Notikumi Ukrainā satrauc ikviena reāli domājoša cilvēka prātu. Šajā zemē notiekošais ir kas prātam neaptverams, īpaši 21. gadsimtā. Ukrainu no Latvijas šķir pavisam neliels attālums, būtībā viena valsts, kura savu teritoriju atvēlējusi agresoram. Ne viens vien prātā izspēlējis sliktāko scenāriju, ja kara darbība varētu notikt arī citās valstīs, ne tikai Ukrainā. Visai loģiski, ka medniekiem rodas visai pamatoti jautājumi, kā rīkoties reāla apdraudējuma gadījumā. Ukrainas pieredze liecina, ka sagatavojoties nelaimei, tai iespējams stāties pretī daudz augstāka kvalitātē, nekā domājis agresors.
Daudz jautājumu
Žurnāls Medības saņēma kāda lasītāja jautājumus ar lūgumu skaidrot, kā rīkoties tajā vai citā situācijā. Savā vēstulē mednieks raksta: “Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un medniekiem piemītošo kritisko domāšanu, ir radušies jautājumi par Nacionālās drošības likuma 25.1 panta (Iedzīvotāju pienākumi un tiesības kara vai militāra iebrukuma gadījumā) otrās daļas nosacījumiem. Minētajā regulējumā teikts sekojošais: (2) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas, ir šādas tiesības:
1) īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām;
2) izrādīt bruņotu pretošanos;
Tātad ir atļauta gan pretdarbošanās, gan bruņota pretošanās, tomēr nav skaidrības par to, ko sevī ietver “ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas”. Diemžēl to (konkrēta uzskaitījuma veidā) neizdevās atrast ne tīmeklī, ne AM mājaslapā. Trešajā Ženēvas konvencijā izdevās uziet, ka par karagūstekņiem jāuzskata arī “iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, patvaļīgi ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrūkošajiem bruņotajiem spēkiem, un kuri nav paspējuši iesaistīties regulārās armijas vienībās, ar noteikumu, ka viņi nēsā ieročus atklāti un ievēro kara likumus un tradīcijas”.
TV raidījumā Kārtības rullis tika dzirdēts, ka “tantuks ar saindētiem pīrādziņiem” ir atbalstāms pasākums. Bet tantuks ar saindētiem pīrādziņiem nav persona, kas “atklāti nēsā ieročus”, kā arī indes ne visas ir “humānas”. Kā pretdarbošanās veids tas, iespējams, ir efektīvs, bet vai tantuks šai gadījumā nav kļuvis par kara noziedznieku? Līdzīga dilemma ir arī medniekiem, jo mednieku arsenālā dominē ekspansīvās nevis pilnapvalka lodes un ir viedoklis, ka tās tiekot pielīdzinātas sprāgstošajām lodēm, kuras karā esot aizliegtas. Miera laikā šāds aizliegums jau šobrīd izriet no Ieroču aprites likuma nosacījumiem pašaizsardzībai. Līdzīgi nav skaidrības arī par dažāda veida lamatām, kuras varētu ierīkot un izveidot mednieki.
Ko var mednieki? Mednieki, darbojoties vienatnē vai pāros un tādā veidā izkliedējoties teritorijā, var piekopt taktiku “uzsit un atkāpies” pret mazām pretinieka grupām, būtiski demoralizējot pretinieku un kavējot tā mērķu īstenošanu. Situācija, kad jābaidās no katra krūma, nav patīkama un uzmundrinoša nevienam.
Mednieki neuztraucas par apgādi, jo spēj izdzīvot mežā un uzskata, ka viņu brokastis un ekipējums atrodami pretinieku mugursomās. Kā arī nepārdzīvo par sakaru trūkumu, jo sakari var būt arī demaskējošs elements. Nevar apgalvot, ka visi mednieki būtu snaiperi, tomēr vairākums noteikti spēj būt efektīvi distancēs, kuras nav sniedzamas pretinieku triecienšautenēm.
Ļoti novērtētu, ja saņemtu konkrētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, lai ikkatram medniekam kļūtu skaidrs – ko nedrīkst darīt/izmantot, lai nepārkāptu “nacionālo un starptautisko tiesību normas” un nekļūtu par noziedznieku.”
Katram jāizdara izvēle
Skaidro Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Gunta Krevica: “Minētajiem Nacionālās drošības likuma pantiem portālā ir pieejama arī anotācija, kur ir plaši skaidrots, kas tiek saprast ar minētajiem pantiem. Anotācija pieejama ir pieejama šeit.
Nacionālās drošības likuma 25.1 panta otrā daļa paredz tiesības, ko iedzīvotājs var īstenot tikai kara vai militāra iebrukuma gadījumā, tostarp saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 22. panta 6. daļu, ja ārējs ienaidnieks ir izdarījis militāru iebrukumu vai citādi vērsies pret valsts neatkarību, tās konstitucionālo iekārtu vai teritoriālo integritāti, kad ir iestājies faktisks speciāls tiesiskais režīms, kas sniedz gan valsts institūcijām, gan iedzīvotājiem izņēmuma tiesības valsts suverenitātes un neatkarības nolūkos veikt ārkārtas darbības, rīkoties. Proti, Nacionālās drošības likuma 25.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts paredz, ka iedzīvotājs var veikt aktīvas pilsoniskās nepakļaušanās darbības un izrādīt bruņotu pretestību nelikumīgajām pārvaldes institūcijām.
Starptautiskās humanitārās tiesības kā vienu no galvenajiem principiem akcentē civilpersonu un kaujinieku (kombatantu) nošķiršanu bruņota konflikta (kara) laikā, un likumā ietvertās normas nav tulkojamas kā minētā principa neievērošana. Civilpersonas statusa un aizsardzības zaudēšana ir atkarīga no katras personas individuālajām darbībām. Iedzīvotāji, kas līdz iekļaušanās brīdim Nacionālo bruņoto spēku sastāvā iesaistās bruņotā cīņā individuāli, starptautisko tiesību ietvaros tiek uzskatīti kā karotāji (belligerent) (neiegūst kaujinieka (combatant) statusu un karagūstekņa tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem). Neokupēto teritoriju iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, patvaļīgi ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrūkošajiem bruņotajiem spēkiem, un kuri nav paspējuši iesaistīties regulārās armijas vienībās, ar noteikumu, ka viņi nēsā ieročus atklāti un ievēro kara likumus un tradīcijas, var iegūt karojošās puses kaujinieka (combatant) aizsardzību 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 4. panta A. daļas 4. punkta izpratnē. Iegūstot šo kaujinieka (combatant) aizsardzību, iedzīvotājiem jāapzinās, ka viņi zaudē civiliedzīvotāja statusu, kam līdzi nāk aizsardzība no uzbrukuma. Taču no 1977. gada 8. jūnija papildu protokola pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību 51. un 58. panta izriet, ka karojošām pusēm jāaizsargā civiliedzīvotāji no kara briesmām, tie nedrīkst kļūt par uzbrukuma objektiem, ja vien (un tikmēr, kamēr) viņi neņem tiešu dalību karadarbībā. Iedzīvotāju spontāna ķeršanās pie ieročiem, lai aizstāvētu savu valsti no ienaidnieka, ir uzskatāma par patriotisma izpausmi, un, piešķirot iedzīvotājiem tiesības rīkoties bruņota konflikta gadījumā, viņiem tiek dota iespēja izvēlēties – īstenot šīs piešķirtās tiesības, iesaistoties bruņotā cīņā. Tāpat I Protokola 51. panta 3. punkts nosaka, ka “civilpersonām pienākas aizsardzība, kāda noteikta šajā nodaļā, ja vien (un tikmēr, kamēr) viņi neņem tiešu dalību karadarbībā”. “Tieša piedalīšanās karadarbībā” ir robežšķirtne tam, vai persona saglabā un bauda civilpersonas statusu – tiesības tikt pasargātam no draudiem, ko rada militārās operācijas. Par tiešu piedalīšanos karadarbībā tiek uzskatītas darbības, ko veikusi persona karadarbības ietvaros starp bruņotajā konfliktā iesaistītajām pusēm. Tātad iedzīvotājs – pilsonis vai nepilsonis – bruņotajā pretestībā iesaistās likumā noteiktās mobilizācijas vai organizētu pretošanās kustību ietvaros. Individuāli bruņotu pretošanos var veikt tikai izņēmuma gadījumos, apzinoties drošības riskus un rīkojoties saskaņā ar nacionālo un starptautisko tiesību normu nosacījumiem. Piemēram, 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 4. panta A daļas 6. punkts paredz, ka karagūstekņi ir personas, kuras nokļuvušas ienaidnieka varā un kuras pieder pie vienas no sekojošām kategorijām: “[…] Neokupēto teritoriju iedzīvotāji, kuri, ienaidniekam tuvojoties, patvaļīgi ķeras pie ieročiem, lai pretotos iebrūkošajiem bruņotajiem spēkiem un kuri nav paspējuši iesaistīties regulārās armijas vienībās, ar noteikumu, ka viņi nēsā ieročus atklāti un ievēro kara likumus un tradīcijas.”
Vienlaikus Nacionālās drošības likums paredz, ka iedzīvotājs var sniegt jebkāda veida atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to uzdevumu izpildi atbalstošām Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno valsts militāro aizsardzību. Brīvprātīgie atbalstītāji (atbalsta sniedzēji) neveic militāru aizsardzību (nepiedalās), bruņotu pretošanos, pilsoniskās nepakļaušanās darbības, bet gan sniedz tajās apgādes, medicīniskās aprūpes, informācijas, finanšu, transporta, sakaru un citu atbalstu. Šāds aktīvo iedzīvotāju daļas slēptais atbalsts parasti ir saistīts ar personu profesionālās nodarbinātības jomu un vietu civilajā sabiedrībā.
Tā kā šādi cilvēki uzņemas lielu risku, ir svarīgi, lai tie, kas veic militāro aizsardzību, bruņoto pretošanos, pilsoniskās nepakļaušanās darbības, nodrošinātu atbalsta sniedzēju darbības konfidencialitāti un darbības ilgtspēju.
Kas nebūs likumpārkāpums
Atsaucoties ar kolektīvās aizsardzības īstenošanā iesaistīto sabiedroto izpratni par terminiem “nesadarbošanās” un “pilsoniskā nepakļaušanās”, termins “nesadarbošanās” Nacionālās drošības likuma kontekstā paredz, ka
iedzīvotāji veic ikdienas darbības ar nodomu traucēt okupācijas varai realizēt savus plānus
Šāda traucēkļu radīšana nav kvalificējama kā likumpārkāpums, un šīs darbības būtiski apgrūtina represiju lietošanu un neattaisno okupācijas varu, kura šīs represijas piemēro.
Piemēram, kā likumpārkāpumu nevarētu kvalificēt gadījumus, kad tiek bremzēti kādi ražošanas procesi, notiek boikoti vai iedzīvotāji cenšas pašizolēties no okupācijas valdības lēmumiem un darbībām, jo iedzīvotājiem nav pienākuma izrādīt lojalitāti okupācijas varai. Tāpat atteikšanās sadarboties ietver rīcību iespēju robežās nepiedalīties okupācijas varas organizētajās neleģitīmajās vēlēšanās, referendumos vai tautas nobalsošanās.
Termins “pilsoniskā nepakļaušanās” paredz aktīvu masveida piedalīšanos no okupācijas varas viedokļa nelikumīgās akcijās, un tā tiek uzskatīta par visekstremālāko nevardarbīgas pretošanās metodi. Pilsoniskā nepakļaušanās izpaužas kā okupācijas varas izdotu likumu un ierobežojumu neievērošana vai arī masveida streiku rīkošana, atteikšanās dienēt un strādāt nelikumīgo valsts pārvaldes institūciju labā, turpinot radīt izaicinājumus sabiedriskajai kārtībai un padarot valsts pārvaldīšanu neiespējamu vai ļoti apgrūtinātu. Tādējādi šādas nebruņotas pretošanās dalībnieki cenšas sasniegt trīs mērķus:
1. stiprināt sabiedrības noraidījumu pret okupācijas varu,
2. vājināt okupācijas drošības spēku un valdības morāli,
3. nodarbināt pretinieka resursus un drošības spēkus, atvieglojot bruņotās pretošanās operācijas.
Kas veic militāru aizsardzību?
“Militāru aizsardzību” veic Nacionālie bruņotie spēki militārā (konvencionāla) uzbrukuma atvairīšanai (t. sk. kopā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienībām).
Par mednieku tiesībām izrādīt bruņotu pretestību nelikumīgajām iebrucējam. “Šauj garām!” diskutē
Bruņotu pretošanos veic:
• Nacionālie bruņotie spēki kā galvenie bruņotas pretošanās veicēji gadījumā, ja likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas tiek likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāra iebrukuma rezultātā (Nacionālie bruņotie spēki no konvencionālās karadarbības pāriet uz asimetrisku karadarbību).
• Iedzīvotājs – pilsonis vai nepilsonis, kas ir rīcībspējīga persona (individuāli vai veidojot organizētas pretošanās kustības) līdz laikam, kamēr tā nav iekļāvusies Nacionālo bruņoto spēku sastāvā nekonvencionālās jeb asimetriskās karadarbības veikšanai. Iedzīvotājs individuāli bruņotu pretošanos var veikt, apzinoties drošības riskus un rīkojoties saskaņā ar nacionālo un starptautisko tiesību normu nosacījumiem.
Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir tiesības piedalīties karadarbībā, kā arī baudīt karagūstekņa tiesības gadījumā, ja tie nokļūst pretinieka puses varā. 1977. gada 8. jūnija papildu protokola pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I Protokols) 43. panta 2. punkts nosaka, ka “karojošās puses bruņoto spēku dalībnieki […] ir kombatanti, t. i., viņiem ir tiesības atklāti piedalīties karadarbībā.” Jāņem vērā, ka civilpersonas, iesaistoties karadarbībā, uzņemas arī riskus kļūt par leģitīmu militāru objektu. Bruņota pretošanās (spēka lietošana) var notikt tikai pret kombatantiem un leģitīmiem militāriem objektiem, apzinoties, ka karadarbības metodes un līdzekļi nav neierobežoti. 1977. gada 8. jūnija papildu protokola pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību 52. panta 2. daļa paredz: “Uzbrukumus drīkst vērst tikai pret militārajiem objektiem. Militārie objekti ir tādi objekti, kam pēc sava rakstura, atrašanās vietas, mērķa vai izmantošanas ir liela nozīme militāro darbību veikšanā un kuru pilnīga vai daļēja iznīcināšana, sagrābšana vai neitralizēšana konkrētajos apstākļos sniedz noteiktas militārās priekšrocības.” Bruņota pretošanās ietver arī sabotāžu un kaitnieciskas darbības pret nelikumīgajām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotajām vienībām, to transportlīdzekļiem un kuģiem, gaisa kuģiem un bezpilota lidaparātiem, transporta un komandvadības infrastruktūru, sakaru sistēmām un apgādes ķēdēm un citiem militārās nozīmes objektiem. Bruņota pretošanās Nacionālo bruņoto spēku vadībā ir pakļauta valstī vai ārvalstī (trimdā) izveidotajai likumīgajai valsts varai (leģitīmi saistīta ar to).
Aizsardzības ministrija vērš uzmanību!
Aizsardzības ministrija aicina ikvienu Latvijas pilsoni brīvprātīgi iesaistīties Zemessardzē – brīvprātīgā, militarizētā sabiedrības pašaizsardzības formējumā, vai brīvprātīgi apgūt militāro pamatapmācību rezervistu apmācības kursā, kura mērķis ir brīvprātīgi valsts aizsardzībā iesaistīt pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņu, dodot iespēju iepazīt militāro vidi un apgūt militārās pamatzināšanas. Iestāties Zemessardzē var ikviens Latvijas pilsonis vecumā no 18 līdz 55 gadiem, bet brīvprātīgi iziet rezervistu apmācību var ikviens Latvijas pilsonis vecumā no 18 līdz 50 gadiem.
Tāpat Zemessardzē ir izstrādāta programma saistībā ar pretošanos un pagrīdes pretestību, kura arīdzan ir jāveic organizētā formā.”
Žurnāla Medības maija numurs šeit!
