Bija 10. novembris. Mednieku biedrības Šķildēni mednieki medīja savās platībās Viļakas novadā.
Biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Sakins žurnālam Medības stāsta, ka pirmajā mastā sastapts aļņu bullis, kurš nav baidījies ne no suņiem, ne dzinējiem. Medniekuprāt, dzīvnieks uzvedies neadekvāti, izskatījies nevesels un klibojis. Nomedīšanas atļaujas, lai medītu aļņu bulli, mednieku klubs jau bija iztērējis, tāpēc ticis zvanīts vairākām amatpersonām, lai saņemtu atļauju aizdomīgo dzīvnieku nomedīt.
Daudz tālruņa zvanu
“Zvanījām Austrumlatgales virsmežniecības medību inženierim, taču viņš uz tālruņa zvaniem neatbildēja. Zvanījām vecākajam mežzinim, nekā. Atbildēja mežzine Mārīte Meijere, kura solīja uzzināt mums nepieciešamo informāciju. Pēc kāda laika mums atzvanīja medību inspektors Igors Pozņakovs. Viņš klāstīja, ka nomedīšanas atļauju nevar dot, mežā darbojoties dabiskā atlase un vilkiem arī vajagot savu tiesu,” teica Sakina kungs. “Pašlaik diskutē par briežu dzimtas dzīvnieku hroniskās novājēšanas slimības (HNS) draudiem. Slimība bīstama sabiedrībai. Kā noskaidrot, vai aizdomīgais dzīvnieks nav slims ar šo slimību, ja to nenomedī? Kāpēc nedod atļauju? Kā rīkoties medniekiem?Zvanīju arī Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājam Valteram Lūsim, kurš solīja situāciju noskaidrot. Lūša kungs aicināja ziņot virsmežniecībai, ja šo alni medību laikā sastapsim vēlreiz.”
Jāsāk ar ziņošanu VMD
Valters Lūsis, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs:“Par mežā pamanītiem savainotiem vai, iespējams, slimiem dzīvniekiem jāziņo Valsts meža dienesta darbiniekiem. Ja ir aizdomas par infekcijas slimību, pirms lēmuma par piespiedu likvidāciju mums ir jāsazinās ar praktizējošo veterinārārstu vai HNS gadījumā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) attiecīgo struktūrvienību. Tikai pēc apstākļu rūpīgas izvērtēšanas tiek pieņemts lēmums par piespiedu likvidāciju vai arī novērošanu. Ja medniekiem ir nomedīšanas atļauja, aizdomīgo dzīvnieku var nomedīt, tas pat ir pienākums. Ja atļaujas nav vai fakts pamanīts ārpus konkrēto dzīvnieku medību sezonas, patvaļīga rīcība nav pieļaujama. Ir arī situācijas, kad skaidri redzams, ka dzīvnieks neizdzīvos, un nekas cits neatliek kā izbeigt viņa ciešanas. Taču pēc tam nekavējoties jāinformē Valsts meža dienests, tiek pieaicināts veterinārārsts, kurš konstatē, kas dzīvniekam ir bijis. Ja veterinārārsts nekonstatēs pietiekami nopietnu saslimšanu vai traumu, kas tieši apdraudējusi dzīvību pirms nogalināšanas, medniekam būs jāatbild par nelikumīgām medībām. Ja dzīvnieks ir lauzis kājas, nevar pārvietoties, ir plēstas brūces un tajās redzami iekšējie orgāni, ir plašas nekrozes, ciešanu izbeigšana ir attaisnojama, pēc tās nekavējoties jāziņo Valsts meža dienestam.
Izvērtē veterinārārsts
Lai izvērtētu dzīvniekus ar patoloģiskām kaitēm, nepieciešams speciālista atzinums. Ja dzīvnieks nepārvietojas, vai to dara ierobežotā teritorijā, tas ir viegli izdarāms. Speciālists (veterinārārsts) atbrauks un izvērtēs. Ir bijuši gadījumi, kad mednieki lēmumu par likvidāciju pieņem patvaļīgi un iekuļas lielās nepatikšanās. Reizēm ir iesaistīti arī mūsu dienesta darbinieki. Arī amatpersonai nākas atbildēt par nepareizi pieņemtu lēmumu. Ja darbinieks pa tālruni nomedīšanas atļauju nedod, viņš rīkojas normāli, piesardzīgi. Viņš saprot, ka tas ir lēmums, uz kuru mednieks atsauksies. Attiecībā uz HNS ir Ministru kabineta noteikumi nr. 416 Hroniskās novājēšanas slimības uzraudzības un kontroles kārtība. Tajos minēts, ka, saņemot informāciju par aizdomām, ka dzīvnieks inficējies ar HNS, Valsts meža dienests vienas dienas laikā informē PVD un PVD piesaista veterinārārstu, kurš izvērtē situāciju. Mums ir tiesības, ja nepieciešams, izsniegt nomedīšanas atļauju. Taču uz aci noteikt, vai tas ir HNS vai centrālās nervu sistēmas bojājums, galvas trauma, ir grūti. Pēdējos divos gadījumos arī dzīvnieks ir dezorientēts un nepārvietojas, uzvedība var būt neadekvāta. Mednieki un arī VMD darbinieki var nebūt tādi speciālisti, kas to spēj noteikt. Ja ir aizdomas, ka nomedītais dzīvnieks bijis slims ar HNS, pārbaude ir obligāta un medījums jāuzglabā, to nedrīkst izmantot līdz laboratorisko izmeklējumu rezultātu saņemšanai. Ja rezultāts pozitīvs, medījums jāutilizē. Ja negatīvs, tas pieder tam, kurš medījumu likumīgi ieguvis.”
Vērtē mednieku organizāciju vadītāji
Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs:
“Pareizā rīcība, sastopot aizdomīgu dzīvnieku, ir zvanīt VMD vai PVD darbiniekiem. Ir bijuši gadījumi, kad mednieka aizdomas nav apstiprinājušās. Ir arī precedenti, kad darbība ciešanu izbeigšanas vārdā tiek izmantota ļaunprātīgi. Ja tā būs HNS, dzīvnieks no pamanīšanas vietas, visticamāk, nekur neaizies ne stundas, ne divu laikā. Klibums, šāviena ievainojums, trauma, kas gūta sadursmē ar automašīnu, var nebūt pietiekams iemels, lai dzīvnieks būtu jālikvidē. Var taču dzīvnieku nofilmēt ar tālruni un video pārsūtīt atbildīgajām personām. Tā lēmuma pieņemšana un tālākā rīcība var notikt vēl ātrāk. Jebkurā gadījumā pirms šāviena labāk saņemt speciālistu atzinumu un likvidēšanas atļauju. Cita lieta – noteikti jāziņo arī par kritušiem dzīvniekiem. Ir mednieki, kuri to nedara.”
Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs:
“Ja dzīvniekam ir kāds fizisks defekts, tā nav bīstama saslimšana, kuras dēļ dzīvnieks jālikvidē. Dzīvnieks var tikt traumēts uz autoceļiem, viņš var gūt traumu, pārvietojoties mežā, ciest no plēsējiem. Ja dzīvnieks ir nopietni slims un tiešām nevar pārvietoties, jāizsauc VMD vai PVD darbinieki, kuri pieņems lēmumu dzīvnieku likvidēt vai ne. Katrs mednieks nav speciālists, kurš to var izlemt. Uz savu galvu lēmumu nepieņemam un attaisnojumus kādā sērgā nemeklējam! HNS pagaidām Latvijā, paldies Dievam, nav konstatēta.”
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” decembra numurā
