Sociālajos tīkos arvien biežāk redzamas stirnas, kas nebaidās no cilvēkiem, autovadītāji, kuri mēģina palīdzēt dzīvniekiem doties tālāk no ceļa.
15. janvāra rītā iezvanījās tālrunis. Zvanītājs bija Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Zebauers.
Viņš stāstīja, ka dažus kilometrus no Skrīveriem uz autoceļa Skrīveri–Līgatne pamanījis stirnāzi, kurš nav baidījies no automašīnām un cilvēkiem.
“Izkāpu no automašīnas un mēģināju stirnāzi, kurš, visticamāk, ir jaunāks par gadu, aizbiedēt projām no brauktuves, taču velti. Viņš pienāca klāt un sāka glausties pie kājām. Kopā aizgājām nostāk no ceļa. Nekad iepriekš neko tādu neesmu piedzīvojis. Tas bija ļoti neparasti,” tā Zebauera kungs.
Pa ceļam uz notikuma vietu sazinājos ar Valsts meža dienesta medību daļas vadītāju Valteru Lūsi, lai uzzinātu, kā stirnai palīdzēt nokļūt tālāk no brauktuves, vienlaikus nenonākot likumpārkāpēja lomā.
Lūša kungs skaidroja, ka šādā situācijā noteikti jāsazinās ar jebkuru valsts meža dienesta pārstāvi un darbības – dzīvnieka pārvietošana – jāsaskaņo. Pretējā gadījumā dzīvnieka sagūstīšana, kaut arī īslaicīga, var tikt traktēta kā nelikumīgas medības, kas ir sodāma darbība. Kad darbošanās akceptēta, dzīvnieks saudzīgi jātransportē drošā attālumā no ceļa un jāatbrīvo.
Tā arī izdarījām – stirnāzīti ietinām segā un aizvedām uz aptuveni kilometru attālumā esošo mežmalu.
Neparasto stirnu uzvedību lūdzu skaidrot Latvijas mežzinātnes institūta “Silava” vadošo pētnieku Jāni Ozoliņu.
“Kāpēc stirnas šādi uzvedas, ir ļoti grūti pateikt, īpaši tikai no vizuāliem novērojumiem. Viens no iespējamajiem iemesliem varētu būt rapši. Dzīvnieki to saēdas un nespēj atgremot. Pašsajūta pasliktinās, un tas var būt par iemeslu neadekvātai uzvedībai, kā tas ir šajā gadījumā, kad pazudušas bailes no cilvēka. Rapši ir garšīgi, taču, ēdot tikai tos un nemaisot ar citu barību – koku mizu, pumpuriem –, stirna nespēj uzsākt atgremošanu. Protams, pilnībā nevar izslēgt citas saslimšanas, kādu traumu.”
Sausais atlikums – dzīvnieks nogādāts relatīvā drošībā.
Ja āzītis atlabs, un viņu līdz tam nepaspēs atrast klaiņojoši suņi – arī izglābts. Taču pilnīgi droši – no ceļu satiksmes nelaimes gadījuma pasargāti autovadītāji, kas dzīvnieku uz ceļa var arī nepamanīt…
