Pie tējas krūzes sievas vecāku mājās izdzirdēju par kādu interesantu, vēsturē ierakstītu notikumu. Par vilku, ko nomedījis manas sievas vectēvs tālajā 1974. gadā. Medības notikušas Kurzemes rietumu pusē, milzīgajos Rīvas meža masīvos, ko caurvij līkloču pārpilnā Rīvas upe, kas savu ceļu līdz Baltijas jūrai lauž cauri gleznainajiem Labraga stāvkrastiem.
Šajā jauktu koku un melnalkšņu puduru bagātajā meža masīvā arī mūsdienās paveras skaistas ainavas. Augstie, stāvie, putnu ligzdu un mazo meža iemītnieku sacaurumotie smilšainie krasti, vecais mežs un tam cauri čalojošā Rīvas upe ar daudziem šķēršļiem tās ceļā ir izcili piemērota dzīvotne savvaļas dzīvniekiem, tostarp arī plēsējiem.
Diemžēl īstenais šī stāsta varonis – Pāvilostas mednieks Arvīds Zvaigzne – šodien jau sēž uz gaidi plašākos meža masīvos, tādēļ teju piecdesmit gadus seno atmiņu atjaunošanā un pārcilāšanā jāpaļaujas uz viņa dēlu Raiti, kurš tobrīd bijis vien desmit gadus vecs palaidnis.
Rīvas mežā vilku medībās ar tā laika populāro metodi – karodziņu izlikšanu – tika nomedīts iespaidīgs vilku tēviņš. Vēl neapzinoties tā patiesos izmērus un vērtību, pēc apbrīnas un apsveikuma saņemšanas no medību biedriem nomedītais īpatnis ar bobiku tika nogādāts netālajā Pāvilostā. Tā brīža apstākļos tika pieņemts lēmums par vilka dīrāšanu un apstrādi turpat daudzdzīvokļu hruščovkas pagrabā. Vairāki vīri vienlaikus uzvilkuši plēsēju aiz pakaļkājām pie griestiem ar galvu uz leju. Vilka izmēri bijuši teju no griestiem līdz zemei. Visi ķērās pie darba, lai nodīrātu ādu pēc iespējas akurātāk, jo plānos nudien nebija to vienkārši aprakt. Tieši pretēji – apstrādāt pie meistara un iegūt iespaidīgu trofeju un dekora elementu kārtīga mednieka mājoklim.
Pēc dīrāšanas tika atdalīta medījuma galva, no mutes rēgojās šausminoša izmēra zobi. Turpat dzīvoklī mājas otrajā stāvā uz plīts tika celts lielākais saimniecībā pieejamais katls. Galvas novārīšana un trofejas apstrāde notika turpat mazajā virtuvē aiz aizvērtām durvīm un pie plaši atvērta loga. Diezgan ilgi tika vārīts, un iznākums nebija tikai iegūtā trofeja. Vēl medniekam nācās dabūt kārtīgi pa biksēm. Visa šī staipīgā pelēcīgi pretīgā zampa, kaut kāds klīsteris tik nenormāli smirdēja, ka tas nepalika bez ievērības visā mājas korpusā. Katrā kaimiņu dzīvoklī bijusi jūtama specifiski riebīgā smaka. Spēcīgais aromāts caur ventilācijas sistēmu bija ieceļojis kaimiņu dzīvokļos. Pirmā bija mednieka sieva, no kā dabūja sutu par dzīvokļa piesmirdināšanu. Tad arī visas mājas vecenes saskrējušas lamāties par smirdoņu.
Pēc apstrādes iespaidīgā izmēra dēļ mednieki nolēmuši vilku nomērīt un novērtēt. Galvaskauss pārsniedzis 27 cm garumā un 15 cm platumā. Tas ticis aizvests uz Vāciju, kur medību izstādē dzīvnieks ticis vērtēts un tam piešķirta sudraba medaļa, kuru pasniedza modernā kastītē kopā ar diplomu. Izrādījās, šis pelēcis bijis līdz tam otrs lielākais visā Baltijā. Pēc izstādes ādu nogādāja Boju meža muzejā, kas tolaik atradās netālu no Aizputes, Kazdangas pagastā.
Uzklausījis šo stāstu, sāku tirdīt sievastēvu aizvien vairāk. Diemžēl gandrīz piecdesmit gadus senie notikumi ar laiku izdēdējuši vai pavisam zuduši no atmiņas. Tādēļ nolēmu nedaudz iejusties izmeklētāja lomā. Meklēju radus un cilvēkus, kas varētu zināt kādas detaļas par notikumu. Ar viņu palīdzību un ieteikumiem devos uz Pāvilostu dzīt vilkam pēdas. Apmeklēju Pāvilostas novadpētniecības muzeju, kurā diemžēl nebija nekādu liecību par šo notikumu. Plinti krūmos nemetot, gāju uz Pāvilostas bibliotēku, kur darbinieces izrādīja lielu interesi par notikumu un, pierakstot man zināmos faktus, teicās līdzēt un pārskatīt pieejamos vietējos arhīvus. Paldies meitenēm! Pavadīju daudz laika, pārskatot laikraksta Ļeņina Ceļš arhīva materiālus. Tomēr tas nevainagojās panākumiem.
Tālāk mans izmeklētāja ceļš veda uz mājām, kur agrāk dzīvojusi mednieka Arvīda sievas mamma un tagad saimnieko viņa dēls. Kā man tika sacīts, šķūnī kaut kur vajadzētu būt šī vilka galvaskausam. Pārcilājot šķūņa inventāru – bingo! Galva ar visu apakšžokli un zobiem. Ar kapara stiepli piestiprināta pie griestiem. Šajā brīdī nāca prātā ideja par medaļas un diploma meklējumu uzsākšanu. Uzmeklēju mednieka mazdēlu Norvēģijā, pie kura, kā tika man stāstīts, nonākusi liela daļa ģimenes senlietu un vēstures materiālu. Lūdzu pārskatīt ģimenes vērtību koferus un citus nostūrus, kur varētu būt kaut niecīgs nākamais pavediens.
Saņēmu ziņas, ka nekādas medaļas un diplomi tomēr nav tikuši atrasti, tāpēc bija jāsamierinātās ar pašu trofejas galvaskausu un mednieka dēla atmiņu stāstu. Tomēr pēdējās cerības vēl liku uz Boju meža muzeju, kur varētu atrast gan ādu, gan medaļu ar diplomu un pazudušās vēstures vērtības. Pēc atmiņas par Meža muzeja atrašanās vietu devos turp. Biju tur viesojies pamatskolas laikā kā ekskursants. Nonācis gala punktā, kopā ar dēlu staigāju ap šo ēku un secināju, ka muzeja vairs nav. Šobrīd ēku apsaimnieko un izmanto akciju sabiedrība Latvijas valsts meži. Tur uzzināju, ka visa ekspozīcija pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem pārvesta uz Kazdangas muzeju, kur šobrīd atrodas daļa no tā laika Boju muzeja ekspozīcijas. Sazinoties ar Kazdangas muzeju, mani novirzīja pie kādas kundzes, kura visu zinot par ekspozīciju, pat tādu, kas glabājas dziļākajos pagrabos. Pēc sarunas ar šo muzeja vēstures pārzinātāju nācās secināt, ka piecdesmit gados laikazobs darījis savu un ekspozīcija zudusi nebūtībā.
Pēc dažām nedēļām tomēr vēlreiz devos uz Pāvilostas novadpētniecības muzeju un sastapu vadītāju, kura mani uzklausīja un sazvanīja vietējos medniekus, kā arī ļāva izmantot no muzeja krājumiem dažas fotogrāfijas. Fotogrāfijās redzams tā laika Pāvilostas mednieku kolektīvs ar nomedītajiem vilkiem. Ieguvis vietējo mednieku kontaktus, sazinājos un devos ciemos. Savās mājās mani laipni uzņēma mednieks Jānis, kurš bija medījis kopā ar manas sievas vectēvu Arvīdu Zvaigzni. Vecais vīrs no sirds bija priecīgs un stāstīja man dažādus senus medību brīnumus par milzīgajiem briežu ragiem un atgadījumu, ar Arvīdu kopā medījot mežacūkas. Par dažādām situācijām, kurās iekūlušies kopā jaunības skurbumā. Vecajam vīram, urdot atmiņas, pat acīs sariešas asaras. Kolorītais kungs, kuram nu jau 92 gadi, atcerējās vilka nomedīšanas faktu, taču sīkākas detaļas diemžēl ar gadiem izdzisušas. Izveda mani ekskursijā pa savu trofeju istabu ar lērumu stirnāžu radziņu un, vēl nedaudz aprunājušies, atvadījāmies ar laba vēlējumiem. Žēl, ka neatradu meklēto, bet atkal guvu apstiprinājumu jau iepriekš zināmajam, ka mednieki nudien ir lāga cilvēki ar sirdi un dvēseli, kas savus patiesos biedrus un draugus neaizmirst.
Iedomājos, cik fantastiski un sirreāli būtu aizvest uz muzeju šo galvu un atkal visu salikt kopā – kaut tikai tādēļ, lai iemūžinātu to fotogrāfijās mazbērnu atmiņām par vectēva guvumu. Pieņemot, ka gandrīz piecdesmit gadu laikā zudusi nebūtībā daļa stāsta vēstures, nākas samierināties ar cilvēku emocijām, pieredzi un atmiņām. Notraucu no galvaskausa pusgadsimta putekļu kārtu – šobrīd vienīgās palikušās taustāmās vēstures liecības – un nogādāju to taksidermistam cerībā, ka pēc restaurācijas varēšu atkal tai likt izskatīties skaistai un varenai tur, kur tai ir īstā vieta, – pie sienas ģimenes mājās.
Praktisks padoms. Pēc vilku taures uz latvāņu audzi
Medības + pielikumi!
