Jau divdesmit vienu gadu Ērgļu novadā esošais Viesaku medību muzejs apmeklētājus priecē ar plašu izbāžņu, ragu, ilkņu un citu medību trofeju klāstu. Ekspozīcijā apskatāmas gan vietējās, gan visdažādākajos pasaules nostūros gūtās trofejas – kā pārnadži, tā plēsēji, putni un arī pa kādam pavisam neparastam pārsteigumam. Šogad jūlijā tika svinēta šī muzeja lielā jubileja. Muzeja namamātei Guntai Cunskai par katru eksponātu ir ko pastāstīt. Muzejā šo gadu laikā viesojušies tāli viesi – pat no Meksikas.
Muzeja ekspozīcijas centrā atrodas varena staltbrieža izbāznis, kas simbolizē svarīgu pagrieziena mirkli Latvijas ainavas izveidē. 1905. gadā no briežudārziem savvaļā nokļuva liels pulks staltbriežu, sākot veidot to staltbriežu populāciju, ko mēs zinām šodien.
Albīnisms dabā jeb baltais āzis un blondais kurmītis
Starp citām trofejām vizuāli īpaši izceļas muzeja ekspozīcijā rodamais, tepat Latvijā nomedītais albīnais stirnāzis, kas nostādīts teju blakus baltajam zaķim ziemas ietērpā. Pastāv mīts, ka ikviens dzīvnieks, kam raksturīgs gaišs apspalvojums, dēvējams par albīnu, tomēr, tāpat kā šajā gadījumā baltais zaķis, arī citām sugām raksturīgs šāds pilnīgs vai daļējs sezonāls dimorfisms.
Citur manāmi pat divi izbāzti kurmīši, no tiem viens klasiski melns, bet otrs balts. Lai arī šādi dzīvnieki ar albīnisma pazīmēm šķiet acij tīkami, tas nenoliedzami norāda uz nevēlamiem ģenētiskiem defektiem, šajā gadījumā – organisma nespēju izstrādāt krāsas pigmentu melanīnu, kam mēdz sekot cita veida veselības problēmas. Gunta Cunska stāsta, ka reiz kāds muzeja viesis palielījies, ka pie viņiem esot manīti albīni kurmīši. Tā viens no baltajiem zemes racējiem nokļuvis arī muzejā.
Interesants ir arī stāsts par ūdelēm. Ekspozīcijā līdzās atrodas invazīvā Amerikas ūdele un nu jau praktiski izzudusī Eiropas māsa. Atšķirību var pateikt pēc baltā plankuma uz dzīvnieka zoda – Eiropas ūdelei tas ir krietni vien mazāks. Tomēr Gunta Cunska norāda uz to, ka medībās šo atšķirību piefiksēt ir gandrīz neiespējami, līdz ar to pastāv liela iespēja invazīvās ūdeles vietā iegūt aizsargājamo. Jā, Eiropas ūdele augumā ir mazāka par savu konkurentu, bet kā to konstatēt dabā?
Stirnāžu trofejas visdažādākajās variācijās
Vesela siena atvēlēta visdažādāko formu stirnāžu ragiem, kuru formas variē no izcili veidotiem un pērļainiem ragiem, līdz dīvainiem veidojumiem, kas radušies ģenētisku problēmu un traumu dēļ. Vairākas trofejas izstādē nokļuvušas kopā ar pārsteidzošiem medniekstāstiem. Piemēram, kāda pagājušā gadsimta beigās Rūjienas mežniecībā nomedīta āzīša pieres kaulā pēcapstrādes laikā atrasts iedūries un nolūzis sāncenša raga fragments, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, tam pašam āzim konstatēts arī kāda iepriekšēja neveiksmīga šāviena izraisīts ribas lūzums. Kādai citai trofejai vērojams paresninājums raga vidusdaļā – vēl pirms pārkaulošanās gūts raga stieņa lūzums, kas pārējo ragu formu būtiski nav ietekmējis.
Arī aizjūru trofejas
Kā kontrastu lielajiem dzīvniekiem izstādē var aplūkot arī tādus smalkus taksidermijas darba rezultātus kā caunas, seska, ūdeles, ūdra un pat pasaulē mazākā plēsēja sermulīša izbāzni. Savukārt aiz stikla kā īpašs dārgums un saimnieku acuraugs glabājas deviņdesmitajos gados no Krievijas atvestais t. s. ūdens kurmis, kas esot tik ļoti rets, ka pat nav īpaši pētīts un iekļauts reto un aizsargājamo sugu sarakstā. Savukārt izstādes otrajā stāvā apskatāmas ārzemēs gūtas trofejas. Aibeksi, zebras, zilie gnu, ūdensāži, pat krokodila āda un dažādi kā Latvijā, tā citur ārzemēs sastopamie putni.
Antitrofejas sirdsapziņai
Samērā jauna ekspozīcija ir ierīkota bijušajā putnu novietnē. Tur, atbilstoši iedalīti pa vecumiem, trīs telpās izstādīti staltbriežu ragi, kā arī muflonu un aļņu galvas rotas. Līdztekus tam arī medību antitrofeju stends. Tajā skatāmi ložu dragāti, neglīti saauguši kauli, kas uz brīdi liek aizdomāties par medību ētiku un to, kā kādu dzīvu būtni ietekmē nepārdomāts, uz labu laimi raidīts šāviņš.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
