Katram dzīvniekam ir sava loma un ietekme dabā. Pastāv uzskats, ka lapsu ir pārāk daudz, bet vai tā patiešām ir? Vai plēsēju var būt vairāk, nekā vide spēj pabarot? Ko lapsa ēd un kā ietekmē dzīvo radību populācijas savas dzīves areālā?
Rudā lapsa (Vulpes vulpes) ir tipisks plēsējs, bet tai ir visas tiesības tikt sauktai par visēdāju. Tai der pārtikā itin viss, sākot ar ķirzakām un stirnas mazuļiem un beidzot ar ogām mežā, graudiem tīrumā un zivju atliekām atkritumu konteinerā pilsētas teritorijā.
Pētījumos noskaidrots, ka rudās lapsas ēdienkartē visā tās apdzīvotajā areālā ir 400 vai, iespējams, pat vairāk sugu dzīvnieku, tajā skaitā arī zivis un kukaiņi, un vairāki desmiti augu, ogu, augļu. Protams, tā nesmādēs arī nedzīvu miesu – maitu. Lapsa vispār ir ļoti plastiska suga. To pierāda fakts, ka, populācijai palielinoties, jaunās lapsas apmetas pilsētu nomalēs un ātri vien pielāgojas dzīvei pilsētas vidē. Pat lielo pilsētu centrā lapsas jūtas itin brīvi.
Atkarībā no veiksmes un sezonālās pieejamības rudastes ēdienkarti papildina cilvēka un dabas sarūpētie augļi, medus, rieksti, stirnu un citu dzīvnieku, piemēram, zaķu, mazuļi, putnu olas un putnēni vai kaut kas cits. Lapsas nereti ēd rāpuļus, abiniekus un zivis. Mūsu platuma grādos zivs lapsas ēdienkartē parādās gadījuma pēc, bet reģionos, kur uz nārstu nāk laši, tajā laikā rudastes 100% pārtiek no zivīm.
Grauzēji
Lapsas ēdienkartes pamatā visa gada garumā ir peļveidīgie grauzēji. Faktiski no grauzēju populācijas labklājības ir atkarīga arī lapsas pastāvēšana. Ja kādu iemeslu dēļ peļu kļūst mazāk, un te pie vainas var būt dabiskie iemesli vai cilvēka iejaukšanās, lapsu arī kļūst mazāk. Visvairāk tas ir jūtams ziemā, kad lapsa praktiski pilnībā ir atkarīga no peļu skaita tās dzīves areālā. Piemēram, dažādu ķimikāliju lietošana lauksaimniecībā var ievērojami samazināt grauzēju skaitu.
Lai lapsa būtu paēdusi, tai nepieciešams vidēji puskilograms pārtikas dienā. Atkarībā no sugas peles sver aptuveni divdesmit trīsdesmit gramu. Protams, ir lauku strupastes, kas sver 40–50 gramus, un tā sauktās ūdensžurkas jeb ūdens strupastes, kuru svars var sasniegt 200 gramus. Attiecīgi sarēķiniet, cik lapsai dienā jānomedī lauku peles, strupastes vai ūdensžurkas, lai tā būtu paēdusi. Vēl grūtāk tas kļūst mazuļu zīdīšanas un audzināšanas periodā. Lapsai vienā metienā var būt četri līdz seši lapsēni. Lapsas ir dabiskie grauzēju populācijas ierobežotāji. Bez lapsu, plēsīgo putnu, ieskaitot stārķus, un citu mazo plēsēju palīdzības mēs vienkārši noslīktu pelēs.
Mājputni
Mājputni vidusmēra lapsu interesē reti. Ielaušanās vistu kūtī ir riskants pasākums un tikai atsevišķas lapsas vispār zina, kas un kā ir jādara. Taču, ja lapsai kaut reiz ir izdevies kūtī nokost vistu un tikt sveikā ar laupījumu, tā noteikti atkārtos mēģinājumu. Par vistu zaglēm kļūst konkrētas lapsas, un, ja medniekam izdodas novaktēt tādu, parasti miers iestājas uz ilgāku laiku. Līdz brīdim, kamēr cita lapsa neapgūst šo meistarstiķi.
Zinātnieki pēta
Polijas zinātnieki veikuši vērienīgu pētījumu ziemeļaustrumu Polijas reģionā, četros dažādos apvidos ievācot datus par lapsu ikdienas ēšanas paradumiem. Šajā valsts daļā ainavas pamatā ir lauksaimniecības zemes, krūmāji un tikai trešdaļu teritorijas klāj mežs. Atklātās vietās pamatā ir sastopamas parastās lauka strupastes (Microtus spp), mežainos apvidos rūsganā meža strupaste (Myodes glareolus) un dzeltenkakla klaidoņpele (Apodemus flavicollis).
Projekta gaitā tika izmeklētas vairāk nekā 250 nomedītās lapsas. Izpētot lapsu kuņģu saturu, zinātnieki secināja, ka ziemeļaustrumu Polijas reģionā dažādu pasugu strupastes veido aptuveni pusi no lapsu ikdienas medījumu klāsta.
Stirnu mazuļi kā otrs svarīgākais lapsas iztikas avots
Nākamais nozīmīgais pārtikas resurss ir pārnadži, proti, 26% no lapsu kuņģos atrastā ēdiena apjoma. Tās ir citu plēsēju pamestā medījuma vai cilvēka darbības rezultātā bojāgājušo dzīvnieku atliekas. Pavasara beigās šo kategoriju veido praktiski tikai stirnu mazuļi. Ievērojami retāk lapsas medī zaķus un mazos plēsējus (10,7%) vai putnus (8,9%). Augu izcelsmes pārtika veido 3,6%, bet antropogēnā (cilvēka radīti atkritumi utt.) pārtika – tikai 1,4% no Polijā izpētīto lapsu ēdienkartes. Pie mums šāds pētījums nav veikts, taču Polijas un mūsu valsts dabas atšķirības nevar nodēvēt par kardinālām.
Par spīti tam, ka lapsas pamatā pārtiek no pelēm, stirnu mazuļi attiecīgajā gada periodā itin bieži kļūst par lapsu upuriem. Pirmās nedēļas pēc piedzimšanas stirnēns pavada, nekustīgi guļot zālē. Māte to apmeklē sešas septiņas reizes dienā, pabaro un aiziet, lai nepievilinātu plēsējus ar savu smaržu. Stirnēnam pašam sava aromāta nav. Tas ir viens no dabiskās aizsardzības mehānismiem. Tomēr lapsas, kas vismaz vienu reizi, parasti nejauši, atradušas stirnēnu zālē, iemācās šo medību paņēmienu un lieto to visu dzīvi.
Jaundzimušais kazlēns nespēj aizsargāties un krīt par upuri lapsai. Tā svars variē no viena kilograma līdz 1,3 kg. Turpretim pieaugusi lapsa sver no četriem līdz astoņiem kilogramiem atkarībā no vecuma un dzimuma. Tikt galā ar nesen piedzimušu kazlēnu tai ir tīrais nieks.
Vācijā veiktā pētījuma dati liecina, ka līdz 70% no bojāgājušajiem stirnēniem ir krituši lapsām par upuri. Savukārt Zviedrijā šis procents ir vēl augstāks. Skandināvijas valsts zinātnieki Anderss Jarnemo un Olofs Libergs četrpadsmit gadus vāca datus, lai noskaidrotu plēsēju skaita samazināšanās ietekmi uz jaundzimušo stirnu kazlēnu mirstības līmeni.
Izmantojot radiotelemetriju (kaklasiksnas ar raidītājiem) tika fiksēta kazlēnu atrašanās vieta un izdzīvošanas procents. Savukārt lapsu populācijas stāvoklis tika aprēķināts, izmantojot datus par novērojumos pavadītajām cilvēkstundām un uzskaitītajiem plēsējiem. Pētījuma gaitā gadu no gada stirnu kazlēnu mirstība mainījās no 0% līdz 90%. Balstoties iegūtajos pētījuma datos, bija skaidri saskatāmas lapsu skaita izmaiņas un stirnu kazlēnu izdzīvošanas kopsakarības. Rezultātā tika noskaidrots, ka Zviedrijā vidēji 88% no bojāgājušajiem nesen dzimušajiem stirnu mazuļiem kļūst par lapsu upuriem. Pēc zviedru zinātnieku teiktā, pētījuma gaitā ne reizi vien daba dāvāja iespēju novērtēt, kā plēsēju skaita samazināšanās ietekmē stirnu populāciju. Atsevišķos periodos, pamatā kašķa epidēmijas dēļ, bojā gāja ievērojama daļa lapsu, un tas zibenīgi atspoguļojās stirnu sugas īpatņu uzskaitēs. Izdzīvoja ievērojami vairāk kazlēnu.
Noslēdzot pētījumu Rudās lapsas bojāeja un stirnu kazlēnu izdzīvošana: 14 gadu pētījums (Red Fox Removal and Roe Deer Fawn Survival: A 14–Year Study), kura rezultāti tika publicēti 2005. gadā, Zviedrijas zinātnieki ieguva divus secinājumus. Pirmkārt, lapsas ievērojami ietekmē stirnu populāciju un tās dabisko pieaugumu. Otrkārt, stirnu populācijas vides ietilpība nebūt nav tik maza, kā tika domāts pirms ievērojamā rudo plēsēju skaita samazinājuma kašķa epidēmijas ietekmē.
Lapsu kunga jaukais stāsts
