No 1. janvāra visiem suņiem, kuri ir sasnieguši sešu mēnešu vecumu, jābūt apzīmētiem ar mikročipu un reģistrētiem Lauksaimniecības datu centra (LDC) datubāzē neatkarīgi no tā, vai tas ir šķirnes vai bezšķirnes suns.
Tā kā medību inspektoriem ir tiesības un pat pienākums pārbaudīt medībās esošo suņu dokumentus, rodas jautājums, vai Valsts meža dienesta (VMD) amatpersonām tiks uzdots konstatēt, vai suns ir attiecīgi reģistrēts. Meža dienesta medību daļas vadītājs Valters Lūsis atzīmēja, ka reģistrācija tiek pieprasīta ar medībām nesaistītos normatīvajos aktos un Zemkopības ministrija pagaidām nav devusi rīkojumu inspektoriem pārbaudīt mikroshēmas un reģistrācijas esamību mednieku suņiem.
Tas nozīmētu ievērojamus finansiālos ieguldījumus, jo būtu jāiegādājas mikročipu lasītāji un, iespējams, portatīvā tehnika informācijas pārbaudei internetā. Iespējams, rīkojums pārbaudīt suņu reģistrāciju tiks dots nākotnē, pieļauj V. Lūsis. Tādā gadījumā VMD varētu sadarboties ar vietējo policiju, kam suņu mikročipu esamības pārbaude kopš 1. janvāra būs viens no tiešajiem pienākumiem un kuras rīcībā noteikti būs mikroshēmu informācijas lasītāji.
Apliecina piederību
V. Lūsis norāda, ka mikročips un atbilstošs ieraksts mājdzīvnieka veterinārajā pasē tikai apliecina suņa piederību konkrētam cilvēkam. Medību noteikumi nr. 421 nosaka, ka saimniekam medībās līdzi ir jābūt suņa veterinārajai pasei ar derīgas trakumsērgas vakcinācijas apliecinājumu. Ne medību pārskatā, ne citos dokumentos netiek prasīts apliecināt suņa piederību, tātad mikročipa numurs nav aktuāls šajā kontekstā. Katra suņa piederību medību šķirnei inspektors un medību vadītājs nosaka uz aci vai paļaujas uz pasē ierakstīto.
Medību vadītājs arī ir tā persona, kas var aizliegt vai atļaut sunim strādāt mežā konkrētā dienā. Kā zināms, Medību noteikumu 95. pants nosaka, ka medībās atļauts izmantot tikai šķirnes medību suņus, kas ir vakcinēti un apzīmēti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par suņu reģistrācijas un turēšanas kārtību. Tāpat ir minēts, ka saimniekam ir jāuzrāda suņa pošu pase. Diemžēl nekas nav teikts par šķirni apliecinošiem dokumentiem, kas juridiskajā un kinoloģiskajā izpratnē ir tikai oficiālas suņaudzētāju un turētāju organizācijas izsniegti ciltsraksti un nekas cits.
V. Lūsis atzīst, ka šī brīža prasības atstāj ļoti daudz krāpšanās iespēju. Teorētiski mednieki var uzrādīt cita suņa pasi, jo pārbaudīt piederību nevar – nav mikročipu lasītāju. Nav jāpierāda, ka suns ir tīras šķirnes. Kad 2014. gadā bija paredzēts ieviest izmaiņas Medību noteikumos un uzlikt par pienākumu medniekiem uz mežu līdzi ņemt suņa ciltsrakstu kopiju, sacēlās milzu diskusijas un lielās pašu mednieku pretestības dēļ šo normu izslēdza no noteikumu projekta.
Medību suņi nav prioritāte
Faktiski tiesību aktu prasības attiecībā uz suņu šķirnēm, kas ir izmantojamas medībās, kā arī uz suņa izcelsmi apliecinošajiem dokumentiem šobrīd ir ļoti izplūdušas. Oficiālajām iestādēm, kā ne vienu vien reizi ir minēts, suņi nav prioritāte. Savukārt medniekiem ir ērti tā, kā ir.
Par nevēlēšanos uzlabot medību kinoloģiju liecina kaut vai tas, ka svarīgie Medību noteikumu 2014. gada projektā iekļautie punkti tika svītroti demagoģisku diskusiju rezultātā, kur galvenais jautājums bija – kas tad patiesībā ir uzskatāms par medību suni, ja jau likumīgas definīcijas Latvijas tiesību aktos nav? Kuras šķirnes esot un kuras neesot medībām domātas? Tad vēl apspriežu dalībnieki aicināja noteikt, kuras organizācijas ir vai nav tiesīgas izsniegt dokumentus. Šeit jāatgādina, ka valstī pastāv vairākas lielas kinoloģiskas organizācijas: Starptautiskās kinoloģiskās federācijas (FCI), Starptautiskās kinoloģiskās apvienības (UCI) un Starptautiskās suņu audzētāju apvienības (IKU) pārstāvniecības, kuru ciltsrakstus atzīst lielākajā daļā pasaules valstu.
Diemžēl šāda attieksme, kuru nekādi neizdodas uzlabot jau gadiem, degradē medību kinoloģiju, sagrauj šķirnes, pazemina kucēnu cenas un medību suņa un šķirnes vērtību kopumā. Nerunājot par jauktajiem pārojumiem un medību suņiem ar izteiktu neatbilstību šķirnes nosaukumam, par piemēru var minēt Latvijas dzinējsuni.
Nacionālā šķirne ir pamesta novārtā, kucēni maksā smiekla naudu, baumo, ka mātes pāro ar dēliem, dokumenti netiek noformēti, bet vaislas darbu neviens īsti nekontrolē. Piedevām arī valsts neprasa no medniekiem izmantot tikai šķirnes suņus, nevis kaut kādus dukšus.
Par laimi, arī Latvijā daļa mednieku ir uzticami senajām tradīcijām un atbalsta medību kultūru – ne tikai iegādājas šķirnes suņus, bet arī apmāca tos, medī ar tiem, parādot pārējiem, ko nozīmē produktīvs, prognozējams un kvalitatīvs šķirnes suņa darbs medībās! Šie paši atbildīgākie saimnieki jau laikus ir devušies pie veterinārārstiem, lai implantētu saviem suņiem mikročipus ar īsu informāciju par dzīvnieka piederību un reģistrējuši savus medību kompanjonus LDC.
Likums: jāsāk pārbaudīt suņu reģistrāciju
• Ministru kabineta noteikumi nr. 491 “Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība” pieņemti 2011. gadā. Ar tiem var iepazīties portālā likumi.lv.
• Jebkurš pašvaldības policists pilsētās un novados vai Pārtikas un veterinārā dienesta inspektors veterinārās uzraudzības objektos būs tiesīgs pārbaudīt, vai suns ir reģistrēts LDC.
• Liela daļa pašvaldību ir aprīkojšas kārtībsargu ekipāžas ar mikročipu lasītājiem, un pārbaudes ir sākušās.
• Pirms noteikumu prasību ieviešanas dzīvē policisti nesoda tos, kuri neievēro tās, bet gan informē un izskaidro.
• No 1. janvāra, kā paredz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, par dzīvnieka nereģistrēšanu fiziskai personai var uzlikt naudas sodu no 7 līdz 201 eiro, bet juridiskai personai – no 15 līdz 350 eiro.
