Nosaukums cēlies no vārdu salikuma coon jeb racoon – jenots un hound – dzinējs, jo tas ir šī suņa pamatuzdevums – atrast jenotu un uzdzīt to kokā. Arī pats viņš nereti uzlien pat pa kailu stumbru, lai tiktu klāt zvēram. Kūnhaunds kokā ir normāla parādība.
Ir seši kūnhaundu paveidi, kas atšķiras pēc krāsas un nedaudz pēc izmēra, bet visi viņi ir radīti kā universālie dzinējsuņi. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji, pieļaujot dažādas krāsu variācijas un nekoncentrējoties uz vienota izskata veidošanu, audzētajiem bija iespēja vairāk pievērsties šķirnes un tās paveidu darba īpašību izkopšanai, selekcijai, kas būtu tendēta tieši uz medību kvalitātes uzlabošanu.
Visslavenākais un arī vienīgais no kūnhauniem, ko atzinusi Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI), ir melni lāsumainais kūnhaunds. Liels, spēcīgs, ar garām ausīm un nedaudz vaļīgu ādu apveltīts suns, melns ar brūniem lāsumiem.
Veidojot šķirni, ir izmantoti bladhaundi. Tas automātiski nozīmē izcilu ožu, kas nav mazsvarīgi, izsekojot medījumu. Tiesa gan, sākotnēji kūnhaundi nebija piemēroti darbam Amerikā, jo biezajos mežos nespēja strādāt. Tādēļ šķirnes tapšanas laikā tos krustoja ar dzinējsuņiem, lai visām pārējām lieliskajām mednieka īpašībām pievienotu arī izturību un izteiktu pēddziņa instinktu.
Mūsdienu kūnhaundi veiksmīgi medī lapsas dienā, jenotus naktī, izmantojami arī kalnu lauvu medībās, oposumu, lāču, savvaļas cūku (nejaukt ar mežacūkām!), kā arī jebkura cita medījuma izsekošanai un dzinējmedībās. Proporcionāli veidotie garkājainie kūnhaundi attīsta lielu ātrumu, spēj pārvietoties lieliem, gariem lēcieniem un ātri panākt pat ļoti veiklu dzīvnieku. Šie suņi spēj sekot medījumam arī klintīs. Tiem ir īpašas spējas kokos mītošo dzīvnieku izsekošanai, un vajadzības gadījumā kūnhaundi paši uzlien kokā. Milzīgā izturība ir ļoti noderīga, ja ir jāseko medījumam pa pēdām kilometriem tālu.
Melni lāsumainā kūnhaunda suņa augstums ir no 56 līdz 69 centimetriem, kucēm 53 līdz 64 centimetri. Svars attiecīgi 23 – 30 un 18 – 27 kilogrami.
Vēsture
Šķirne oficiāli atzīta samērā nesen, taču, spriežot pēc visa, šķirnes suņu organizāciju viedoklim ir maz kopīga ar vēstures faktiem. Kūnhaundi ir sena šķirne, kas veidojusies jau pirms astoņiem deviņiem gadu simtiem un cēlusies no tolbota (mūsdienās neeksistē), kas bija zināms jau Vilhelma I, Normandijas hercoga, laikā. Kūnhaunda veidošanā piedalījušies, kā jau minēts, bladhaundi, arī Anglijas fokshaundi vecajā pasaulē un Virdžīnijas fokshaunds Amerikā. Šo pēdējo arī nereti dēvē par melni lāsumaino. Kūnhaundi ASV guvuši lielu popularitāti tieši savas profesijas dēļ – viņi ļoti veiksmīgi medī jenotus un oposumus.
Raksturs
Kūnhaundi ir izturīgi, spēcīgi, bet graciozi suņi, raksturā bezbailīgi, par sevi pārliecināti, uzticīgi. Vislabāk jūtas barā vai arī strādājot pārī ar otru suni. Ar bērniem un citiem dzīvniekiem ģimenē, kur uzauguši, uztur draudzīgas, pat mīļas attiecības. Tiem var iemācīt nesekot āra kaķiem, taču tas darbojas tikai līdz brīdim, kad minka sāk bēgt. Suņi ir ļoti enerģiski un labprāt spēlējas.
Rūpēties par kūnhaundu nav īpaši grūti. Sunim ir rupja un cieta vilna, ko vajadzētu regulāri tīrīt ar gumijas cimdiņu vai birsti. Gluži kā zirgu. Mazgāt kūnhaundu ieteicams tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, piemēram, ja mednieks mežā iesmaržinājies ar ko tādu, kas mājās nav gluži vietā. Ļoti svarīgi ir regulāri kopt ausis, jo tajās var veidoties neveselīga vide, rasties iekaisumi, bakteriālas, sēnīšu infekcijas un ieviesties parazīti. Tādā gadījumā noteikti jārīkojas nekavējoties, konsultējoties ar ārstu, jāiegādājas zāles un ausis jāārstē, līdz ērcīte ir izskausta pilnībā.
Audzināšana
Kūnhaunda audzināšanas process prasīs pacietību. Kopš pašas bērnības suns jāsocializē, proti, jāpieradina pie svešiem cilvēkiem, bērniem, sabiedrības kopumā. Piemēram, ir ļoti noderīgi doties ciemos kopā ar suni, braukt sabiedriskajā transportā un staigāt pa pilsētu. Turklāt ir jāatceras, ka nekāda vardarbība suņa apmācības procesā nav ieteicama. Ne fiziska, ne psiholoģiska. Tāpat kūnhaundam jāiemāca mierīgi uztvert citus suņus, kaķus. Laukos dzīvojot, noteikti jāiepazīstina ar lopiem un jāmāca, ka tas nav medījums. Galvenā komanda, kas jāapgūst jau pašā sākumā: pie manis jeb šurp. Kad tā ir apgūta, sākot medību gaitas var izmantot elektronisko kaklasiksnu, lai iemācītu sunim atgriezties pēc bīpera pīkstiena, jo jūsu balsi mežā suns nedzirdēs. Bet elektronisko siksnu var izmantot tikai tad, kad suns ir iemācījies komandu. Un tikai kā koriģējošo līdzekli, nevis sodu!!!
Papildu uzmanība jāvelta dominēšanas tieksmei, jo kā suņi, tā arī kuces var izrādīt agresiju pret citiem sugasbrāļiem. Taču tā arī ir viņu profesijas daļa. Kā jau izteikti bara suņi viņi veido attiecības saskaņā ar hierarhiju un darba vajadzībām. Ja medniekam ir vairāki šīs šķirnes dzīvnieki, būtu prātīgi netraucēt tiem izveidot komandu un sadalīt pienākumus. Protams, pašam saglabājot galvenā līdera un saimnieka pozīcijas.
Šie suņi ir gudri. Taču kā jau visi dzinēji tie ir spītīgi. Droši vien tas ir uzcītības un neatlaidības blakusefekts. Audzinot kūnhaunda kucēnu, saimniekam jābūt nelokāmam un jāapbruņojas ar pacietību. Šiem suņiem ir vajadzīga konsekventa apmācība. Nē vienmēr ir nē, un jā nemainīgi jā. Pirms šīs šķirnes suņa ņemšanas noteikti jāapsver visi par un pret. Kūnhaundu nav ieteicams turēt dzīvoklī, ja vien neesat gatavi veltīt sunim pietiekami daudz laika. Vajadzīgas intensīvas un ilgas ikdienas pastaigas, iespēja izskrieties bez pavadas. Pilsētā kūnhaundu turēt nav ieteicams. Nu, te būtu runa par Rīgas un citu lielo pilsētu centru. Nelielās pilsētiņās, kur līdz mežam nav tālu un pastaigas ir iespējamas ik dienu, kūnhaundu varētu turēt. Ir jāatceras, ka nepietiekama fiziskā slodze neizbēgami novedīs pie ekoloģiskas katastrofas jūsu miteklī. Turklāt suns ries vienatnē un uzvedīsies nekontrolējami cilvēku klātbūtnē. Tā kā pēdu dzīšanas instinkts kūnhaundam ir tik spēcīgs, ka viņš praktiski neievēro, kas notiek ap viņu, šo suni nevajadzētu palaist brīvi lielceļu un citu bīstamu cilvēku pasaules infrastruktūras objektu tuvumā. Ikdienā, ārpus medībām slodzi sunim var nodrošināt, skrienot, peldot, braucot ar riteni. Arī sekojot skuterim vai kvadriciklam.
Kā vienu no šķirnes priekšrocībām var minēt apķērību un spēju patstāvīgi orientēties situācijā. Tāpat kūnhaundi, ja vien saimnieks ir veltījis pietiekami daudz laika apmācībai, zibenīgi pilda pavēles un ar prieku sadarbojas ar cilvēku. Kūnhaundi ir izturīgi, labi pacieš gaisa temperatūras svārstības, tādēļ tos droši var turēt ārā pietiekami plašā voljerā. Protams, mūsu platuma grādos ieteicams ierīkot siltu būdu, ja iespējams, apsildāmu. Bet tas ziemā. Vasarā noteikti vajadzīga ēna, īpaši, ja runa ir par melni lāsumaino jenotu mednieku.
Slimības
Kūnhaundi ir ļoti veselīga šķirne, pateicoties vairāku šķirņu piejaukumam veidošanas procesā, kā arī popularitātei. Šīs šķirnes suņiem var rasties elkoņu displāzija, būt problēmas ar acīm, bet ļoti raksturīgas ir ausu infekcijas. Tādēļ jāatceras regulāri tīrīt ausis.
Medības
Jenotu suņi ir ļoti dinamiski un fleksibili – lieliski pielāgojas dzīves un darba apstākļiem. Sports var līdzēt padarīt šo suni mierīgāku un paklausīgāku, tomēr medības tam ir pirmajā vietā. Šīs šķirnes suns dzen zvēru uzcītīgi un prasmīgi, bet ne pārāk ātri. Viņa stils atgādina bladhaunda darbu, proti, kūnhaunds medī tikai ar apakšējo ožu, turot galvu zemu, degunu neatraujot no zemes un klusi ejot pa pēdām. Kūnhaunds rej, kad uzdzen zvēru kokā vai iespiež strupceļā. Šīs šķirnes balss ir tikpat skaista un izpausmes daudzveidīgas kā bladhaundam – īsi skanīgi vaukšķi, garas modulācijas vai dobji, viens otram sekojoši rējieni. Katram sunim piemīt īpašs balss tembrs un dziesma, kas ļauj medniekam atšķirt savu suni lielajā barā. Kaut kūnhaundi ir radīti, lai medītu maskotos bandītus, kā nereti dēvē jenotus, šo suņu drosme un izturība ļauj tos izmantot jebkura, arī daudz lielāka medījuma izsekošanai, ieskaitot aļņus un lāčus.
Kūnhaundiem ir izcilas darba spējas, viņi neatkāpjas no pēdām, seko medījumam ne tikai kilometriem tālu, bet arī vairākus metrus uz augšu. Jā, tieši tā, viņi kāpj kokos! Ne tik veikli, kā to izdarītu mājas kaķis, jo šie suņi tomēr ir daudz smagāki par muriem, bet viņi ir spējīgi uzkāpt pat pa vertikālu un pilnīgi gludu stumbru. Ja līdzās ir divi vai vairāki koki vai arī tie nestāv gluži perpendikulāri zemei, var izrādīties, ka suns jau ir pašā lapotnē, kamēr jūs atsteidzaties, sadzirdējis viņa rejas.
Vēl jāpiebilst, ka kūnhaundu darba spējas pārbauda nakts jenotu medību testos. Šaut dzīvnieku nedrīkst. Par spīti tam, ka suņus apmāca meklēt zvēru, kas ir ievietots kokā piestiprinātā būrī un šaut jenotu nevar, apmācības un medību pārbaudījumi naktī ir ļoti aizraujoša nodarbe, pat ja kūnhaunda saimnieks nav mednieks.
Latvijā jenoti pagaidām pastāvīgi nedzīvo. Arī par citu šim reģionam neraksturīgu sugu – zeltaino šakāli – mēs vēl pirms vairākiem gadiem neko nebijām dzirdējuši, tāpēc pieļaujams, ka jenotus mūsu mežos tāpat varam drīz sagaidīt. Šie dzīvnieki neticami labi pielāgojas dzīvei jebkuros apstākļos. Viņi ir ļoti veikli un viltīgi. Ēd visu.
Latvijā ir citi dzīvnieki, kurus varētu medīt ar kūnhaundiem. Caunas pilnīgi noteikti. Bet, kā jau minēts, jenotu suņi ir piemēroti jebkura medījuma dzīšanai un izsekošanai. Amerikas pieredze liecina, ka kūnhaundu bariņš viegli notur uz vietas vairākas mežacūkas, un mums tuvākajos gados lieti noderēs labi mežacūku medību suņi.
Par kluba atbildību, ja notiek malumedības, un Bembiju. “Šauj garām!” #210 epizode
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
