Kas ir profesionāls mednieks, cik būtiska ir mednieku psiholoģiskā sagatavotība, vai selekcija un demokrātija ir savienojami jēdzieni un kāpēc arī briežu govis jāmedī selektīvi. Par to saruna ar Raivo Strēli – gados jauno, bet pieredzējušo mednieku.
Kas ir profesionāls mednieks?
Vārds profesionālis ir atvasināts no vārda profesija – ar to arī izteikts viss. Tie ir cilvēki, kuriem mežs ir viņu ofiss un mednieks ir viņu profesija, nevis tikai brīvā laika pavadīšanas veids, tas ir, šie cilvēki, vadot medību procesus, pelna naudu. Profesionālu mednieku varētu salīdzināt ar profesionālu sportistu – par tādu vari kļūt, ja sāc ar to nodarboties jau agrā bērnībā.
Viss medību process sastāv no daudzām un dažādām niansēm, taču vien ar to ievērošanu vai zināšanu nepietiek. Ar ko atšķiras profesionāls mednieks no amatiera?
Pavisam vienkārši – nianses un lēmumu pieņemšanas ātrums. Medniekam ir jāspēj ātri reaģēt uz notiekošo, pieņemot atbilstošāko lēmumu – lūk, tas veido rezultātu.
Ideja skaidra, medniekam jābūt disciplinētam un pārliecinātam par saviem spēkiem. Lielākoties mednieki pārliecību par savām spējām iegūst, darot, kļūdoties un pēc tam kļūdas labojot. Cik svarīga tad galu galā ir mednieku psiholoģiskā sagatavotība?
Jo profesionālāks mednieks, jo vairāk reižu viņš ir kļūdījies – pavisam vienkārši. Tomēr medniekam sevi disciplinēt un veidot psiholoģisko noturību nav vienkārši – tas ir ilgs darbs ar sevi. Nereti pēc neveiksmīga šāviena, ievainojot dzīvnieku, mednieks emocionāli sabrūk un pazemina savu latiņu. Piemēram, pēc neveiksmīga šāviena uz 250 metru attālu mērķi mednieks apņemas tik tālā distancē vairs nekad nešaut. Tā vietā daudz vērtīgāk būtu doties uz poligonu vai šautuvi un atgūt pārliecību, šaujot mērķī 100, 200 un pat 300 metru tālos mērķos. Svarīgi ir atcerēties, ka neviena medību situācija nav identiska – tās mēdz būt līdzīgas. Katrs šāviens un situācija sākas no nulles – tieši tāpēc līdzīgi kā sportistiem ir jāmāk pieņemt zaudējumus, medniekiem ir jāmāk sadzīvot arī ar neveiksmīgu šāvienu.
Jāsecina, ka par profesionālu mednieku gribas saukt to, kas, ejot cauri dažādām ne tik veiksmīgām medību situācijām, spēj saglabāt vēsu prātu – būt aukstasinīgi, nolikt malā emocijas, analizēt un pēc iespējas ātrāk kļūdu labot, lai jau nākamajā medību reizē dotos uz mežu ar pilnu pārliecību par to, ka kļūda ir novērsta. Kopumā mednieks nevienā brīdī nedrīkst zaudēt ticību sev un saviem spēkiem!
Katrs šāviens un situācija sākas no nulles – tieši tāpēc līdzīgi kā sportistiem ir jāmāk pieņemt zaudējumus, medniekiem ir jāmāk sadzīvot arī ar neveiksmīgu šāvienu.
Mednieku starpā bieži vien izskan frāze: saka vienu, bet dara citu. Tas diezgan lielā mērā attiecināms tieši uz selekcijas izkopšanu savās medību platībās un medību kolektīva lokā. Divi būtiski jēdzieni – selekcija un demokrātija, vai šie jēdzieni vispār ir savienojami?
Medību kluba vadīšana ir samērā sarežģīts un laikietilpīgs process. Ir svarīgi, ka mednieku klubā, tāpat kā jebkurā profesionālā sporta klubā, ir laba jauno spēlētāju jeb jauno mednieku bāze, kas veidos kluba nākotni. Liela nozīme ir kluba veterāniem, kas dalās vērtīgajā pieredzē ar jaunajiem censoņiem. Nenoliedzami kluba vilcējspēks ir mednieki spēka gados, kas rāda piemēru,opošajiem medniekiem un bieži vien arī ieņem atbildīgus amatus kluba valdē.
Jo lielāks kolektīvs, jo lielāka iespējamība, ka domas dalīsies. Nav nekāds noslēpums, ka daudzos medību klubos valda nesaskaņas starp valdi un pārējiem kluba medniekiem, jautājums – kādēļ?
Pirmkārt, medību klubam ir jābūt konkrētam mērķim jeb vīzijai, ko tas grib panākt, apsaimniekojot savas medību platības. Otrkārt, ir skaidri jādefinē uzdevumi un pienākumi, kas veicami šo mērķu sasniegšanai. Treškārt, ir jāsaprot, vai visi mednieku kluba biedri vispār grib piedalīties šī projekta īstenošanā.
Piemērs. Kas notiek kompānijā, ja darbinieks nepilda noteiktos uzdevumus un paziņo uzņēmuma valdei, ka viņš nav ieinteresēts kopīgo mērķu sasniegšanā? Pareizi – vadība saka uz redzēšanos. Viņi saprot, ka darbinieks, kas nav ieinteresēts kompānijas izaugsmē, degradē kompāniju un rada sliktu mikroklimatu uzņēmuma vidē. Šāds risinājums būtu jāpieņem arī medību klubā.
Domājams, ka laiki, kad pieredzējis mednieks vai eksperts no cita Latvijas reģiona māca vietējos, kā pareizi medīt, ir beigušies! Katram klubam tomēr sava selekcija.
Lai sniegtu padomus kādam noteiktam medību klubam sakarā ar selekciju, vispirms ir jāizpēta visi tā parametri – platība, mednieku skaits, dzīvnieku populācija, vecuma struktūra, infrastruktūra, vides apstākļi, medīšanas veidi un iespējas. Tikai tad tiek izveidota universāla recepte, kas derēs tikai un vienīgi konkrētajam klubam.
Ir novērojums, ka tieši klubos esošās demokrātijas dēļ visbiežāk ir tā, ka jaunie mednieki, kuriem liekas, ka viņi visu zina un māk, nāk un māca vecos – tad taču rodas interešu konflikts.
Vislabāk šo recepti spēj izstrādāt pieredzējušie mednieki, kas konkrētā klubā medī jau kopš bērna kājas un zina katru platību stūrīti. Māka ir apvienot pieredzējušo mednieku zināšanas un jauno mednieku entuziasmu, pat ja klubam nāksies mainīt vadības režīmu no demokrātiskā uz autoritāro. Visļaunākais scenārijs, kas šajā gadījumā var notikt, ir imitācija – kluba sapulcē mednieki vienojas par vienu, taču reāli dara pavisam ko citu. Tieši tāpēc, lai neveidotos šī segas vilkšana uz savu pusi, medniekiem ir jābūt ļoti disciplinētiem un rūpīgi jāpieiet medību kluba sastāva komplektācijai.
Atkārtošana zināšanu māte (latīniski – Repetitio est mater studiorum). Ja runājam par selektīvām medībām, tad kas būtu tie kritēriji, kas katram medniekam būtu jaņem vērā, un cik svarīgi ir šos kritērijus atkārtot pirms katras sezonas sākuma?
Pirms doties buļļu medībās, burtiski ir jāiekaļ galvā Starptautiskās medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas (CIC) vērtēšanas tabula gluži kā reizrēķins. Ir jāzina, par ko dod visvairāk punktu. Tas ir resnums un garums. Ja mednieks nezina, uz ko skatīties, tad tas neko arī nespēj novērtēt. Nedrīkst ieraudzīt staltbriežu bulli un apjukt! Tiklīdz ir ieraudzīts bullis, tūlītēji jāizslēdz emocijas, galvā jāiztēlojas tabula un jāsāk iet cauri katram parametram. Protams, jāatceras pamatprincipi – ja ragiem nav resnums un garums, nekas no tiem nesanāks neatkarīgi no tā, cik ragiem žuburu. Tikai ar gadiem mednieks piešaujas un spēj novērtēt un pieņemt lēmumu par buļļa medīšanu vai saudzēšanu 10–30 sekunžu laikā.
Daba tomēr mainās nepārtraukti, un, šķiet, mums būtu jāspēj tai pielāgoties – pastāvēs, kas mainīsies! Neskatoties uz to, aizvien ļoti daudzi mednieki medī pēc principa ja spīle, tad nost. Vai tas vispār ir pieņemami?
Lielisks piemērs šim apgalvojam vērojams ikgadējās medību trofeju izstādēs. Pavērojiet, cik tiek nomedīti sudraba un zelta medaļas vērtie tā sauktie devītnieki un desmitnieki – katru gadu vismaz trīs vai četri. Piemēram, ja teritorijā ir liels sešnieku skaits, tad no tiem jāizšķiro neperspektīvākie, bet nekādā gadījumā nav jāmedī visi līdz pēdējam. Tieši tāpat jārīkojas ar jebkura vecuma buļļiem neatkarīgi no tā, vai tie ir pirmie ragi vai desmitie. Tieši šādi notiek vecuma struktūras saglabāšana, lai veiksmīgi noritētu dabiskā atlase. Vienmēr ir jāvērtē viss kopums!
Briežu govs mednieku sabiedrībā netiek uzskatīta par izcilu medījumu vai trofeju, jo šķiet, ka tās medību saimniecībā ir ļoti daudz, savukārt, kad tiek nomedīts desmit gadus vecs bullis, nereti mednieks tiek pie uzslavas. Vai pareizas briežu govju medības varētu saukt par medību saimniecības fundamentu?
Reti kurš aizdomājas, ka šai briežu govij izdzīvot līdz desmit gadu vecumam ir piecreiz sarežģītāk nekā briežu bullim, jo govis Latvijā neviens selektīvi nemedī atšķirībā no briežu buļļiem, kur par katru saudzējamu bulli piemēro soda sankcijas. Savukārt, ja tiek nomedīta barvede govs – nekas traks, nāks cita! Tieši vecās govis ir tās, kuras vada barus, regulāri dzemdē teļus un spēj medniekiem sagādāt skaistas dzinējmedības, kuras var izplānot, jo tieši barvede ir tā, kas ved baru pa gadu gadiem iestaigāto pārejas vietu, kura, protams, ir aprīkota ar tornīšiem un vārnukājām, lai mednieki varētu veiksmīgi medīt.
Pamēģiniet nomedīt barvedi govi – bars skries tur, kur nekad dzīvē nav skrējis. Tie klubi, kas to ir izdarījuši, pēc tam brīnās, ka masti ir tukši vai dzīvnieki pašķīst un medības nesanāk veiksmīgas. Šī govs ved gulēt baru uz noteiktu vietu, un, ja šīs govs nav, tad bars ir apmulsis un sadalās uz kādu laiku, uzvedoties gluži kā bērns bez mātes.
Secinājumi. Kā medību saimniecība ietekmē staltbriežu populāciju un trofeju kvalitāti
Raivo Strēlis, mācoties Baložu vidusskolas 12. klasē, izstrādāja zinātniski pētniecisko darbu vides zinātņu sekcijā par tēmu Medību saimniecība, tās ietekme uz staltbriežu populāciju un kvalitāti. Darbs veikts ar mērķi noskaidrot, kā medību saimniecība ietekmē staltbriežu populāciju un trofeju kvalitāti, kā arī izzināt citus tās ietekmējošos faktorus. Izstrādājot darbu, secināts:
– Kvalitatīvas medību saimniecības uzturēšana pozitīvi ietekmē gan staltbriežu trofeju attīstīšanos, gan populāciju kopumā. To pierāda gadu no gada augošie nomedīšanas apjomi gan bezmedaļu, gan bronzas, gan sudraba, gan zelta buļļiem.
– Medību saimniecība nav vienīgais ietekmējošais faktors. Pastāv vēl virkne citu faktoru, kas ietekmē staltbriežu ragu veiksmīgu attīstīšanos. Ragu attīstību ietekmē arī klimats, laikapstākļi, augsne, barības bāze, gēni u. c.
– Medību saimniecība nav galvenais ietekmējošais faktors. Galvenie divi ietekmējošie faktori ir laba barības bāze un gēni. Un svarīgākais ir tas, lai gan bullim, gan govij būtu labs ģenētiskais materiāls, jo tikai tad var rasties veselīgs teļš, kam nākotnē, iespējams, izaugs spēcīgi ragi. Ar medību saimniecības uzturēšanu un selektīvu medīšanu var tikai uzlabot trofeju kvalitāti. Tika izzināti arī negatīvie faktori kā, piemēram, nepietiekams barības daudzums ziemā, nepareiza medīšana, pārāk liels govju daudzums uz vienu bulli u. c.
– Medījot selektīvi un uzturot kvalitatīvu medību saimniecību, paaugstinās iespēja savās medību platībās izaudzēt un nomedīt medaļas vērtu staltbrieža trofeju. To pierāda, jau iepriekš pieminētie augošie nomedīšanas apjomi un pozitīvā korelācija, taču jāņem vērā – lai izaudzētu medaļas vērtu trofeju, ir nepieciešams noteikts laiks. Šo audzēšanas laiku nav iespējams precīzi noteikt, jo pastāv daudz faktoru, kas to ietekmē, piemēram, laikapstākļi konkrētajā sezonā, barības trūkums, riesta laikā gūtās traumas utt. Neapšaubāmi var apgalvot, ka visilgāk aug tieši zelta bullis. Tā izaudzēšana aizņem 9–12 gadus. Jāpiemin, ka trofeju audzēšanā lielu lomu spēlē tieši cilvēciskais faktors, proti, visiem kluba medniekiem ir jābūt ļoti pacietīgiem, un visiem ir jāspēj sevi turēt grožos, lai, piemēram, perspektīvo zelta bulli nenomedītu vēl nobriešanas stadijā kā lielu sudraba bulli.
Abonē šeit:
12 numuri + 3 pielikumi
12 numuri bez pielikumiem
Kā Raivo Strēlis par vilka trofeju nekļuva. “Šauj garām!” #150 epizode
Oktobra numurā par to kā legalizēt medījumu
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
