Kas ir galvenā balva, dodoties medībās? Man tā ir iespēja būt tik tuvu dabai, cik vien tas mūsdienu sabiedrībā iespējams, izjust, kā darbojas dziļi apslēptie instinkti, kuri mūsu senčiem palīdzējuši izdzīvot visdažādākajos laikos. Izprast dabā notiekošos procesus, veroties no pirmās skatītāju rindas. Galu galā – lieliski pavadīt laiku kopā ar līdzīgi domājošajiem, kuriem varu uzticēties. Un tikai pēc tam tā ir iespēja gūt medījumu. Protams, viss medību process uz to ir orientēts, taču neskumstu, ja medības beidzas bez taustāma medījuma – mana trofeja ir arī emocijas un atmiņas visai dzīvei. Taču tas viss nav iespējams, ja netiek ievērota drošība. Gan tad, ja mežā esi viens, gan tad, ja kopā ar citiem medniekiem.
Nepatīkamas atmiņas
Kādam manam paziņam pat nācies izbaudīt, kā ir, kad skrotis aizķer roku. Šīs rindas rakstot, nespēju izvēlēties pietiekami pieklājīgu vārdu, lai apzīmētu mednieku, kurš raidīja šāviņu. Vēl kādam skrotis svilpojušas gar cepuri. Pirms daudziem gadiem pats instinktīvi nokritu sūnās, kad netālu nospindza rikošetējoša lode. Azarts nevienam – ne jaunam, ne vecam – medniekam nav attaisnojums drošības neievērošanai medībās. Lai kāda būtu situācija, nedrīkst aizmirst, ka mūs visus gaida mājās, un šajā jomā mums nav tiesību pievilt jebkura cilvēka cerības. Par negūtu medījumu neviens nepārmetīs no sirds, bet par to, ka izdarīts nelabojamais, gan.
Medību azarts nav attaisnojums
Prātā nāk kaut kur dzirdēts apzīmējums – svina nesaturēšana. Diemžēl šo diagnozi nākas konstatēt bieži. Rakstot par nelaimes gadījumiem un drošības noteikumu pārkāpumiem medībās, visbiežākā aizbildināšanas ir tieši medību azarts. Taču, analizējot dziļāk, ar šo tiek apzīmēts uztraukums. Uztraukums brīdī, kad rokās ir reāls ierocis, kuru bijis slinkums izņemt no seifa biežāk, nekā tikai dodoties medībās, un pamanīts medījamais dzīvnieks, kura novērtēšanai un lēmuma pieņemšanai dotas vien dažas sekundes.Ja mednieks un viņa ierocis dzīvo dažādās pasaulēs, nepietiek laika, lai atcerētos kādreiz mednieku kursu laikā lasīto Medību noteikumu XI daļu, kurā uzskaitītas drošības prasības. Tieši tās prasības, kuras, medību inspektoru vārdiem izsakoties, rakstītas ar kāda cilvēka asinīm.
Ar ieroci jādzīvo ikdienā
Ar lasīšanu vien tomēr ir daudz par maz. Tikai rīkojoties ar ieroci pieredzējuša instruktora uzraudzībā, tie svarīgie NEDRĪKST kļūst par tikpat automātiski izpildāmām darbībām kā kafijas krūzītes pacelšana līdz lūpām – mēs taču zinām, kas būs, ja strauji iemalkosim karsto dzērienu.Visbiežāk mednieki grēko, pārvietojoties ar ieroci. Tāpat visai mistisks lielums šķiet leņķis, kas šaurāks par 30 grādiem no horizonta putnu medībās, arī 70 grādu uz abām pusēm no perpendikula pret mednieku līniju šķiet ņemts no teorētiskas ģeometrijas grāmatas, nevis reālām medībām.Tāpat ārkārtīgi svarīgi pārliecināties, vai stobra kanāls ir brīvs, īpaši pēc švaka šāviena. Iespējams, stobrā palikusi lode vai konteiners. Nākamais šāviens var saplēst ieroci, ievainot vai pat nogalināt pašu šāvēju. Kā ievērot šīs un citas drošības noteikumu prasības, skaidro Alojas mednieku kluba valdes priekšsēdētājs un pieredzējis mednieks Aigars Rumbergs.
Nešaut par katru cenu!
“Kad mednieks dodas medībās, šāviens nav galvenā procesa sastāvdaļa, bet gan noslēgums. Galvenais – tikt vaļā no domas šaut par katru cenu, jebkurā situācijā, kad ieraudzīts potenciālais medījums. Tas vairāk ir prāta treniņš. Jaunais mednieks, pabeidzot kursus, ir tikai ceļā sākumā. Uzskatu, ka apmācības sadaļai, kā apieties ar ieroci, jābūt krietni lielākai. Mēs šeit Alojas šautuvē pieņemam eksāmenus, un es redzu šos cilvēkus. Viņi īsā laikā saņēmuši tik daudz svarīgas informācijas, ka nespēj tik strauji to visu ielāgot, kur nu vēl tikai pāris reižu aizejot uz šautuvi. Kāds teiks – tas atkal ir naudas jautājums vai šautuvju lobijs, bet tā nav. Tas ir mūsu visu, mednieku, drošības jautājums. Kad vaicāju, vai nepieciešams pastāstīt par pareizu stāju šaujot, cits atmet ar roku, cits ir ieinteresēts, un tam otrajam ir daudz labāki rezultāti.
Elementāra matemātika
Atkārtošos, drošība – tas ir prāta stāvoklis. Dabā leņķus un attālumus noteikt ir ļoti grūti, bet tāpēc vēlams izvēlēties dabiskus un viegli saprotamus orientierus. Piemēram, ja tas ir lidojošs mērķis, tad drošais šāviena leņķis veidosies šādi – divi metri no sevis un paša uz augšu izstieptās rokas augstums. Zemāk vienkārši nedrīkst! Tas ir tik vienkārši un darbojas jebkura auguma cilvēkam. Protams, jāņem vērā arī reljefs.Taču, lai to ielāgotu, ir jātrenējas rīkoties ar ieroci un jādara tas regulāri. Ja ieroci no seifa izņem tikai pirms medībām, saikne ar to ir zaudēta. Bieži trenējoties, gūsti pārliecību, kas tas, kā to dari, ir pareizi, un pastiprini savas iemaņas. Arī droši pārvietoties ar ieroci var iemācīties šautuvē, kur iemaņas tiek sistematizētas – ja jāpārvietojas, ierocis ir izlādēts, bise atvāzta, pusautomātiskajai bisei aizslēgs atvērts. Tas ir kā braucot ar automašīnu – prātā ir dažādas domas, bet, ieraugot luksoforā sarkano gaismu, braucējs apstājas. To, kurā brīdī rīkošanās ar ieroci kļūst nedroša, var apzināties tikai trenējoties. Jo biežāk tiks iets uz šautuvi, jo ātrāk tas notiks, turklāt jādarbojas zinoša mednieka vai šautuves instruktora uzraudzībā. Es saprotu, ka tas ir arī naudas jautājums. Nenoliedzu, ka, iespējams, ir arī citi veidi, kā to iemācīties, taču šautuves apmeklējums ir veids, par ko esmu pārliecinājies pats.
Klasiskas vērtības
Ar ieroci vienmēr jāapietas kā ar pielādētu. Ejot uz mastu, ierocis ir izlādēts. Tikai nostājoties uz numura un kad garām aizgājuši citi mednieki, ieroci pielādē. Mastam beidzoties, ieroci nekavējoties izlādē. Arī tas ir kā šautuvē – ieroci pielādē, tikai nostājoties šaušanas vietā. Pārlādējot ieroci, klasika – vienmēr stobrs uz leju. Kad taisi vaļā, atceries, ka ierocis jāpagriež mazliet sāņus, lai tas nav pret seju. Arī tad, ja šāviens bijis normāls, nevis kapsele nav sprāgusi. Drošībai. Lai nekas nenotiktu. Tad, pat nejauši aizķerot mēlīti, šāviens trāpīs zemē un neviens nebūs cietis. Nav jēgas neprātīgajam šāvienam, kas var visu sabojāt. Pirms šāviena jāpārliecinās, ka šāviena zonā nav neviena, kam ar šo šāvienu varētu kaitēt. Šodien daudzi medī ar vītņstobra ieroci, un jāsaprot, kur lode lido ne tikai mastā, bet ārpus tā. Šaujot pļavā, jāsaprot, kas ir tās otrā pusē, īpaši miglainā dienā. Īpaši svarīgi, ja mednieks nešauj no paaugstinājuma, bet stāv uz zemes. Ja nav pārliecības par drošību, no šāviena jāatturas. Tas atkal ir prāta treniņš.”
Drošība medībās – principi un padomi
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
