Tas notika 1955. gada nogalē. Bija pavadīts mūžīgajos valdīšanas laukos tautu tētiņš Josifs Visarionovičs un iestājies Ņikitas atkušņa laiks. Man bija palikuši pilni deviņi gadi un mācījos jau septiņgadīgās pamatskolas trešajā klasītē. Togad ziema bija jau atnākusi novembrī ar pieklājīgu salu un sniega pārpilnību.
Tēvs novembra beigās bija mani paņēmis līdzi medībās uz rubeņiem ar piebraukšanu, kamanas vilka mūsu mednieku zirdziņš Ješka. Tajos laikos visas meža lauces un pļaviņas bija izpļautas, jo vajadzēja sienu, ar ko barot lopiņus. Viņi bija vienīgie, kas ļāva pārdzīvot bargos pēckara gadus. Pieniņš bija, krējums, sviests, siers, kuru mācēja izgatavot visās zemnieku sētās uz vietas.
Tātad braucām ar kamanām pa izpļautajām pļavām un mēģinājām piebraukt bērzos sēdošajiem rubeņiem. Tajā reizē rubeņi bija tramīgāki un bises šāviena attālumā nepielaida. Kad atbraucām mājās, manā dzīvē notika ļoti svarīgs notikums, proti, tēvs izteica priekšlikumu man izšaut ar bisi īstu patronu. Iepriekš es istabā biju šāvis tikai ar kapselēm: metāla čaulītē ievietoja kapseli un čaulīti ielādēja stobrā. Trīs četru metru attālumā no šaušanas vietas novietoja svecīti. Ja sveces liesma nodzisa, tēmējums bija precīzs. Šoreiz jāizdara šāviens ar pilnu patronu no 12. kalibra bises.
No mājas septiņdesmit metru attālumā stāvēja paliels šķūnis, kurā rudenī saveda novākto labību un pēc tam ar kuļmašīnu izkūla. Pie šī šķūņa ārsienas piestiprinājām avīzi Cīņa, atskaitījām piecdesmit soļus, un pienāca ilgi gaidītais brīdis – šāviens. Stāvot kājās, bija ļoti grūti noturēt bisi, tāpēc tēvs teica, lai šaujot no ceļgala. Pamācīja un parādīja, kā to darīt, un tas notika. Pēc šāviena no bises atsitiena atrados zemē uz muguras ar bisi gaisā, bet uzvarētāja un prieka grimasi ģīmī.
Mans pirmais šāviens ar īstu bisi un pilnu patronu bija noticis!Bet, kā mēdz teikt, apetīte rodas ēdot! Arī man radās vēlme izmēģināt šāvienu nevis ar papīra gabalu, bet īstu medījumu.
Tā nu pienāca jaunais, 1956. gads, kuru nosvinēja ar dažādiem sabiedriskiem pasākumiem tā saucamajos tautas namos. Pirms tam klusumā un daļējā slepenībā katrs ticīgais nosvinēja Ziemassvētkus, jo oficiāli tie bija aizliegti. Tajā laikā mājās elektrības vēl nebija un dzīvojām pie lampu un sveču gaismas, bet uz kūti gājām ar tā saucamo lukturi. Tajā 29. decembra vakarā arī bija Jaungada sarīkojums vietējā tautas namā. Arī mans tēvs ar māti aizgāja uz Jaungada balli. Mājās paliku es un mana trīs gadus jaunākā māsiņa.
Tā, sēžot un vērojot lauku pa logu (ārā bija zvaigžņota debess un spoži spīdēja čigānu saulīte – mēness), ieraudzīju, ka uz māju pusi cilpo divi zaķi. Jau iepriekšējā dienā tēvs parādīja, kā garauši bija apgrauzuši Pepiņa ābeles zarus, jo vējš bija sapūtis vairāk nekā metru augstu kupenu tā, ka garauši varēja aizsniegties līdz ābeles apakšējiem zariem. Mūsu ap stumbru apsietie egles zari nespēja paglābt. Ābelīti varēja redzēt no virtuves loga, un es aizgāju apskatīties, vai zaķi atkal negrauzīs ābelītes zarus. Tiešām, abi divi, nosēdušies uz pakaļkājām, bija ķērušies pie maltītes. Manī uzbangoja mājas saimnieka jūtas, jo es biju atstāts kā vecākais, kas pieskata ne tikai māsiņu, bet visu saimniecību.
Pie sienas tajos laikos brīvi karājās medību bise, nevis kā tagad, kad tā jāglabā metāla seifā. Nolēmu, ka ābeles postītāji jāsoda. Paņēmu bisi, patronu, kas bija pielādēta paštaisītām skrotīm 4–5 mm diametrā, un pa durvīm, kas vērās pretējā mājas pusē, izgāju ārā. Gar mājas sienu mēģināju aiziet līdz otram galam, lai varētu redzēt ābeli. Zaķi mani bija sadzirdējuši un, kad nokļuvu galā, pie ābeles viņu vairs nebija. Man radās cits ābeles grauzēju sodīšanas plāns.
Tajā mājas galā, kur ābele, bija ielikts ne tikai virtuves logs, bet arī neliels divu rūšu tualetes lodziņš, kura apakšējo stikliņu es izņēmu un pa to varēju izbāzt bises stobru un izšaut, vienlaikus neizsaldējot māju. Attaisot virtuves logu, aukstums pārņemtu ēku. Kad tas bija izdarīts, atkal ieņēmu vietu pie sava loga un vēroju lauku.
Apmēram pēc pusstundas abi garauši atkal lēkšoja uz ābelītes pusi un es ieņēmu pozīciju tualetē… Pēc brīža viens no garaušiem uzsāka postīšanas darbu. Ābelīte no mājas atradās ap trīsdesmit soļu, jā, īstā bises šāviena attālumā. Uzlicis bises pastobri uz lodziņa rāmja apakšējās malas, rūpīgi notēmēju un nospiedu gaili. Atskanēja šāviens, stiklu šķindoņa, jo stobri bija spēcīgi atsitušies pret rāmja vidus koku. Augšējais stikls sašķīdis nobira uz grīdas. Nomierinājies sajutu, ka drusku deg labais vaigs un sūrst plecs, jo aiz uztraukuma biju aizmirsis stingri piespiest laidi pie pleca, kā tēvs bija mācījis.
Protams, tas viss bija otršķirīgi, jo mani interesēja tikai šāviena rezultāts. Izejot ārā un apskatot šāviena vietu, man par lielu sarūgtinājumu tur nekā nebija. Zaķis bija aizmucis. Devos mājās un tualetē salasīju stikla lauskas. Izsisto rūti aizbāzu ar nelielu spilvenu, veselo ieliku vietā un sāku domāt, kā attaisnoties tēvam ar māti. Iztīrīju bisi, jo tēvs bija mācījis, ka ierocis ir jākopj un jāuzpasē vairāk par visām citām lietām, tad tas mednieku nekad nepievils.
Skumīgu sirdi gāju uz savu guļamistabu. Māsiņa jau gulēja, un es arī ielīdu savā gultiņā. Ilgu laiku galvā jaucās visdažādākās domas, gaidot mājās vecākus, bet miedziņš bija stiprāks. No rīta pamostoties pirmo satiku tēvu un uz jautājumu par tualetes logu visu kā pie bikts izstāstīju. Pēc kara ar stikliem bija grūti, un mēs ar tēvu augšistabā sameklējām stikla atgriezumus un rūti salikām no gabaliem. Tēvs norādīja, ka rūpīgāk jāizmeklē šāviena rezultāti – tas ir jebkura mednieka svēts pienākums un atbildība.
Tā es paņēmu savas vietējā galdnieka izgatavotās slēpes un devos pētīt pagājušās nakts medību rezultātus. Redzēju, ka skrotis ir sastrīpojušas sniegu pēc manas saprašanas pareizā virzienā un augstumā. Vērīgāk ieskatoties, atradu arī divus spalvu kušķīšus. Tātad biju trāpījis – jāmeklē! Snidzis nebija kādas divas dienas, un zaķu pēdu bija daudz, tāpēc devos tajā virzienā, no kurienes zaķi vakar bija cilpojuši. Noslēpojis metrus desmit, sniegā pamanīju nelielas asiņu pilītes. Visu manu augumu pārņēma karsts vilnis – esmu ābeles apgrauzējam trāpījis! Noslēpojis vēl metrus piecdesmit pa asiņu pilienu pēdām, kādā iedobē ieraudzīju gulošo zaķi – manu pirmo medījumu! Paņēmu to aiz priekškājām un ar lepnumu steidzos mājās. Tēvs, ieraugot medījumu, mani apkampa. Mums abiem acīs bija prieka asaras.
Tā es nomedīju savu pirmo zaķi un kļuvu par mednieku uz mūžu. Kad es uz šo notikumu skatos no šodienas, mani pārņem skumjas par likumdevēju vēlmi visu aizliegt, kas saistās ar medībām un ieročiem jaunajai paaudzei. Tad nedrīkst iet dzinējos, tad nedrīkst ņemt rokās ieroci utt. Paldies Dievam, mednieki savos dēlos un meitās, neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, vēl joprojām spēj no mazotnes ieaudzināt dabas mīlestību un saudzīgu attieksmi, kuru vislabāk izprot mednieki un makšķernieki. Cilvēki, kuri mīl dabu, izprot to, mīl arī savu zemi un dzimteni.
Vairāk lasiet žurnāla Medības februāra numurā
