Ko darīt, kad mežacūku kļuvis ievērojami mazāk un medniekam vismaz teorētiski brīvā laika vairāk? Protams, kaut ko medībām noderīgu. Viens no iemesliem, kāpēc šī gada sākumā no Čehijas atvedu Česapīka līča retrīvera kucēnu, bija tieši tas, ka ĀCM dēļ medību saimniecība mainās un nav zināms, kad man būs nepieciešams suns medībām ar dzinējiem.
Šīs šķirnes suņi ir ne tikai ļoti skaisti un spēcīgi, bet arī apveltīti ar valdonīgu raksturu. Tieši viņi vēlas būt noteicēji savā barā (lasi – ģimenē), turklāt jau no mazotnes, un valdīt pēc sava prāta un saprašanas.
Nokavēts laiks
Man sākumā šķita neiespējami, ka mazais, rotaļīgais kucēns patiesībā jau kopš pirmā brīža dara visu, lai kļūtu par bara vadoni un pakļautu pārējos. Neticami, cik viegli tas viņam gandrīz izdevās. Pēkšņi vienā brīdī viņš pārstāja klausīt pat tām vienkāršajām komandām, ko jau biju viņam iemācījis. Vairs nelīdzēja neviens kolēģu Lindas un Kates ieteikums. Taču, kā vēlāk izrādījās, problēma bija manī, nevis sunī. Pavasara pusē sekoja vizīte pie Petra Adeika Lietuvā, kurš jau vairāk nekā divus gadus audzina tieši šīs šķirnes suni. Protams, bija nepatīkami dzirdēt, ka audzināšanā nokavēti teju divi mēneši un Šerloks stingros rāmjos bijis jāieliek, tiklīdz viņš spēra soli pār mana nama sliek-sni. Taču vienlaikus sapratu, ka suns viegli mācās, ja vien ar viņu runā viņam saprotamā emociju un balss intonāciju valodā, pierāda, kurš te ir barvedis. Jau pēc pusstundas Šerloks Petram klausīja ja ne pēc pirmā mājiena, tad otrā noteikti.
Runāt suņa valodā
Man bija jāiemācās būt dusmīgam un priecīgam tieši suņa izpratnē – priecājoties par panākumiem, runāt augstākā balss tembrā, jo kucēni un arī pieaugušie suņi priecājoties runā tieši tā, bet dusmojoties komunicēt basā. Bija jāiemācās, ka kārumam, tāpat kā korekcijai jāseko nekavējoties, lai Šerloks saprastu, par ko tieši es priecājos un par ko dusmojos.Treniņi, treniņi un vēlreiz nebeidzami treniņi, kuros pašam jābūt apveltītam ar pacietību zirga devās. Jāsaka liels padies Lindai Dombrovskai, kura palīdzēja ar savu pieredzi, kā skolā uzdodot mājasdarbus, kuri līdz nākamajai tikšanās reizei jāizpilda. Kādā no treniņiem viņa teica: “Tu nelūdz sunim izpildīt komandu, pat pavēli! Tagad ievelc trīs reizes dziļi elpu, iedomājies, ka esi boss, un dod komandu vēlreiz!” Tas nostrādāja. Jā, man bija jāiemācās kļūt par stingru, nepiekāpīgu sava bara vadoni!
Es peldos, suns gaida savu kārtu
Kopš tā brīža daudz kas mainījies. Protams, nevar apgalvot, ka Šeris kļuvis par paraugsuni, taču man ir apziņa, ka esmu galvenais, un suns to respektē. Vairs nav problēmu dot komandu sēdi, kad ejam blakus, un suns paliek sēžam, bet es mierīgi eju tālāk, zinot, ka suns turpat paliks sēžam arī pēc minūtes, piecām un desmit. Pēc komandas guli varu mierīgi uz ilgāku laiku pazust aiz birztalas stūra. Šerlokam ļoti patīk ūdens. Šķiet, nav tāda spēka, kas varētu atturēt viņu no peldes, un tomēr tāds ir – tās pašas komandas sēdi vai guli. Suns paliek krastā, kamēr peldi baudu es un pat necenšas aiznest krūmos turpat atstātos krokšus, kurus citkārt būtu pakampis zobos un devies savās gaitās.
Medīt ar suni – bauda
Kur tas viss vajadzīgs? Medībās, protams. Petrs pavasarī Lietuvā stingri noteica, ka suni drīkst ņemt līdzi medībās tikai tad, kad panākta paklausība. Tā arī mēs ar Šerloku devāmies pirmajās nopietnajās medībās tikai jūlija otrajā pusē. Tā bija milzīga bauda, kad nokļuvām bebru grāvja malā un pēc komandas guli Šeris mierīgi apgūlās un bez atkārtotas komandas nogulēja teju stundu, neskatoties uz to, ka bebri ik pa brīdim plunkšķināja, piesaistot viņa uzmanību. Pat tad, kad šķietami izdevīgā brīdī raidīju šāvienu, viņš palika tur, kur jāpilda komanda. Spēru pāris strauju soļu, lai redzētu, kur palicis mans medījums, un Šeris piecēlās kājās. Pietika ar vienu bargu skatienu un komandu, lai viņš atgrieztos sākuma pozīcijā. Diemžēl šāviens nebija īsti precīzs un bebrs paspēja ielīst alā, no kuras viņu neizdevās izķeksēt. Taču tajā brīdī galvenais bija panākt suņa paklausību pat tad, kad viņa asinis dzīslās no adrenalīna teju vārījās. Vēlāk sēdējām uz meliorācijas kaudzes zirņu laukā. Šeris atkal pacietīgi pildīja komandu sēdi, ik pa brīdim noliekot galvu man uz ceļgala vai pieskaroties ar ķepu un mēmi vaicājot: “Saimniek, kad būs medījums?” Daudzu gadu laikā šis bija pirmais medību vakars, kad tā arī neieskatījos tālrunī. Tā bija milzīga bauda, būt kopā ar savu medību suni medībās, vērot notiekošo un suņa reakciju uz to. Zinu, tiklīdz viņš saliks visus punktus uz i, viņš pats man laikus parādīs medījuma tuvošanos. Tāpat zinu, ka turpmāk medībās viņš vienmēr būs kopā ar mani, un arī to, ka esam tikai pašā ceļa sākumā. Pirmā Šera atrastā pīle un pienestais bebrs vēl tikai būs.
Vairāķ lasiet žurnāla “Medības” septembra numurā
