Kopš pagājušā gada novembra, kad medniekiem līdz marta beigām izmaksāja 100 eiro kompensāciju par katru nomedīto sieviešu kārtas mežacūku, šī ir bijusi aktuāla tēma. Amatpersonas uztrauc to mednieku kolektīvu attieksme, kuri, neskatoties uz slimības straujo izplatību un risku, ko tā spēj nodarīt ekonomikai, izvairās no efektīvākā paņēmiena, kā samazināt mežacūku populāciju.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts Mārtiņš Seržants skaidro, ka par nepieciešamību pastiprināti medīt sieviešu kārtas mežacūkas dzirdēti dažādi viedokļi, atsauksmes un baumas. Tas vien liecina par to, ka cilvēki diemžēl mēdz mācīties nevis no citu, bet savām kļūdām. Vērtējot dienesta un mednieku savstarpējo komunikāciju, jāsecina, ka medniekus var iedalīt divās kategorijās – tādos, kuri Āfrikas cūku mēri jau piedzīvojuši, un tādos, kuri par to tikai dzirdējuši. Pirmie vairs ne par ko nefilozofē un iesaistās visos pasākumos. Otrie lielākoties pārliecināti, ka slimība ir izdomājums vai, labākajā gadījumā, tā ir tālu un pašus neskars.
“Dzīve jau parādīs, kuri mednieki ir darījuši visu, lai slimības izplatību ierobežotu, un kuri ne,” tā Mārtiņš Seržants. “Dramatiskākā cīņa varētu būt tieši Kurzemē. Tie, kuri vismazāk dara, parasti ir arī skaļākie kliedzēji, ka nomedītās cūkas līdz laboratorijas atbilžu saņemšanai nav kur glabāt, jo trūkst saldētavu, un valsts pie tā vainīga.”
Drīzumā būs apkopoti dati par mednieku paveikto slimības ierobežošanā. Tad varēs veikt analīzi un spriest, vai šāgada rudenī kompensāciju maksāšana jāturpina, vai vīri patiešām centušies izprast problēmu vai tikai mēģinājuši nopelnīt. Turklāt, maksājuma mērķis nebija kompensēt medniekiem medību izdevumus, bet veicināt medīšanu. Medniekiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Šajā gadījumā Eiropas Komisija un Latvijas valsts pat cenšas kompensēt to, ka mednieki vairākus gadus nevarēs mežacūkas medīt tik intensīvi kā līdz šim. Mēra apkarošana ir tieši mednieku rokās, un jāņem vērā speciālistu ieteikumi. Jāņem vērā, ka tieši pavasara beigās, vasaras sākumā ĀCM sāk savu izplatības sprintu.
Medību likuma terminētie grozījumi paredz arī sankciju mehānismu. Ja mednieki savas pārliecības dēļ pakļauj citus lieliem zaudējumiem un riskam, varbūt ir laiks iedarbināt šo sankciju mehānismu, tā spriež amatpersonas.
Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs uzskata, ka mednieki, mēģinot kaut ko sataupīt, vispirms apzags paši sevi, jo Āfrikas cūku mēris sataupīto paņems bez kavēšanās. Atlikums tiks kraukļiem un sīkajiem plēsējiem. Dzīvot ilūzijā, ka sērga kādam novadam metīs līkumu, ir aplami.
“Sieviešu kārtas īpatņu medīšana (ārpus sivēnu zīdīšanas un vadāšanas perioda) ir zinātniski pamatota metode, kā visefektīvāk, strauji un neilgā laikā samazināt dzīvnieku populāciju. Tas ir vienīgais saprātīgais risinājums Āfrikas cūku mēra apturēšanai,” skaidro Jānis Bārs.
“Diemžēl mednieki dažādi uztvēra realitāti. 100 eiro bija iecerēts kā mežacūku medību procesa katalizators un pretarguments mednieku teiktajam, ka resursi, lai, intensīvi medījot, slimību ierobežotu, ir pārāk mazi, mainītu mednieku formējumu ieradumus un atbalstītu tos medniekus, kuri vēlas palīdzēt problēmas risināšanā.
Kad šo kompensāciju ieviesa, arī ne viens vien prominents mednieks publiski atļāvās izteikties, ka savus medību paradumus jau nemainīšot, bet, ja nauda pati krīt rokās, būtu muļķīgi neņemt. Ir jāspēj novērtēt piedāvātās iespējas, īpaši tad, ja tās ļauj vairāk darboties pašu un sabiedrības kopīgās interesēs.
Neuzskatu, ka dažu neapzinīgu mednieku formējumu dēļ būtu jāpārtrauc kompensāciju maksāšana. Dažu neapdomīga rīcība un lokāli piekopta nepareiza prakse nevar būt par iemeslu, lai apbēdinātu tos, kuri cenšas situāciju vērst uz labo pusi. Tā būtu braukšana no viena grāvja otrā. Mēs par gudriem nepiedzimstam, par tādiem kļūstam. Mednieki ir jāmāca, atkal un atkal jāizskaidro situācija. Mūsu sabiedrībā diemžēl negatīvie piemēri uzpeld virspusē un tos ievēro, bet pozitīvie bieži vien paliek nepamanīti,” skaidro Bārs.
Vērtējot mednieku attieksmi, skarbs izteikumos ir Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks: “Ja situācija nemainīsies, vienā rokā būs jātur burkāns, otrā milna,” saka mednieku organizācijas vadītājs. “Varbūt tad, kad būs nevis jāsaņem 100 eiro par nomedītu sivēnmāti, bet jāsamaksā par nenomedītu, domāšana mainīsies.”
“Neskatoties uz ievērojamo izskaidrošanas darbu, ir neapzinīgi mednieki, kuri uzskata, ka viņi ir visgudrākie, bet PVD un Valsts meža dienesta speciālisti, mednieku organizāciju pārstāvji nesaprot, ko dara. Viņi var panākt tikai to, ka tiks piemērotas likumā paredzētās sankcijas. Lietuvā un Igaunijā mednieki par tādu pašu slimības ierobežošanu nav saņēmuši neko. Latvijā medniekiem maksā par to, kas būtu jādara bez kompensācijas. Ceru, ka tādu mednieku, kuri ignorē valsts institūciju prasības, ir mazākums. Rezultāti liecina, ka tā tas arī ir.
Lai panāktu šādu kompensāciju maksāšanu, tika ieguldīts liels darbs, bija jāpārliecina Eiropas Komisija, ka Latvijas medniekiem kompensācijas nepieciešamas.
Paredzēta arī kriminālatbildība tiem, kuri neievēros Veterinārmedicīnas likuma prasības jautājumā par epizootijas ierobežošanu. Likumā teikts, ka par veterināro noteikumu tīšu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi epizootijas izplatīšanos vai citas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu,” uzskata Barviks.
Amatpersonas nopietni uztraukušās par atsevišķu mednieku klubu attieksmi pret Āfrikas cūku mēra ierobežošanas pasākumiem. Atliek cerēt, ka mednieki tomēr ieklausīsies speciālistu un sērgu piedzīvojušo kolēģu teiktajā un sankciju mehānisms tā arī paliks neiedarbināts. Aizvadītās medību sezonas mežacūku medību rezultāti liecina, ka no 58 189 izsniegtajām mežacūku nomedīšanas atļaujām izmantotas 50 056. Turklāt lielākais mežacūku skaits nomedīts tieši Kurzemē un Zemgalē.
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
