Divi trīs mēneši ir ideāls vecums, lai iepazīstinātu jagdterjeru ar darba vidi un sāktu gatavoties rudens medību sezonai. Pastaigās, rotaļās, vienkāršotos treniņos suns iepazīst sava nākamā darba pamatus, bet saimnieks – suni.
Pirmais Taisona asinspēdu treniņš
Mājas apstākļos un pastaigās saimnieks jau bija iemācījis sunim uzvesties labi, ievērot elementārus sadzīves noteikumus, zināt savu vārdu, pievērst uzmanību, kad tiek saukts, un reaģēt uz pirmajām no paklausības komandām: blakus, sēdi, pie manis! Bija pienācis laiks sākt darīt kaut ko nopietnāku.
Ar Taisonu (kas par vārdu!) es pirmo reizi satikos vasaras sākumā, kad tam bija nedaudz vairāk kā trīs mēneši. Līdz pīlēm vēl tālu, bet bija skaidrs, ka laiku zaudēt nedrīkst – jagdterjers kļūst pieaudzis un patstāvīgs ļoti strauji.
Piecu mēnešu vecumā pamodīsies lielais stūrgalvīgais, un tad kaut ko iemācīt būs daudz grūtāk. Lai nezaudētu laiku, ķērāmies pie asinspēdām. Mežmalas pļavās, kur ir gan cilvēku, gan dzīvnieku takas, nolikām mašīnas un devāmies pastaigā. Pirms treniņa ir vērts pastaigāt apmēram pusstundu.
Pirmkārt, sunim ir jānokārtojas, lai visādas vajadzības netraucētu viņam mācīties.
Otrkārt, nedaudz jāatbrīvojas no spriedzes, kas krājusies, gaidot pastaigu. Pārlieku daudz enerģijas traucē treniņam. Pēc pastaigas sunim ir vieglāk koncentrēties un apetīte arī uzlabojas – kārums, ar ko saimnieks apbalvo, rosina suni pildīt komandas. Starp citu, trīs četras stundas pirms treniņa suni labāk nebarot.
Suņu apmācība ir radošs process, kur daudz ir atkarīgs no suņa, no ap-stākļiem, no uzdevuma. Ņemot vērtā to, ka Taisons ir strādājošu vecāku pēcnācējs, nolēmu neiepazīstināt to ar manā rīcībā esošo asiņu smaržu, bet gan laist viņu meklēt pēdas bez jebkādas sagatavošanās. Gribējās redzēt, ko un kā tas darīs.
Saimnieki palika ar suni pie mašīnām, nostājoties tā, lai suns neredz manu maršrutu. Sporta Mangaļu minerālūdens pudelītē ar dzeršanas uzgali bija ielietas stirnas asinis. Man līdzi bija trīs metrus gara aukla un veca bebrāda. Salēju to nedaudz ar asinīm, piesēju auklā, bet otro galu paņēmu rokā – tajā, kur turēju arī pudelīti ar asinīm. Uz katru otro soli centos nopilināt dažas piles zālē.
Pirmās asinspēdas bija 50 metru garas ar vienu pagriezienu. Galvenais bija saprast, kā nostrādās Taisona maņas un ko suns var izdarīt patstāvīgi. Kucēns gāja brīvā pavadā kopā ar saimnieku. Kā jau vācu medību terjeram tam gribējās skriet un ārdīties. Es neļāvu bremzēt suni, bet tikai laist pavadu brīvāk, kad tas skrēja nostāk, un savākt, kad tuvojās saimniekam. Suns divas reizes paskrēja garām vietai, kur sākās pēdas un bija sapilināts vairāk asiņu. Ļāvām darboties brīvi, nekoriģējām, nerādījām. Pēdas gāja pa vējam, lai kucēnam nāktos meklēt smaržu uz zemes, taču vienā no lokiem tas ar augšējo ožu noķēra smaržu. Tas izskatījās tā, it kā kāds viņu būtu noķēris aiz nāss. Skrējienā galva pacēlās ar degunu uz augšu un pagriezās pret vēju. Medībās šāda uzvedība arī ir pamanāma. Suns paceļ galvu un osta vēju. Tā viņš atrada asinspēdu sākumu.
Atkal azartā metās uz priekšu un pazaudēja, bet tad jau skola bija rokā un Taisons instinktīvi meta loku ap to vietu, kur pazuda smarža, un atrada pašu līniju. Skrēja atpakaļ uz sākumu, kā to dara daudzi nepieredzējuši suņi, pirmo reizi saskaroties ar šo uzdevumu, bet tad pagriezās pareizi un sāka vilkt. Protams, paskrēja garām pagriezienam, kur saimnieks apstājās un ļāva sunim apmest apli un atkal sameklēt pēdu turpinājumu.
Beigās suns atrada zālē nolikto bebrādu, ko ar lielāko prieku un lepnumu stiepa ārā no krūmiem. Kopumā pirmās pēdas bija ļoti veiksmīgas, un ar to arī todien beidzām. Redz, medījuma meklēšana, sevišķi pa asinspēdām, suņa organismam rada lielu slodzi. Temperatūra paceļas līdz 40 grādiem, un nelielā ķermenīša resursi tērējas ļoti strauji. Tādēļ asinspēdu treniņus nevar taisīt biežāk kā reizi nedēļā kucēnam un pāris reizes pieaugušam sunim. Lielam biežumam nozīmes nav. Prakse dažādās situācijās un pēdu sarežģītība veido izpratni un pieredzes bagāžu.
Otrais treniņš
Te jau bija jautrāk. Suns bija par nedēļu vecāks un pārliecinātāks par sevi – viņš taču jau visu zina. Šajā vecumā, tāpat kā bērniem, attīstība notiek ļoti strauji. Turklāt pēc pirmā treniņa Taisonam bija laiks sagremot informāciju un, ieraugot mani, tas uzreiz jau ieslēdzās.Viss notika pēc tā paša scenārija, tikai nedaudz dziļāk bušā (angliskojums, kas apzīmē krūmāju). Pat vēja virziens bija tas pats. Tikai pēdas pagriezieni bija uz citu pusi un pavisam divi.
Kā jau var iedomāties, jaunais jagdiņš ātri vien atrada pēdu sākumu un naski aizskrēja aptuveni pareizajā virzienā, palaida garām vienu pagriezienu un pēc tam arī otru. Es speciāli nekoriģēju ne suni, ne saimnieku, jo ir jāļauj kļūdīties. Taisons apstājās, grozīja galvu, cilāja degunu. No malas izskatījās, ka suns neko nejēdz un darbojas bez jebkādas saprašanas. Ieteicu paņemt suni un atgriezties pie sākuma. Viņš atkal rāvās. Šoreiz vajadzēja mīksti pieturēt ar pavadu. Bija skaidri redzams tas moments, kad suns pārstāja triekties un apstājās padomāt. Ķermenis sastinga, acis vērās nekurienē kā cilvēkam, kurš ir aizdomājies, un nākamajā sekundē viņš iedūra degunu zemē un sāka meklēt pēdas. Ar nelielām kļūdām, bet tas nogāja pa tām līdz pat kažokādai, ar kuru bija atļauts paspēlēties un iznest no krūmiem.
Pēc manām domām, viss liecināja par to, ka jagdiņš apgūst visu ar pirmo reizi. Ar terjeriem raksturīgo pašpārliecinātību un enerģiju pēc pirmā treniņa viņš domāja, ka visu zina, un tāpēc daudz kļūdījās. Taču šiem mazajiem suņiem ir liela galva. Tiem jāļauj kļūdīties un pašiem meklēt risinājumu.
Trešais treniņš
Cita vieta. Ne vairs krūmāji ar pļaviņām, bet gan īsts mežs. Meklējamais objekts – mežacūkas kāja. Šeit jāpiebilst, ka Liepājas apkaime, kur treniņi notika, joprojām nav Āfrikas cūku mēra zonā. Suns ar saimnieku palika aiz krūmiem, lai neredzētu mani. Pēdu garums 200 metru. Trīs pagriezieni. Sākumā pēdas gāja pa stigu, tad slīpi pa kreisi mežā iekšā, pēc 30 metriem taisnā leņķī pa labi, vēl pēc 50 metriem asā leņķī pa kreisi un uz priekšu vēl aptuveni 50 metrus precīzi pa vējam. Apmēram 20 metrus pirms pēdu beigām pārstāju pilināt asinis. Tukšā posma garums bija 10 metri. Pirms nolikt ādu, atkal atjaunoju pilināšanu.
Šoreiz suns gāja garākā pavadā. Un atkal rāvās uz priekšu, bet tā ir jagdiņu enerģija, kas liek viņiem tā steigties, nevis prāta trūkums. Paskrēja garām sākumam, bet neaiztriecās sevišķi tālu. Desmit metrus noskrējis, Taisons atgriezās, un varēja redzēt, ka viņš sapratis: jāizmanto deguns un jāmeklē uz zemes. Atradis, kur ir asinspēdas, atkal sāka steigties un palaida garām lēzeno pagriezienu. Liku saimniekam apstāties un mīksti pieturēt pavadu, lai vedinātu suni apmest loku. Atsākām meklēšanu. Turpmākos divus pagriezienus kucēns izgāja ļoti labi un nu jau mērenā riksītī – tā ka saimnieks viegli varēja turēt līdzi. Uz finiša taisnes suns atkal sāka steigties un aizskrēja taisni uz priekšu, nesamulstot, ka asinis pazudušas. Kāja bija noslēpta aiz koka, bet suns to viegli atrada.
Papildu uzdevums augšējai ožai
Tie, kam ir bijusi darīšana ar putnusuņiem un laikām, kas aktīvi izmanto augšējo ožu, zina, kā strādāt ar vēju. Iedomājieties baltu galdautu ar vienu gareniski ieaustu sarkanu diedziņu tajā. Jūs ejat gar šauro galdauta malu, vējš pūš sānā. Sasniedzot sarkano diedziņu, kas ir smaržas plūsma vējā, suns sajūt to un pa šo līniju aiziet līdz medījumam. Tā var plašās teritorijās atrast pat mazu putnu, kažokzvēru, zaķi. Gan dzīvu, gan nomedītu. Medību suņi instinktīvi izmanto vēju, lai meklētu medījumu, un arī cilvēks var paļauties uz to, trenējot savu medību kompanjonu.
Pēc tam, kad Taisons trešo reizi izgāja asinspēdas, izpildījām nelielu atjautības testu. Atkal saimnieks palika krūmos, bet es aiznesu cūkas kāju 100 metrus uz priekšu un bez vilkšanas pa zemi, bez asiņu pilināšanas vienkārši pakāru to kokā apmēram pusotra metra augstumā. Izmantojot to pašu sarkanā diedziņa principu, proti, ejot ar sānu pret vēju, devāmies pa meža noriņu uz to pusi, kur kokā karājās mūsu mācību objekts. Koks atradās nedaudz zemāk par uzkalnu, kur, sekojot mūsu maršrutam, bija jānonāk sunim un kur tam bija jāsajūt smaržas pavediens. Es vērīgi sekoju līdzi, lai arī suņa saimniekam parādītu to momentu, kad suņa deguns satver to sarkano diedziņu. Suns skrēja un atdūrās kā pret sienu. Deguns augšā, ass galvas pagrieziens un nu jau viss ķermenis seko degunam. Sunim ir zināma šī smarža. Viņš ir pārliecināts par sevi un iedomīgs. Tā arī aizskrēja līdz kokam un tālāk, bet kāju neatrada. Nav! Kur ir? Suns griezās uz vietas, skrēja atpakaļ pie mums, ostīja zemi. Tas pat atrada manas pēdas un nogāja pa tām turp un atpakaļ.
Tad atkal uzskrēja pakalnā pie mums. Beidzās ar to, ka tas pietuvojās kokam līdz kādiem diviem metriem un izmisumā pacēlās uz pakaļkājām, lai beidzot saprastu, kur tad tā smarža ir. Parādījām sunim kāju, jo mežacūkas tomēr kokos nedzīvo un četrus mēnešus vecam sunim šāds uzdevums ir diezgan grūti izpildāms. Taisons ar īstena terjera apņēmību lēkāja, kamēr satvēra cūkas kāju ar zobiem, karājās un raustīja, lai tikai dabūtu savu medījumu zemē. Tāds malacis! Atjautīgais un apņēmīgais terjers!
Attēlā – mežacūkas kāja lieti noder, jo spēcīgi ož, kā arī iepazīstina suni ar vēlēmākā medījuma spmaržu.
Pīles
Pirmajās sezonas dienās kopīgi ar Taisona saimnieku un viņu jauno sunīti, jagdterjeru kucīti Rozi, kas ir pāris mēnešus jaunāka, devāmies pīlēs. Paveicās nomedīt vienu. Tā kā šāda veida medījums vēl nebija apgūts un putns nokrita otrpus septiņus metrus platam polderim, pīli sameklēja pieaugušie suņi, bet jaunajiem terjeriem bija iespēja apostīt un pienest laukā aizmesto putnu. Abi izrādīja ļoti lielu interesi un bija gatavi nest lielo pīli, pat cīnījās, kuram tiks tas gods. Uzvarēja divus mēnešus un divas nedēļas vecā kucīte Roze.
Epilogs
Protams, treniņi turpināsies, taču šīs dažas nodarbības skaidri parādīja, cik apķērīgs un pārliecināts par sevi ir Taisons, nemaz nerunājot par Rozi, kura jau pirmajā savas dzīves treniņā atņēma brālim medījumu!
Vairāk lasiet žurnālā Medības
