Dažādās sanāksmēs izskan viedoklis, ka iemesls, kāpēc pieaug postījumu apmērs, ko lauksaimniecībai un mežsaimniecībai nodara staltbrieži, ir tieši saistīts ar selektīvo medību pieaugošo popularitāti. Vai šis apgalvojums ir pamatots, žurnāls Medības lūdza skaidrot CIC trofeju ekspertam Jānim Baumanim.
Laimēt loterijā iespēja ir lielāka nekā izaudzēt alni ar patiesi vērtīgu trofeju. MSAF stāsti #2
Baumas izplata lauksaimnieki un mežsaimnieki
Baumaņa kungs skaidro, ka šādi apgalvojumi dažādos forumos un auditorijās tiešām izskan no atsevišķu augsta līmeņa lauksaimnieku un mežsaimnieku puses. “Es gribētu teikt tā: cilvēki, kas to apgalvo, vai nu ne reizi nav piedalījušies semināros par selektīvo medību principiem, vai arī, zinu konkrēti vienu, kurš vismaz vienreiz ir bijis, bet acīmredzot neko nav sapratis no stāstītā… Šajos semināros pēdējos piecus gadus tēmas nosaukums ir Pārnadžu populāciju apsaimniekošana un selektīvu medību principi. Daļa klausītāju laikam ir sadzirdējuši, ka tas ir tikai par trofeju audzēšanu…
Taču tēma ir daudz plašāka. Mēs ar medniekiem runājam tieši par pārnadžu populāciju apsaimniekošanu, par selektīviem medību principiem, kuros jāietver arī jaunu un vidēja vecuma perspektīvu buļļu saudzēšana, ļaujot tiem izaugt. Īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība sakārtot populācijas dzimuma un vecuma struktūru. Tas nozīmē, ka ir pastiprināti jāmedī jaunie dzīvnieki un mātītes. Tieši šis ir priekšnoteikums, lai samazinātu postījumus!
Runājot par briežiem, cilvēki laikam neapzinās vai nevar vizualizēt problēmu, tāpēc es parasti pieminu piemēru par mežacūkām, kur varbūt tas ir izteiktāk, jo metieni ir lieli, sivēnu piedzimst daudz. Tad es parasti šajos semināros skaidroju, ka cīnīties ar mežacūku nodarītajiem postījumiem lauksaimniecībai vai cīnīties ar Āfrikas cūku mēri nevarēs, medījot vidēja vecuma kuilēnus! Un staltbriežu gadījumā ir tieši tas pats: ja ir jāsamazina populācija, ja ir jācīnās ar postījumiem, tad pastiprināti ir jāmedī govis un teļi! Tas tiek uzsvērts visos semināros! Ja teļš aug, tas uzkrāj ķermeņa masu, līdz ar to uz dzīvmasas kilogramu tas patērē vairāk barības nekā pieaudzis dzīvnieks. Arī šeit tiek pārprasts! Diemžēl pat kolēģi ar augstāko mežsaimnieka izglītību reizēm iebrauc pilnīgās auzās! Viņi sāk apgalvot, ka Baumanis ir teicis, ka teļš apēd vairāk nekā pieaudzis dzīvnieks!
Nē, viņš neapēd vairāk nekā pieaudzis dzīvnieks, bet uz dzīvmasas kilogramu viņš patērē vairāk barības. Un, ņemot vērā to, ka populācijā šo teļu ir daudz, tad postījumi ir lieli. Katrs, kuram mājās bijis kucēns, taču atceras, cik šis kucēns ēd, kā viņš ēd! Un reizēm kucēns dienā apēd tikpat, cik pēc tam, esot liels!
Tas pats ir arī mežā ar savvaļas dzīvniekiem, ar staltbriežu un aļņu teļiem, ar mežacūku sivēniem. Šie dzīvnieki aug, viņi veido ķermeņa masu, un, lai to izdarītu, ir daudz jāēd!
Aicinu visus, kas pauž viedokli, ka selektīvās medības nozīmē lielākus postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, atnākt uz mūsu semināriem un kārtīgi paklausīties, ko nozīmē medīt selektīvi,” skaidro Jānis Baumanis.
Alnim klājas slikti…
Vaicāts, kā klājas aļņu populācijai, Baumaņa kungs teic, ka šī ir suga, kas pēdējo 25–30 gadu laikā ir piedzīvojusi visdramatiskāko sugai piemēroto biotopu sarukumu.
“Vai atceramies, kāda bija Latvija 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā? Mums bija simtiem tūkstošu hektāru, kas aizauguši ar krūmiem, tajā skaitā neizmantotas lauksaimniecības zemes. Šobrīd šīs platības ir vai nu apstādītas ar mežu un izkoptas, vai arī krūmi ir novākti un tur atkal ir iekopts tīrums. Bija milzīgs meliorācijas sistēmu tīkls, kas bija pamests novārtā un netika kopts. Grāvji aizauga ar krūmiem, kokiem, aizsērēja. Palīdzēja bebrs ar dambjiem, un izveidojās izcils biotops alnim.
Divtūkstošo gadu sākumā izveidojās akciju sabiedrība Latvijas valsts meži. Galvenie pārmetumi par dzīvnieku postījumiem medniekiem bija tieši par bebriem. Bija tūkstošiem hektāru likvidējamu bebraiņu. Tad mednieki ķērās pie bebru skaita ierobežošanas, un arī LVM ķērās pie meža meliorācijas sistēmu renovēšanas. Rezultātā vismaz valsts mežos bebru postījumu tikpat kā vairs nav. Tāpat arī lauksaimniekiem, lai saņemtu atbalsta maksājumus, bija jākopj meliorācijas sistēmas.
Rezultātā alnim piemēroto biotopu skaits strauji saruka.
Kāpēc alni nevajag konvertēt konservos, un lācis nav iebetonēts. Podkāsts “Šauj garām!” #333 epizode
Vēl viens aspekts. Mežsaimniecībā, it īpaši privātajos mežos, 90. gados mežu stādot atjaunoja tikai retais. Absolūtais vairākums meža īpašnieku izvēlējās dabisko meža atjaunošanos. Savukārt cirta daudz, jo vajadzēja naudu. Izcirtumu bija daudz, un tie atjaunojās ar lapkoku pioniersugām: apsi, alksni, bērzu. Tie ir barība lielajiem pārnadžiem… Un jaunaudzes jau netika pienācīgi koptas…
Vēlāk kļuva pieejamas Eiropas naudas un mežu sāka intensīvi kopt. Vietām pat pārāk intensīvi! Es kaut kur esmu izteicies, ka dažs labs meža īpašnieks to mežu izskuj cītīgāk nekā viena otra dāma savu šekumu!
Tas dzīvniekam nav nekas labs, jo šīs dabiskās barības bāzes vairs nav.
Tad vēl plēsēju faktors. Pirmkārt jau vilki. Mēs varam strīdēties, vai pirms 15–20 gadiem vilku bija vairāk vai mazāk. Es teiktu, ka viņu bija mazāk. Taču tajā laikā mums faktiski nebija lāču populācijas. Šobrīd tā ir pieaugusi diezgan būtiski. Un pavasarī, kad aļņiem dzimst teļi, tie ir ļoti kārots medījums arī lācim…
Un tad vēl medības… Pirms gadiem pieciem sešiem sākās milzīgs spiediens tieši no meža īpašnieku vai apsaimniekotāju puses par to, ka aļņu populācija jāsamazina. Limiti bija lieli, populācija tika samazināta, to pilnīgi noteikti nevar noliegt. Taču, kad populācija ir samazināta, tad arī medniekiem būtu jāsaprot, ka jāmedī mazāk. Tu nevari turpināt medīt tikpat, cik tu medīji tad, kad centies samazināt populāciju. Šis ir moments, ko daļai mednieku ir ļoti grūti pieņemt. Viena daļa vienkārši nedomā, viņiem būtu vēlams, lai kabatā būtu par divām atļaujām vairāk, nekā mežā ir aļņu!” Lai viņi varētu justies droši, ka varēs medīt, ja pēkšņi no kaut kurienes kāds alnis atnāks… To citādi kā par vienas dienas domāšanu nevaru nosaukt!
Saukšu konkrētas vietas un konkrētus pārbaudāmus faktus. Ziemeļkurzemes pats stūris, robeža ar Dienvidkurzemi. Ir konkrēta uzskaites vienība, kurā LVM bija pasūtījuši Silavai kontroluzskaiti briežu postījumu dēļ, taču uzskaitīja arī aļņus. Uzskaites vienība bija deviņi tūkstoši hektāru meža. Uz šiem deviņiem tūkstošiem hektāru tika saskaitīti četri aļņi…
Tātad nepilns pusalnis uz tūkstoti hektāru. Sākotnēji aļņu limits bija nulle, kas, manuprāt, ir absolūti saprotami, jo pie 0,5 aļņiem uz tūkstoti hektāru aļņus medīt nebūtu pamata. Bet limitu noteikšanas grupā Kurzemes virsmežniecībā konkrētu meža īpašnieku un lauksaimnieku bloks uztaisīja haju, jo, lūk, nebija iedots pa alnim diviem viņiem pazīstamiem klubiem.
Aizskrēja pie ministra, sacēla kājās ministriju, Valsts meža dienesta vadību – visu, ko tik vien varēja. Tika rīkota atkārtota sanāksme, kurā viņu lobētajiem pāris klubiem to alni piešķīra klāt… Tajā burzmā pie aļņu licencēm tika arī citi. Tajā skaitā viena pieaugušā aļņa medību atļauja tika piešķirta arī minētajam klubam ar četriem uzskaitītiem aļņiem uz deviņiem tūkstošiem ha meža.
Tas ir nenormāli, ja mūsu valstī kāds var iet varas gaiteņos pabļaut, aizskriet pie ministra un pasūdzēties. Šie cilvēki faktiski parakstās par to, lai Kurzemē un Zemgalē aļņu populācijai tiktu parakstīts nāves spriedums! Mēs esam ļoti tuvu situācijai vai pat varbūt sliktākā situācijā nekā 90. gadu pašās beigās, kad tika pieņemts, es teiktu, drosmīgs lēmums, ka pusē Latvijas – Kurzemē un Zemgalē – divus līdz četrus gadus tika aizliegtas aļņu medības, kamēr aļņu populācija kaut cik atkopās,” tā Jānis Baumanis.
Viņš uzskata, ka pārējā Latvijā, arī Vidzemē, Sēlijā, daļā no Latgales, situācija nav nekāda spožā, sevišķi tur, kur ir lielāki valsts mežu masīvi un nav purvu. Latgali glābj daudzie privātie meži un reljefs, ūdeņi, bebraines, dīķi. Tur aļņu populācija vietām vēl ir gana laba, gana spēcīga. Taču pamata ļoti priecāties nav. Šīs dažas saliņas Latgalē nespēs piebarot visu Latviju. Uz Krievijas un Baltkrievijas robežas tagad ir uzbūvēts žogs. No turienes nekas neienāks. Igauņi savu aļņu populāciju noregulēja jau gadus piecus pirms mums. Un noregulēja meža īpašnieku izpratnē. Tā ka arī no turienes nekas neienāks…
Viens āzis, viena kaza, viens kazlēns
Vaicāts, kā veicas ar stirnu populācijas apsaimniekošanu, Jānis Baumanis teic, ka ievērojis Valsts meža dienesta preses relīzi, kurā teikts, ka mednieki pārāk intensīvi medī stirnāžus.
“Mēs nemedījām pārāk intensīvi stirnāžus! Mēs varam stirnāžus medīt tik, cik mēs nomedījam. Varam, iespējams, medīt pat vairāk!
Mēs pārāk maz medījam kazas un kazlēnus. Tā ir tā problēma! Pareizā formula ir: uz vienu āzi viena kaza un viens kazlēns.
Klubā, kur es medīju, šādu praksi ieviesām. Bija mednieki, kuri pirms tam medīja stirnāžus bez kāda racionāla pamatojuma. Ja nosacījumu neizpilda, nākamgad stirnu medībās nevarēs doties. Un stirnāžu nepamatotās medības beidzās.
Medījot tikai āžus, tiek kropļota populācijas struktūra. Ir daudz kazu un mazāk āžu, pavisam maz pieaugušu spēcīgu āžu. Līdz ar to riesta laikā katrs jaunais, pat vissliktākās kvalitātes āzītis var piedalīties riestā, un šādā veidā tiek grauta populācijas kvalitāte,” turpina eksperts.
Viņš uzskata, ka pēc aizvadītās ziemas ļoti jāatturas no trofejāžu medībām, jo trofeju kvalitāte šogad būs daudz sliktāka nekā citos gados. Stirnāzim ragi aug, jau sākot no janvāra. Un šajā laikā bija stiprs sals un dziļš sniegs. Īpaši Latgalē.
“Šogad trofeju kvalitāte būs dramatiski zemāka. Mans ieteikums: tur, kur stirnu ir pietiekami daudz, tiešām medīt kazlēnus, mazos āzīšus ar ragiem zem ausīm. Nevajadzētu aiztikt standarta “trijnieciņus”.
Latvijā stirnu populāciju limitē ziemas un plēsēji, nevis mednieki!” pārliecināts Baumaņa kungs.
Trofejas? Trofejas! Trofejas…
Vaicāts, kā izskatās Latvijā iegūtās medību trofejas, Jānis Baumanis teic, ka trofeju ziņā mēs viennozīmīgi esam Eiropas mērogā staltbriežu medību un trofeju lielvalsts. Un tas ir tāpēc, ka mednieki ir sapratuši, ka ar staltbriedi var saimniekot, un tas dod rezultātu.
“Tas nav ne Valsts meža dienesta nopelns, ne barības bāzes nopelns. Briedis pēc savas būtības ir zālēdājs, un dabisku zālāju vai siena, ko viņš varētu ziemā ēst, mums faktiski nav, un piedodiet, lauksaimnieki, bet no ziemas rapša briedim ir tikai caureja!
Daudzo labo trofeju esamība ir to mednieku nopelns, kuri ir sākuši saimniekot.
Tāpat vajadzētu saimniekot arī ar alni un stirnu.
Kas traucē? Es pat nezinu. Slinkums, mantkārība, negausība, vēl kaut kas… Ja man pasaka, ka arguments, kāpēc mēs nomedījām alni Kurzemē vai Zemgalē, ir tāpēc, lai pārdotu un kluba kasē ieripotu tūkstotis eiro, tas man nav saprotams.
Ja mēs rūpējamies par dabas vai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, mums tieši tāpat būtu jārūpējas arī par medību daudzveidības saglabāšanu, jo, godīgi sakot, man kā trofeju vērtētājam ir diezgan bēdīga sajūta, aizbraucot uz Kurzemes izstādēm, kur no 200 trofejām ir 160 vai 170 briežu un tikai desmit buciņu un pāris bebra galvaskausu.
Es daudz labprātāk aizbraucu uz Dagdu, uz Ludzu, kur brieži ar aļņiem un stirnāžiem ir aptuveni vienādā skaitā.
Daudzviet Kurzemē un Zemgalē medībās mums briedis faktiski jau kļuvis par tādu kā monokultūru, un tas nav labi,” saka Jānis Baumanis.
Raksts tapis sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu
Atliek vien lāci tišināt prom! Ko darīt, ja lācis ir šķūnīti? Meža ziņas #30
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
