Kā izrādās, pelēkais zaķis Latvijā ir ienācējs un pie mums pamazām ieviesās, sākot ar 17. gadsimtu. Latvijā tiek vērtēts, ka pēdējos gadus zaķu skaits ir no 26 līdz 35 tūkstošiem indivīdu. Piedevām vēl, statistika liecina, ka pēdējos gados to skaits stabili pieaug.
Nomedīti vidēji ik sezonu tiek 700 līdz 1750 indivīdu. Piemēram, 2021./2022. gadā uzskaitīti 35 000 pelēkie zaķi. Iepriekšējā gadā – 31233, bet nomedīti – 1754. Vēl gadu iepriekš uzskaite liecina, ka Latvijā bija ap 26224 zaķi, nomedīti – 1764. Zaķu skaits ir tieši saistīts ar lapsu skaitu medību platībās. Kā liecina novērojumi, ja medību platībās notiek lapsu medības, palielinās arī zaķu skaits. Tas attiecas ne tikai uz pelēkajiem un arī baltajiem zaķiem. Riesta laikā, kā izrādās, zaķene sev uzmanību pievērš ar paklusu un dīvainu purpināšanu, bet tēviņš savdabīgi svilpj. Zaķi pārojas vismaz divas reizes gadā, iespējama arī trešā reize. Zaķis ir labs peldētājs, lai gan to tik viegli nepateiksi.
Interesants ir arī fakts, ka zaķa acu novietojums ļauj, nepagriežot galvu, redzēt visu, kas ap to notiek.
Video. Zaķis uz lauka
Zaķus Latvijā nepēta
Neviens nekad nav pētījis šo dzīvnieku, noskaidrojis izplatību. Vēl padomju laikos izstrādāts viens diplomdarbs, un tas arī ir vienīgais zinātniskais darbs par šo grauzēju. Ir tikai individuāli iespaidi, no kuriem veidojas priekšstats par šo dzīvnieku esamību vienā vai otrā reģionā un valstī kopumā. Zaķi nevienu īpaši neinteresē. To populācija nav tik liela, lai nodarītu kaitējumu lauksaimniecībai, savukārt medniekiem daudz svarīgākas ir pārnadžu medības, skaits, saudzēšana un selekcija. Ar tādu ievadu sākas saruna par zaķiem ar bioloģijas doktoru Jāni Ozoliņu.
Emigrants
Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) nav Latvijai raksturīga suga. Pirms aptuveni 400 gadiem, XVIII gadsimtā baltvācu baronu medību hronikās pirmo reizi parādījās ziņas par pelēko zaķi Latvijā. Šis meža stepju iemītnieks ieradās mūsu reģionā līdz ar apmežojuma izmaiņām. Kad mežus nomaina lauki, vide kļūst pievilcīgāka klajumu iemītniekiem. Līdzīgs process risinās arī šobrīd – Latvijā ienāk zeltainie šakāļi. Arī pelēkais zaķis savulaik atceļojis pie mums no Ukrainas, Krievijas un citām valstīm. Šeit tas veiksmīgi pastāv vēl šobaltdien līdzās pamatiedzīvotājam – baltajam zaķim, kurš pretstatā savam ārzemju radam ir meža iemītnieks. Nodzīvojis mūsu valstī jau aptuveni četrus gadsimtus, pelēkais zaķis uzskatāms par vietējo sugu. Tāpat kā pēc gadiem mēs uztversim šakāli, saka J. Ozoliņš.
Zaķim būt?
Faktiski par zīdītājiem valstī rodas interese tikai divos gadījumos: ja tos vēlas medīt vai ja tie nodara kādus zaudējumus. Citādi pētījumiem nav ne naudas, ne intereses. J. Ozoliņš gan norāda, ka diez vai ir iespējama situācija, kad zaķu Latvijā vairs nebūs, jo pagaidām tie ir. Gan pelēkais, gan baltais. Latvijas pamatiedzīvotājs – baltais garausis – ir ņemts Eiropas aizbildniecībā, bet mūsu valstī iekļauts Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Ja situācija vēl pasliktināsies, iespējams, tiks darīts kaut kas vairāk. Par pelēko zaķi šādas gādības pagaidām nav, taču nav pamata uzskatīt, ka šis grauzējs būtu sliktākā stāvoklī nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit. Var teikt, ka Lepus europaeus populācija ir stabila.
Kas ietekmē zaķu skaitu
Šī brīža situācija ar Āfrikas cūku mēri un iespējamā tās attīstība varētu ietekmēt zaķu populāciju tikai pastarpināti, jo šiem abiem dzīvniekiem starpsugu līmenī nav sevišķi ciešas mijiedarbības. Mežacūku populācijas sarukums drīzāk pozitīvi ietekmēs uz zemes ligzdojošos putnus: laukirbes, rubeņus un citus, kā arī radīs medniekos lielāku interesi par zaķa medībām. Viens no zaķu populācijas ietekmes faktoriem ir mazo plēsēju, pamatā lapsas, kā arī plēsīgo putnu skaits. Šie dzīvnieki dabā ir nepieciešami, lai kontrolētu grauzēju, piemēram, peļu un strupastu, daudzumu. Tomēr attiecībā uz zaķiem plēsēju esamība nav galvenais apdraudējums. J. Ozoliņš uzskata, ka lapsu un jenotsuņu apkarošana nebūt nav zaķu glābiņš, lai arī pēdējā laikā par to daudz tiek runāts. Pirms vairākiem gadiem, kad sākās trakumsērgas apkarošana, no gaisa izkaisot orālas vakcīnas, bija manāms lapsu skaita pieaugums un šo plēsēju kļuva patiešām daudz. Vakcinācija pret trakumsērgu, kas mūsu valstī bijusi ļoti sekmīga, likvidējusi vienu no dabiskās atlases faktoriem. Taču lapsas ir ļoti atkarīgas no lielajiem plēsējiem – vilkiem un lūšiem, kā arī no citas labi zināmas slimības. Kašķis nogalina ļoti daudz rudastu. Arī laika apstākļi ir no svara. Ja gads ir bijis labvēlīgs grauzējiem, lapsām klājas labāk un ir iespējams ievērojams šo plēsēju skaita pieaugums, taču tikpat labi nākamais gads ar bargu ziemu kardināli var mainīt situāciju. Kopumā var teikt, ka šobrīd lapsu populācija ir stabilizējusies normālā līmenī.
Video. Kad zaķi uzbrūk!
Kā galveno kaitējumu un iemeslu, kādēļ zaķu skaits varētu sarukt, J. Ozoliņš min mūsdienu lauku apsaimniekošanas metodiku. Pēdējā laikā tiek akcentēta lauksaimniecības zemju izzušana un valstiskā līmenīt tiek prasīts maksimāli likvidēt visus krūmus, laukus ierīkot cieši līdzās bez starpjoslām. Zemnieki, kuri neievēro šos ieteikumus, saņem mazākus platību maksājumus. Zinātniskos pētījumos vairākās valstīs ir pierādīts, ka plēsēja upurim, arī zaķim, ir daudz lielākas izredzes izglābties, ja viņš dzīvo savai sugai piemērotā vidē. Un plēsēju populācijas blīvums te nav no svara. Zaķis noteikti spēs aizbēgt, sajaukt pēdas un paslēpties gan no lapsas, gan no plēsīgiem putniem, ja viņam apkārt būs ar krūmiem apauguši pauguri, grāvīši, mazi koku pudurīši. Turpretī klajā apstrādātā laukā vai pļavā, kur regulāri tiek pļauta zāle, bet gar malām ir izskūti grāvji, zaķim glābiņa nebūs, pat ja lapsu apvidū nav daudz. Saudzīga lauksaimniecība, mozaīkas ainavas saglabāšana radītu labvēlīgus apstākļus arī pelēkajam zaķim. Krūmāju, nenopļautu laukmaļu atstāšana, pārdomāta grāvju attīrīšana un lauksaimniecības zemju ierīkošana pamīšus ar savvaļas pļavām un krūmājiem dotu zaķim vairāk iespēju izdzīvot un vairoties. Vēl viena nianse. Ja mūsu lauksaimnieciskā darbība vairāk koncentrētos uz lopkopību, nevis graudaugu un tehnisko kultūru audzēšanu, zaķiem arī būtu labāk. Protams, arī ķīmija, ko lieto zemnieki, kaitē dzīvniekiem, tajā skaitā pelēkajam zaķim, kurš dzīvo un vairojas klajumos. Lauksaimniecībā izmantojamie pesticīdi un nezāļu kontroles vielas tiek iedalītas un to daudzums aprēķināts pēc to kaitīguma cilvēkam, bet lietojumu regulē pēc koncentrācijas. Zaķim ir raksturīgi nevis bēgt uzreiz, bet pieplakt pie zemes un censties noslēpties. Šādi viņš reaģē arī uz miglotāja tuvošanos, un ciešā kontaktā jebkura ķimikālija dzīvniekam var būt ļoti kaitīga, sekmēt saslimšanu vai pat radīt draudus dzīvībai. Lai mainītu pieeju lauku apstrādē, būtu jāmaina atbalsta maksājumu saņemšanas nosacījumi no Eiropas Savienības fondiem šobrīd un Latvijas iekšējām subsīdijām no 2020. gada. Te ir vajadzīga politiskā griba, jo zemnieks rīkosies tā, lai vairāk nopelnītu. Mūsdienu tirgus ekonomikas situācijā neviens nedomās par zaķi tiešā veidā. Tikai veidojot pieeju saimniekošanai valstiskā līmenī un motivējot lauksaimniekus saimniekot saudzīgi, var panākt, ka Latvijā tiek saglabāta mozaīkas tipa ainava, kas ir piemērota dzīves vide daudzām sugām, tostarp arī pelēkajam zaķim.
Saplosīta dzīva! Traģēdija Aknīstē – četri vilki uzbrūk un nogalina medību suni, VMD atļaujas nedod
👉 Abonē 11 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 11 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par ģeniālo un harismātisko vilku!
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
