Elmārs Kristapurs ir mednieks ar vairāk nekā piecdesmit gadu pieredzi. Sirmais vīrs visu savu dzīvi veltījis darbam mežā. Dzimis Kurzemes silu pavēnī, tagad mednieka gaitās dodas Jumpravas apkaimē, kur lauki un birztalas mijas ar lielākiem egļu mežu puduriem. Savā dzīvē viņš iestādījis simtiem koku un ne reizi vien kuiļa ilkņos skatījies no dažu metru attāluma. Viņš ir pārliecināts, ka īsts mednieks ir tas, kurš saudzē dabu un māk saprast ko viņam stāsta mežs.
Mežsargs trešajā paaudzē
Vaicāts, kāpēc izvēlējies savu dzīvi saistīt ar mežu un medībām, viņš atklāj, ka mežā viņš ir gandrīz kopš dzimšanas.
“Mans opaps bija mežsargs, tāpat arī paps. Kopš bērnības esmu bijis vietā, kur ir mežs un viss, kas ar to saistīts. Paps tāpat bija mednieks, un arī mani tā lieta aizrāva. Vēl biju mazs puika, kad jau gāju par dzinēju. Man bija septiņi gadi, kad pirmo reizi mani paņēma līdzi uz medībām. Pat plinti dabūju nest,” stāsta Elmārs Kristapurs.
Viņa dzimtā puse ir Zlēkas. Tad ģimene pārcēlusies uz Sārnati pašā jūras krastā netālu no Užavas. Tur arī sākušās viņa pirmās medību gaitas. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Alsungu, savukārt Elmārs sācis mācīties Aizupes Meža tehnikumā. Arī pirmā darba vieta mežsarga amatā viņam bijusi Alsungā. Vēlāk mežziņa vietnieka darbs Nīcā, jau vīra kārtā. Taču tad sekoja darba piedāvājums Ogrē un Kurzemes priežu sili palika tālu viņpus Lielupes un Daugavas.
Ogrē bija darbs ar papīriem, taču Elmāra sirds pieder mežam un tā šalkām, tāpēc drīz vien viņš ieguva mežziņa vietu Gāršas mežniecībā, līdz beidzot nokļuva Jumpravā.
Medības – tā ir māksla
“Man ir iespēja salīdzināt medniekus te, Latvijas vidienē, un Kurzemē. Lai ko teiktu, atšķirības nav. Cilvēks visur ir cilvēks, ja viņš ir cilvēks. Tāpat mednieks ir mednieks, un, kas ir gaļinieks, tas ir gaļinieks. Par pēdējiem es uzskatu tādus cilvēkus, kuri paņem karabīni, iesēžas lepnā džipā, uzbrauc uz lauka, pamanījuši buku, izkāpj laukā un šauj vairāku simtu metru attālumā, neizbaudot procesu. Mednieks savukārt ir tas, kurš apgūst medību mākslu un māk pieiet tuvu klāt medījumam,” skaidro Elmārs Kristapurs.
“Man izdevies pieiet bukam tik tuvu klāt, ka es stāvu vienā kārklu krūma pusē, bet buks – otrā. Un dzīvnieks tā arī nesaprata, ka esmu tik tuvu. Viņš joprojām raudzījās kaut kur tālumā, man garām.
Pie mums jau nav tādu dzīvnieku, kas tīšuprāt bruktu virsū cilvēkam, ja nu vienīgi aizsargājot savus mazuļus. Piemēram, cūku mātei ar sivēniem esmu gājis ar līkumu. Devos pa kvartālstigu un pamanīju, kā viņa, dubļu peļķē izlaidusies visā garumā, mazgājas, bet mazie skraida apkārt. Klusītēm to vietu apgāju ar lielu līkumu. Ir jārespektē dzīvnieku vajadzība pēc miera un klusuma.
Kādā citā reizē, tad vēl varēja pavasarī iet šnepēs, apsēdos grāvja kantē, kur gar jaunaudzīti tās šnepes parasti vilka. Lāgā nebiju iekārtojis, kad no jaunaudzītes iznāca kuilis, tāds ap 150 kilogramu svarā. Skatījās uz mani no sešu septiņu metru attāluma un kustināja ausis. Bet man plintē tikai ceturtā numura skrotis… Ko lai dara? Šaut gaisā? Tad kuilis uz mani vēlreiz paskatījās, nošņācās, lēnām pagriezās un aizgāja.”
Kad kuiļa ilkņi klab…
Visbīstamākās ir satikšanās ar ievainotu dzīvnieku. “Tas toreiz bija Nīcā, kad gāju pa ievainota kuiļa pēdām. Tur bija saaugušas priedītes starp kadiķiem un pa vidu krūmi. Pārgāju pāri klajumiņam, sekojot asinspēdām. Beidzot ar līkumu atgriezos tur, kur jau biju gājis. Tur viņš arī gulēja. Biju pagājis garām triju metru attālumā… Labi, ka viņš vairs nebija dzīvs,” atceras sirmais mednieks.
“Tomēr pats pirmais piedzīvojums ar kuili man bija vēl bērnībā. Labi iegaumēju, cik nopietnas var būt sekas. Man bija astoņi gadi. Dziļš sniegs, un jābrien pa Sārnates purvu. Paps ar citiem medniekiem bija nostājies priekšā, un man bija jāiet pa pēdām.
Pārgāju pāri purvam, iegāju priežu smalcītē, turpat kadiķi saauguši. Pēkšņi priekšā atskanēja šāviens. Tad brīdis klusuma un kliedziens. Iznācu pa pēdām no masta un ieraudzīju sniegā guļam mednieku. Bise nosviesta, un vīrs sāpēs sauca, ka laikam kāja norauta. Izrādījās, tik traki gan nebija. Kuilis bija skrējis medniekam virsū. Mednieks no neliela attāluma izšāvis, taču nebija trāpījis. Kuilis turpinājis skriet un mednieks pagrūdis priekšā bises stobrus. Tie izrāvuši no dzīvnieka ādas gabalu ar spalvām un gaļu, savukārt kuilis ar ilkņiem cauri gumijas zābakiem iecirtis medniekam ikros. Medniekam kāju saglāba, bet kuili neatrada. Nebija jau toreiz ne tādas ātrās palīdzības, ne iespēju, tomēr viss beidzās laimīgi.
Savukārt Alsungā man kaimiņos dzīvoja mežstrādnieks, arī mednieks. Bija aizgājis kuili lenkt, kurš iepriekšējā dienā bija sašauts. Viņš, to kuili lencot, gāja pa pēdām. Piegāja klāt kadiķiem, kur dzīvnieks bija iegājis. Meta ar sprunguļiem, lai pārliecinātos, vai kuilis vēl dzīvs. Taču šis lēca kājās un metās medniekam virsū.
Vīrs paspēja ielēkt purva priedītē un pievilkties, bet kuilis tik no apakšas dod pa papēžiem.
Ilgi viņš negāja prom, līdz beidzot pameta mednieku kokā. Vīrs kā spruka no priedītes lejā, tā vienā elpas vilcienā līdz mežniecībai atskrēja. Vēl gluži bālā ģīmi bija.
Pašam arī bija situācija, kad nācās izšaut teju pie kājām. No debesīm krita sniegs ar lietu. Izliku medniekus un pats paliku pēdējais. Iepriekšējā mastā man no kabatas bija izkritušas patronas. Tolaik čaulītes bija papīra, nevis plastmasas kā tagad. Steigšus pacēlu, taču papīrs jau bija mazliet samircis. Tā nu apstājos un lādēju plinti, taču papīrs piebriedis un patrona nelien stobrā. Vienu kaut kā iemānīju, kad pamanīju kuili, kurš vareniem lēcieniem steidza pāri priežu vējgāzēm tieši uz mani… Tie renkuļi nekādi neklausīja un bisē nelīda. Pagriezu muguru un mazliet noplēsu papīru no čaulītes. Jā beidzot patrona stobrā! Griezos atpakaļ, bet kuilis vairs tikai dažu metru attālumā… Izšāvu, viņš paklupa un nošļūca man garām metrus trīs un palika uz vietas. Es pat nepaspēju nobīties!”
Atbildīgā persona
Elmāram Kristapuram uzticēts medību koordinatora amats – viens no atbildīgākajiem amatiem. Tieši medību koordinators ir tas cilvēks, kurš rūpējas, lai mednieki gaides medībās zinātu cits cita atrašanās vietu, būtu ievērots drošs attālums.
“Man šis darbs nav svešs. Medību koordinators pilda to darbu, ko savulaik uzticēja mežniecības darbiniekiem, kad mednieki pieteica medības. Mežzinis rūpējās, lai viss būtu droši, un arī mežu viņš pārzināja kā savu kabatu,” teic Elmārs Kristapurs.
“Šodien mežsargs mežā nezina absolūti neko, ja neskaita kartēs redzamo, salīdzinājumā ar to, ko zināja mežsargs tad, kad viņa apgaita bija tikai 700 hektāru, bet pašlaik – no 4000 līdz 6000 hektāru. Kas mežā notiek medībās, tas viņam ir tumša bilde. Kādreiz tēvs zināja, pie kura kārklu krūma man jānostājas, lai gūtu medījumu. Zināja katru zvēru taku, katru pāreju. Tāpat citi mežsargi. Šodien mežsargs nezina, kas viņam mežā vispār ir, nerunājot par to, kur zvērs ies. Tas ir ļoti slikti.
Tagad pacelts jautājums par lūšiem, un ir cilvēki, kuri prasa aizliegt lūšu medības. Bet vai viņi zina, kādas sekas šāds lēmums atstās ne tikai uz pašu lūšu populāciju, bet, piemēram, zaķiem? Kāpēc zaķiem neviens nejūt līdzi, jo zaķis ir numur viens lūša ēdienkartē! Savulaik zem katra krūma bija pa zaķim, tagad zaķis ir retums! Un atcerieties, lūsis ēd katru dienu! Tāpat ar stirnām. Savulaik Lielvārdes pusē ievērojām, ka pazudušas stirnas. No sākuma nesapratām, kāpēc. Tikai mazliet vēlāk ogotāji ziņoja, ka lūši staigājot pa mežu…
Katram dzīvniekam ir sava vieta, un tāpēc jau ir nomedīšanas limiti. Tas, cik šie limiti ir objektīvi, ir diskutējams jautājums. Ja datus vāktu tie mežsargi, kas strādāja savulaik, dati, arī par lūšiem, būtu ticamāki. Šie cilvēki augu dienu bija mežā, nelielā iecirknī.”
Cilvēkiem zūd atbildības izjūta
Elmāru Kristapuru tāpat kā pārējos medniekus Latvijā uztrauc nelaimes gadījumi, ziņas, kas pavisam nesen pāršalca mednieku saimi. Viņš uzskata, ka tas tāpēc, ka arvien vairāk ir cilvēku, kam zūd atbildības izjūta.
“Domāju, šādi cilvēki vairs neatbild par savu rīcību… Tur tā nelaime. Vecos laikos ko tādu pat iedomāties nevarēja. Man tēvs teica tā: “Tu drīksti šaut tikai tad, kad skaidri redzi, uz ko šauj, un zini, kas tas ir. Ir jāspēj ne tikai atšķirt sugu un dzimumu, bet jāpasaka arī vecums – alnim, briedim, stirnai.” Šodien ir situācijas kad atsevišķi mednieki nespēj adekvāti izskaidrot, ko šāvuši, pat virzienu nevar precīzi parādīt. Šauj bulli, bet nokrīt govs! Kā?
Ja nav pārliecības, nešauj! Un viss!
Es citreiz spriežu, ka tas laikam datora iespaidā. Domā, ka pēc Game over būs Restart level… Bet dzīvē pēc Game over vairs nekā nav, tās ir beigas. Pavisam. Medniekam taču tas jāzina. Bet ir cilvēki, kuri tik un tā šauj, kur pagadās.”
Protams, ir situācijas, kad nelaime, kā mēdz teikt, nenāk brēkdama. Kristapura kungam nācies piedzīvot divus šādus gadījumus. Abi notikuši jau pasen, un abos mednieki izdzīvoja, tomēr vērts padomāt par šīm situācijām.
“Viens gadījums bija tepat Jumpravā. Bija divdesmit grādu sals, un šāva lapsai ar lodi. Apaļo lodi. Lode trāpīja alksnim un ar rikošetu lidoja atpakaļ uz mednieku līniju. Medniekam trāpīja potītē. Bija nopietni jāārstējas.
Otrs gadījums bija pie dzelzceļa līnijas Liepāja–Ventspils. Medīja aļņus. Šāvējs raidīja nepieļaujamā virzienā – no flanga iekšā mastā virzienā uz mednieku līniju, kas stāvēja masta galā. Lode atsitās pret sliedi un pēc rikošeta trāpīja medniekam plecā. Ievainojums nebija smags, taču varēja būt arī citādi.”
Drošība medībās #3. Ikgadējais mednieku kluba treniņš šaušanā. Vai tam ir nozīme?
Medības + pielikumi!
