“Vienīgais, ko šobrīd varu apgalvot par visiem simt procentiem, – ar opīšiem iedraudzēties ir ļoti grūti,” tā šī brīža situāciju Latvijas mednieku kolektīvos komentē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks, kurš pats ir mednieks jau kopš bērna kājas. Turklāt medību pieredzi guvis ne vien Latvijā, bet arī apceļojot teju vai visu pasauli.
Mednieku kolektīvi ir slēgtas kopas
Diemžēl, bet nākas atzīt, ka mednieku kolektīvi savā ziņā ir diezgan slēgtas kopas, kur par jauniem biedriem kļūst tikai savējie. Tādos kolektīvos pieņem tikai tādus jaunos medniekus, par kuriem iepriekš aizlikts labs vārds un kuri nāk no radu, draugu vai paziņu loka. Ja, būdams kā jaunais mednieks, netiec ievests konkrētā medību kolektīvā vai neesi tajā rekomendēts, tad, visticamāk, šeit tevi neviens negribēs redzēt un uz tevi skatīsies kā uz kaut kādu nodevēju, kurš būs spējīgs sataisīt nepatikšanas jebkurā brīdī. “Ir jāsaprot, ka Latvijā nav praktiski neviena kolektīva, kura iekšienē nebūtu kādas lielākas vai mazākas šaizītes, – tas vienkārši nav iespējams,” saka Haralds Barviks.
Medības nav aptieka
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs norāda uz to, ka jaunajiem medniekiem, pabeidzot mednieku kursus, izpratne par medībām dažkārt ir tikai tīri teorētiska. Tieši to arī min kā vienu no būtiskākajiem argumentiem, kāpēc mednieku kolektīvi nevēlas uzņemt jaunos medniekus. Tajā pašā laikā iesaka apzināt reālās iespējas, kas šobrīd lielā mērā pieejamas tieši sociālajā vidē – Facebook vai daudzajās WhatsApp grupās.
Abonē šeit:
12 numuri + 3 pielikumi
12 numuri bez pielikumiem
Neuzstādi pārāk augstu latiņu
Vairākkārt pierādot sevi pozitīvi un neuzstādot pārāk augstu latiņu, ir iespējams iemantot kolektīva uzticību. “Jāatceras, ka, nonākot jaunā vietā, sevi ir jāpierāda. Aktīvi jāiesaistās kolektīva darbos, kas saistīti kā ar medību saimniecības un infrastruktūras labiekārtošanu, tā medību mājas uzlabošanu un citām kolektīva aktivitātēm. Tad arī cilvēkā parasti ieskatās, pieņem kolektīvā un beigās viss ir kārtībā. Katrs mednieks kolektīvā ir cilvēkresurss,” tā Haralds Barviks.
Daudz kas ir atkarīgs no paša jaunā mednieka – tiem, kas ir atvērtāki un aktīvāki, vienmēr būs vieglāk un iespēju vairāk.
Obligāta prasība jaunajiem medniekiem – stažēšanās medību kolektīvā
Jautāts, vai un cik liela iespēja, ka jaunajiem medniekiem pēc kursu pabeigšanas būtu obligāti jāstažējas kolektīvā un kolektīvam nebūtu iespējams atteikt jauno mednieku uzņemšanu, Haralds norāda – lai ko tādu izveidotu, ir pilnībā jāmaina esošā sistēma un likums. Šāda prakse nebūtu iespējama pēc brīvprātības principa. Protams, tas varētu būt labs risinājums, taču sākotnēji jāpiespiež klubus mainīt savu domāšanu un jaunos medniekus uztvert kā vērtīgu ieguvumu visam kolektīvam kopā. Taču diez vai ko tādu pašreizējā situācijā būs iespējams īstenot, jārēķinās ar lielu opozīciju. Šis vienmēr ir bijis sāpīgs jautājums. Kā labu piemēru šeit var skatīt Igauniju – ja jaunais mednieks vērsies Igaunijas Mednieku biedrībā ar lūgumu tikt uzņemtam kādā konkrētā medību kolektīvā, tad biedrība arī saved šos cilvēkus kopā.
Situācija nemaz nav tik slikta, iespējas ir arī jaunajiem medniekiem
Grūtāk ir tiem jaunajiem medniekiem, kam medību pasaule ir pilnīgi sveša. Ja nav radu vai draugu, kas iesaista medībās, tad patiesībā pieejamas ir vairs tikai putnu medības publiskajās ūdenstilpēs. Savukārt tikt pie lielo zvēru medībām iespējams tikai komerciālā veidā – kas, starp citu, arī ir viens no variantiem, kā var iefiltrēties kādā mednieku kolektīvā. “Protams, ja izvēlas šo variantu, tad jārēķinās ar lielākām vai mazākām izmaksām. Latvijā ļoti daudzi klubi tirgo medību atļaujas. Līdz ar to medniekiem, kam par to ir interese un vēlme, ir iespēja nopirkt vienu vai vairākas atļaujas vai samaksāt klubā noteiktu viesmednieka nodevu. Parādi sevi no labākās puses, ļauj novērtēt, kā tu medī, un var rasties iespēja, ka tiksi paņemts šā kolektīva paspārnē,” jaunajiem medniekiem iesaka LATMA valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Nenoliedzami, bet fakts, ka priekšroka tiek dota tiem jaunajiem medniekiem, kas ir spējīgi iesaistīties finansiāli medību saimniecības attīstībā. Parasti visos kolektīvos ir nepieciešams atjaunot medību infrastruktūru, bet tas prasa lielu naudu – nepieciešams aprīkot dīrātavas, jāpērk sāls, jāceļ tornīši – tātad jāpērk arī kokmateriāli. Arī šis ir moments, kur atsevišķos variantos, iespējams, kolektīvi paskatītos uz tādiem, kas būtu gatavi iesaistīties, lai uzlabotu situāciju konkrētajā medību saimniecībā.
Kā medības mainīja dzīvi? Arvids Baumanis – īpašais 200. epizodes viesis. “Šauj garām!” #200 epizode
Vecie ūpji nepieņem citādu redzējumu par medībām
“Vēl viens būtisks faktors, kāpēc jaunie netiek uzņemti kolektīvos, ir gaužām vienkāršs. Jaunie pēc kursiem nāk svaigi domājoši un ar citu redzējumu par medībām, kas vecajiem kolektīva ūpjiem, kuri bieži vien īsti nesaprot, kas ir normāli attīstīta un sakopta medību saimniecība, ir pavisam atšķirīgs, un viņi absolūti nepieņem neko jaunu. Viņi nav gatavi mainīties, nav gatavi attīstīt saimniecību. Tāpēc Latvijā ir neskaitāmi mednieku kolektīvi, kur viss ir slikti un medību saimniecība ir nolaista līdz kliņķim. Vecie visu atļauju bunti tur cieši trīcošās rociņās, un nedod dievs, ka kāda lieka atļauja nonāktu citās rokās. Viens no soļiem, lai lauztu šo sistēmu, bija pieņemtie noteikumi par nelimitētām mežacūku un stirnu medībām. Tas tomēr pavēra mazliet vairāk iespēju arī citiem kolektīva biedriem, mazinot klubu vadītājiem iespēju sēdēt uz atļaujām,” tā Haralds Barviks
Nekas nav mūžīgs – pastāvēs tas, kas mainīsies
Lai kā arī būtu vai nebūtu, daudzos klubos šī problēma tomēr tiek apzināta. Ir zināmi kolektīvi reģionos, kur vidējais mednieka vecums ir septiņdesmit gadu. “Ja viņi vēl ir spējīgi aizvilkties līdz medībām, tad, pirmkārt, viņiem nav dzinēju, otrkārt, nav darbaroku, kas strādā kā saimniecībā, tā pēc medībām būtu spējīgi apstrādāt medījumu. Vēl jo vairāk, šie opīši paši nemaz nevar dabūt to medījumu ārā no meža. Situācija veidojas visai traģikomiska – ja ticis nomedīts zvērs, tad teju vai jākurina ugunskurs turpat mežā un tur arī medījums jādala un jāgatavo. Bet jaunos negrib ņemt neparko, kaut arī paši vairs maz uz ko spējīgi,” spriež Haralds Barviks.
Oktobra numurā par to kā legalizēt medījumu
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
