielāks risks mūsu faunai.
Jenots ir vidēja izmēra zīdītājs, tā dzimtene ir Ziemeļamerika. Ķermeņa garums šim dzīvniekam ir no 40 līdz 70 cm, var svērt līdz pat 26 kg. Pelēcīgajam kažokam ir bieza pavilna, kas pasargā to no sala.
Trīs galvenās jenota pazīmes: pirmkārt, ļoti kustīgās priekšķepas, otrkārt, sejas maska kā Zorro, treškārt, aste ar melnām svītrām, kas bieži minēta Amerikas indiāņu mitoloģijas teiksmās.
Jenoti ir pat ļoti gudri, viņi spēj atcerēties un izpildīt dažādus uzdevumus trīsgadīga bērna līmenī. Jenoti ir nakts dzīvnieki, visēdāji, to ēdienkartē 40% gadījumu ir bezmugurkaulnieki, 33% – augi, 27% – dažādi mazie dzīvnieki un putni. Dabiskā dzīves vide jenotam ir jauktā tipa meži, bet, tā kā tie spēj ļoti labi pielāgoties videi, tie dzīvo arī kalnainos apvidos, purvos, pat pilsētās. Ir cilvēki, kas jenotus audzē kā mājdzīvniekus, un, protams, attapīgāki indivīdi izbēguši vai arī nereti izlaisti savvaļā, tādējādi kopš pagājušā gadsimta vidus tie ir plaši izplatīti Eiropā, Kaukāzā un Japānā.
Un nu jau jenoti atnākuši līdz Lietuvai. Lai gan iepriekš uzskatīti par vietuļniekiem, jaunākie pētījumi liecina, ka tie izrāda dzimumam tipisku sociālu uzvedību. Radniecīgas mātītes dalās ar savu teritoriju, savukārt tēviņi var dzīvot grupās līdz četriem indivīdiem, lai aizsargātos pret svešiniekiem riesta laikā, kā arī lai kopā cīnītos pret citiem iebrucējiem viņu teritorijā. Apdzīvotā platība var būt no trim hektāriem mātītēm pilsētās līdz pat 5000 hektāriem tēviņiem prērijā. Pēc 65 dienu grūsnības pavasarī piedzimst divi līdz pieci kucēni. Kucēnus audzina mātīte līdz rudenim.
Lai gan pieradināti jenoti var nodzīvot pat 20 gadus, savvaļā parasti to dzīves ilgums ir aptuveni trīs gadi. Medības un bojāeja uz autoceļiem ir lielākais nāves cēlonis. Jenotiem īsti nav dabisko ienaidnieku. Vārds racoon, kā šos dzīvniekus sauc angliski, cēlies no indiāņu vārda, kas apzīmē to, kas rīvē, kasās ar rokām. Pirmais, kurš šos dzīvniekus aprakstīja, bija pats Kristofors Kolumbs. Vēlāk Kārlis Linnejs piešķīra jenotam latīnisko nosaukumu Ursus lotor, kas nozīmē lācis, kas mazgājas. Mūsdienās parasto jeb ziemeļu jenotu latīniski dēvē Procyon lotor, tātad pirms suņa, līdzīgs sunim. Jenotiem kopumā ir 22 pasugas.
Mazākā jenotu pasuga, kas dzīvo Floridas (ASV) dienvidu krastā, sver līdz 2,7 kg. Eiropā dzīvojošās pasugas vēl nav īsti noskaidrotas, jo populācija galvenokārt sastāv no dzīvniekiem, kas sākotnēji audzēti zooloģiskajos dārzos un kažokzvēru audzētavās.
Vissvarīgākā jenota maņa ir tauste. Tam ir īpaši jutīgas priekšējās ķepas. Priekšķepām ir pieci pirksti bez starpplēvēm, kas ir neparasti gaļēdājam. Jenotam ir ļoti attīstīta tā smadzeņu daļa, kas atbild par taustes impulsu interpretēšanu, kas ir ļoti neparasti, salīdzinot ar citiem dzīvniekiem. Jenoti ar tausti pat spēj atšķirt dažādus priekšmetus. Jenota ķepām nav īkšķa, tādēļ tiem ķepas nedarbojas kā primātu rokas. Zinātnieki uzsver, ka jenoti ir ļoti inteliģenti, viltībā pārspējot pat lapsas.
Tur, kur Eiropā konstatēti jenoti, tos lielākoties uzskata par invazīvo sugu, kas būtu likvidējama visiem iespējamiem veidiem. Vācijā, piemēram, tos ne tikai šauj, bet arī ķer ar lamatām. Tāpat kā jebkuru plēsēju, tos iespējams pievilināt ar speciālu svilpi, kas atgādina mirstoša zaķa, truša vai putna kliedzienus, kā arī ar peles pīkstienu. Būdami ziņkārīgi dzīvnieki, tie nāks pārbaudīt, vai trok-snis nenozīmē kādu ēdmaņu. Pārsteidzošākais, ka jenots pats var kļūt par gardu uzkodu pieredzējuša pavāra rokās. Līdzīgi kā ar āpsi, kas pie mums nav īpaši iecienīts kā ēdiens, tomēr ir gana gards. Tikai arī jenoti jāpārbauda, vai tie nesirgst ar trihinelozi!
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
Vairāk lasiet žurnālā “Medības”
