Tas bija viens no tiem klusajiem pavasara vakariem, kad lauki elpo mieru. Zeme tikko bija apstrādāta, kartupeļi sastādīti, un gaisā vēl turējās svaigas augsnes smarža. Ar Nikolaju, čaklu, strādīgu vīru no kaimiņu mājām, bijām dienas gaitā kārtīgi pastrādājuši – palīdzēju viņam ar kartupeļu stādīšanu, un vakarā katrs aizgājām uz savām mājām ar patīkamu nogurumu.
Naktī mani uzmodināja strauja klauvēšana pie durvīm. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri diviem. Atvēru… tur stāvēja Koļa. Bāls kā krīts, acis lielas, elpa saraustīta…
“Tu… tu neticēsi,” viņš knapi izdvesa.
Ielaidu iekšā, ielēju krūzē ūdeni. Viņš apsēdās, rokas vēl trīcēja…
“Sākumā viss bija normāli,” viņš sāka. “Pēc darba paēdām, sieva aizgāja gulēt. Es vēl pacienājos ar kūpināto bebra asti, ko tu man iedevi… Man pēkšņi vēders sagriezās… nu, saproti. Aizgāju uz ķemertiņu, netālu no mūsu kartupeļu tīruma…”
Saprotoši pamāju ar galvu un paraustīju plecus. Laukos tas nav nekas neparasts, un arī treknākas vakariņas pēc grūtas darba dienas ir normālas. Tiesa, ar kūpinātu bebra asti nedrīkst pārcensties, tad patiesi var kādu laiku pavadīt tur, kur pat ķeizars kājām iet!
“Nosēdēju, cik vajadzēja. Bet, kad gribēju nākt ārā…” viņš apklusa un paskatījās man tieši acīs, “…durvis no iekšpuses nevarēju atvērt!”
“Ko nozīmē – nevarēji?”
“Sajūta tāda, it kā kaut kas no ārpuses tās turētu ciet. Un tad es to saklausīju…!”
Telpā iestājās klusums.
“Ko tu saklausīji?”
“Rukšķēšanu!”
Koļa norija siekalas…
“Nu, tādu dziļu. Smagu. Dusmīgu. Un vēl – šņākšanu. Kāds tur ārā elpoja. Liels…”
Jau sapratu, uz ko tas velk, bet klusēju.
“Un tad kaut kas atsitās pret durvīm. Reizi. Otru. It kā ar sānu. Un tad sāka rakņāties. Zeme šķīda. Es tur sēdēju iesprostots un sapratu – ar mani viss būs slikti!”
“Mežakuilis?” es jautāju.
Viņš pamāja.
“Milzīgs. Es redzēju pa spraugu. Mugura kā galds. Un ilkņi… Dievs pasarg!”
Izrādījās – kuilis bija atnācis uz tikko sastādīto kartupeļu lauku. Kārtīgi pamielojies un nolēmis paberzēt sānus. Un ķemertiņš viņam šķita īstā vieta. Un cilvēka klātbūtne viņu nebūt neatturēja!
“Es tur sēdēju kā slazdā,” Koļa turpināja. “Pat elpot baidījos! Domāju – ja sāks durvis lauzt…”
“Un kā tu tiki ārā?”
“Pēc kādām divdesmit minūtēm tas viss pēkšņi apklusa. Vēl pagaidīju. Tad lēnām, ļoti lēnām atvēru durvis… un skrēju. Pa taisno uz māju. Un tad pie tevis!”
Mēs vēl kādu brīdi sēdējām klusumā…
Bet ar to stāsts nebeidzās.
Protams, kuiļa nedarbus tā vienkārši nevarēja atstāt nesodītus! Galu galā, es esmu mednieks, un Koļa mani jau gadiem apgādā ar kartupeļiem! Jau nākamajā dienā lauka malā ātri sanaglojām medību tornīti.
Tajā pašā vakarā sāku vaktēt. Līdz pusnaktij nekā. Miegs nāca kā lietuvēns, un devos mājās. Bet no rīta vagas atkal izrakātas un zemē iemītas pamatīgas pēdas!
Kuilis bija nācis no tā paša stūra, kur bija tornītis. Pārliecinājies, ka neviena vairs nav, un mielojies uz nebēdu!
Nākamajā vakarā atkal tas pats! Nekas cits neatlika kā pretējā lauka malā uzbūvēt vēl vienu tornīti. Termiķī labi varēja redzēt, kā kuilis klusu atnāk un vēro torni. Saprotot, ka neviena nav, devās laukā. Ruksis negaidīja, ka esmu lauka pretējā stūrī!
Protams, Koļa priecājās par veiksmi un brangajām mednieku desiņām. Tomēr pēc tās nakts viņš vēl ilgi uz ķemertiņu gāja tikai dienas laikā. Arī laukos tu nekad neesi viens. Īpaši naktī…!
Vai tad stirnas nevar medīt, kad gribas, un būt medniekam ir slikti? “Šauj garām!” #334 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
