“Es neesmu medniece. Es esmu fotomedniece, mednieka meita, un mans vīrietis ir mednieks. Visi cilvēki ir piedzimuši ar medību instinktu. Tikai katrs mēs to attīstām un izrādām citādi. Manī šis medību instinkts izpaužas caur fotografēšanu,” tā par sevi saka rīdziniece Linda Lejiņa, kura vislabāk tomēr jūtas ārpus pilsētas, klusumā, mežā.
Vaicāta, kāpēc viņa nav medniece šī jēdziena klasiskajā izpratnē, viņa teic, ka viens no iemesliem – viņa nemāk un nevēlas šaut.
Mans ierocis – fotoaparāts
“Cik esmu mēģinājusi, ieroča atsitiens plecā šķiet par stipru, un jūtu, tas nav īsti domāts man. Bet mans ierocis ir mans fotoaparāts. Sajūtas, pamanot dzīvnieku, ir tieši tādas pašas, kā turot rokās šaujamieroci. Sastingsti un baidies ieelpot gaisu, lai tikai to neaizbiedētu un spētu nofotografēt – tās ir neaprakstāmas sajūtas.
Interesants ir brīdis, kad es kā fotomedniece un Edgards kā mednieks sēžam vienā tornī un abi gaidām to brīdi, kad iznāks dzīvnieks. Kad tas notiek, mūsos abos pamostas medību instinkts. Ja dzīvnieks ir medījams, tad man šajā brīdī ir jādod priekšroka medniekam, jo fotoaparāta skaņa vai manas kustības var aizbiedēt dzīvnieku. Man kā fotomedniecei ir priekšrocība iegūt savu fotomedījumu jebkurā sezonā un laikā, man nav nepieciešamas licences un nav jāvadās no tā, cik dzīvnieks ir perspektīvs un vai tas ir medījams vai nemedījams.
Man patīk apstādināt laiku un mirkli. Meža, lapu, skuju smarža, takas, brikšņi, sūnas, zaļums, koku mizas, garā zāle, sakritušie koki, un tu tāds mazs cilvēks ej, brien, meklē un sastopi. Ieraugi to, ko pirms tam neredzēji. Pirms tam es nemaz nezināju, ka mežā ir tik daudz dzīvnieku.
Un ar ieroci rokās nemedīju galvenokārt tāpēc, ka man ir kas atnes medījumu! Man liekas, ka ir labi, ja ģimenē ir divi ļoti tuvi, bet savā ziņā dažādi hobiji. Ir reizes, kad esam tikai ar fotoaparātiem, un ir reizes, kad esam ar ieroci, un ir reizes, kad esam ar visu ekipējumu,” stāsta Linda Lejiņa.
Lindas tētis bijis mednieks, un kopš bērnības meitu interesējuši meža dzīvnieki.
“Meža mīlestība, atrašanās dabā, medību instinkts man ir no tēta. Mans vīrs Edgards uzreiz nebija mednieks. Viņa kolēģis nodarbojās ar sporta šaušanu un meklēja treniņu partneri, līdz arī vīrs nokārtoja nepieciešamos eksāmenus un, tā kā mums ļoti patīk doties dabā, kļuva par mednieku. Tas notika pirms gadiem trim. Bija grūti iekļūt kādā mednieku klubā. Tad Cēsu pusē iepazināmies ar mūsu vecuma cilvēkiem – medniekiem, un tā tas sākās. Nopirkām lielāku lauku īpašumu, kur atjaunojam māju, un tur vīram ir arī iespēja medīt nelimitētos medījamos dzīvniekus, bet man fotografēt. Esam uzlikuši divas medību kameras, kur novērojam, kādi dzīvnieki atrodas mūsu platībās. Vēl jāierīko divi medību torņi. Esam sadraudzējušies arī ar apkaimes medniekiem, noslēgts līgums, un nu medību iespējas būs plašākas,” stāsta Linda.
Kļūt daļai no medību procesa
Mednieks vienmēr atcerēsies savas pirmās medības, pirmo medījumu, tā ir arī fotomedniekam.
“Kad pirmo reizi redzēju, kā nokrīt nomedīts dzīvnieks, un mēs to devāmies meklēt, manī bija satraukums, skatījos uz visām pusēm, sajutu dzīvnieka smaržu un tad ieraudzīju pašu dzīvnieku,” atceras Linda. “Pirmā reakcija – cik skaists dzīvnieks, kādas viņam lielas, spožas acis, un kļuva skumji. Tad sekoja dzīvnieka izvilkšana no meža, dīrāšana, filejas gatavošana. Viss process parasti iet neskaitāmas stundas. Tas ir nogurdinoši un nav viegli. Procesā tu saproti, ka esi atgriezies pie pirmsākumiem, ka esi saplūdis ar dabas likumiem un ka spēsi izdzīvot vienmēr. Tad seko dzīvnieki vēl un vēl, klausies mednieku pieredzi un stāstus, skaties raidījumus, kādu Latvijā nav daudz, ej tajā dziļāk un dziļāk, informācijas kļūst aizvien vairāk, cilvēki no šīs vides arī aizvien vairāk, līdz tu saproti, ka esi daļa no tā, un nespēj bez tā dzīvot.
Savukārt fotomedībās pirmais medījums bija bebrs. Bijām aizbraukuši Jelgavas pusē uz bebraini. Edgards nosēdās slēpnī un gaidīja savu medījumu. Es devos fotomedībās. Ieraudzīju gulbju pāri un sāku tos bildēt. Tad izdzirdēju skaņu, pagriezos un ieraudzīju peldam bebru. Paspēju pāris reizes nospiest fotoaparāta pogu, bebrs sastinga, un sapratu, ka esmu pamanīta. Protams, konstatējis, ka esmu cilvēks, uzsita ar asti varenu blīkšķi un aizpeldēja. Skrēju priecīga pie Edgarda rādīt savu nobildēto bedru un netīšām iztraucēju viņu brīdī, kad bija atpeldējis viņa bebrs, ko bija tajā brīdī iespēja nomedīt. Bebrs uzsita ar asti un pazuda ūdenī. Tomēr tajā vakarā viens bebrs tika arī nomedīts. Esmu gatava piedalīties medībās un darīt gandrīz visu, izņemot nospiest ieroča sprūda mēlīti.
Kāda interesanta nianse. Edgardam vēl nav izdevies iegūt brieža trofeju, bet man jau šādas trofejas attēlu formā ir, un ar to es varu lepoties; man brieža ragi ir – viņam vēl nav. Mēs abi gan zinām, ka iespēja satikt to īsto briedi kā fotomedniekam, tā medniekam ir vienlīdz liela. Ir jābūt veiksmei. Arī tukšo braucienu kā vienam, tā otram ir vienlīdz daudz. Vakarā kļūst tumšs, iznāk briedis, viņu dzird, bet nedz var izdarīt šāvienu, nedz iegūt kvalitatīvu fotoattēlu…
Arī palīdz vienas un tās pašas metodes. Piemēram, briežu piebaurošana. Kad Edgards to mēģināja pirmās reizes, man bija kauns no briežiem. Tiesa, nākamajā dienā balss viņam pašam skanēja kā briedim. Pašlaik jau vairs nevar atšķirt, vai tas ir briedis vai mans vīrietis. Fantastiska sajūta, ka visapkārt skan baura saucieni un gaisā jaušams raksturīgais smārds. Šis bija pirmais gads, kad to tā patiesi sajutu un pieredzēju. Kādā brīdī sajutos kā briežu govs, kas tver katru brieža rūcienu un vēlas tam pienākt pēc iespējas tuvāk…”
Mednieki – skats no malas
Esot fotomedniecei, Lindai ir bijusi iespēja būt vairākos mednieku kolektīvos, vērot no malas mūs, medniekus. Kādi mēs esam?
“Tā kā ir gadījies būt dažādos kolektīvos, cilvēkos, vietās, esmu redzējusi daudz ko. Mednieki ir dažādi, taču vairumā gadījumu – ļoti sirsnīgi, jauki un labsirdīgi cilvēki. Vieni ilgi staigā, pēta, izvērtē, neizdara šāvienu, citi – iet un šauj.
Un ir mednieki, kam medības ir sirdslieta, un ir brīvdienu mednieki. Vēl ir tādi, kuri ir riktīgi forši, taču tad viņos pēkšņi pamostas kādi pirmatnēji instinkti un viņi kļūst pavisam citi cilvēki.
Skatoties no malas, es sajūtu un izprotu gan medniekus, kuri ir prātīgi, lemj, vērtē, gan tos, kas iegūst trofejas, ja ir tāda iespēja. Iegūta trofeja – tā ir uzvara, tas ir mednieka sasniegums. Katram cilvēkam ir nepieciešama atzinība un novērtējums,” pārliecināta fotogrāfe.
“Medības nav tikai nomedīt, šaut, iegūt gaļu. Medības – tas ir mācīties, izzināt, pieredzēt, pētīt, sajust, analizēt, vērtēt, nosargāt, rūpēties. Medības ir dabisks process, dabā visi viens otru apēd. Un nav svarīgi, vai tu ēd veikalā nopirktu vistu, zivi, salātlapu vai medījumu. Tas viss reiz ir bijis dzīvs. Lai izaudzētu brokoli vai uzceltu sev māju, vajag iznīcināt dzīvnieku dabisko dzīves telpu.
Uzskatu, ka medību tradīcijas ir jāturpina, jāatbalsta, jo, regulējot dzīvnieku skaitu, mēs novēršam postījumus mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, kas savukārt ir ļoti svarīgi mums pašiem.”
Dabā ir savi noteikumi
Linda teic, ka ikvienā mirklī ir gatava mest visu pie malas un doties dabā. No cilvēkiem viņa bieži vien nogurst un vēlas būt projām gandrīz no visiem:
“Daba ir vienīgā vieta, kur varu restartēties. Arī tad, ja ir iespēja izvēlēties – fotografēt dabu vai cilvēkus, es izvēlos dabu. Iespējams, tāpēc man nav arī meiteņu draudzeņu, toties ir vīrs – mednieks. Sākumā mēs dzīvojām dzīvoklī. Tad pārcēlāmies uz māju Dreiliņos. Priecājāmies, ka apkārt ir kaimiņi. Taču, kad iegādājāmies lauku īpašumu, sapratām, kur ir vienīgais miers un klusums, – tas ir laukos, projām no visiem. Mēs tur apsēžamies kalniņā, klausāmies putnu dziesmās un vēja šalkās, un ir labi. Vienkārši labi.
Atceros, bērnībā es ar savām divām māsām vasaras pavadīju Vecpiebalgā. Nebija ne mobilo tālruņu, ne datoru, ūdens bija no avota. Kad paliek gadu četrdesmit, saproti, ka tevi kā ar magnētu velk atpakaļ laukos, mierā un klusumā, kur ir tavas saknes. Tāpat kā meža ķēniņam – briežu bullim. Apgājis lielāku apli, viņš atgriežas tur, kur piedzimis.”
Jauna pieredze un iespējas
Oktobra beigās Lindas un Edgarda ģimenē ienāks vēl viena mednieka dvēsele – kurchāra kucēns. Tās būs jaunas rūpes, jauna pieredze, citādas medības un iespējas.
“Es apmēram divus gadus domāju par medību suni. Tā kā mūsu bērni ir izauguši, tad varam uzņemties jaunas rūpes. Visgrūtākais bija izvēlēties, tieši kādas šķirnes suni iegādāties. Iepatikās vairākas medību suņu šķirnes – Veimāras putnusuns, vižla, Bavārijas asinspēdu suns, labradors. Daudz lasīju, pētīju, skatījos YouTube video. Mēģināju atrast mums ideālo suni, kas atbilstu mūsu dzīvesstilam, mūsu medību vēlmēm, mūsu raksturam. Līdz ieraudzīju kurchāru. Sazinājos ar suņu saimniekiem, kam bija kucēni, aizbraucām ciemos un sapratām, ka tieši kurchārs ir mūsu suns – gan vizuāli, gan enerģētiski,” stāsta Linda Lejiņa.
Fotomedniecei veiksme uzsmaida biežāk nekā medniekam
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
