Mūsdienās gandrīz viss ir lādējams, kā vien vēlies. Telefonu var uzlādēt no datora, fotoaparātu no mašīnas. Lielākajai daļai medību ierīču arī ir uzlādējamie akumulatori. Protams, ir tādi aparāti, kas darbojas no baterijām, taču jaunākās paaudzēs: lukturīši, termālās un nakts redzamības ierīces, pat austiņas var uzlādēt no kontaktligzdas, no mašīnas vai ārējās energouzkrāšanas ierīces – powerbank jeb bateriju bankas. Un tas ir tik labi!
Stāsts iz dzīves. Dusmīga kā perdošs lauva
Tā mans tētis saka, kad ir ellīgi pārskaities. Es tovakar biju izlēmusi paņemt plato vakaru: uz bukiem un pēc tam uz rukšiem līdz rītam, ar filmēšanu rītausmā. Ja kaut kas nenotiek pa starpu. Paņēmu mazo karabīni – Haenel Jeager Pro 10, kalibrs 6.5×55 ar nakts tēmēkli. Labs, uzticams ierocis un, pateicoties likuma grozījumiem, tagad to var izmantot arī dienā, medījot stirnas. Bet ne diennakts tumšajā laikā! Vairs nav jāvadā līdzi divi ieroči. Izstaigāju pļavas, pasēdēju tornītī mežmalā, bet tādu āzīti, ko gribētos nomedīt, tā arī neatradu. Visādi bija, bet viens par jaunu, otrs pārāk smuks. Gribas jau kaut ko īpašu vai galīgi selektīvu. Netālu atrodas pupu lauks. Tas iekārtots diezgan zemā vietā, un vasarā šur tur bija peļķes. Līdz ar to ne visur pupas ir līdz p…iem. Tādā vietā ir cerība ieraudzīt kādu ruksi. Devos klusītēm uz torni, kas atrodas šā lauka malā. Ik pa brīdim ielūkojoties termokamerā, tiku līdz nolūkotajai vietai un uzkāpu augšā. Nebija ilgi jāgaida, ieraudzīju termiķī, ka lauka otrā malā parādās rukši. Drošības pēc nolēmu paskatīties caur naktinieku, bet tas ņem un izslēdzas! Atkal. Vienās medībās tā jau bija. Skaidrs, ka te vairs nav ko darīt. Es pikta kā velns, sprauslādama un zemes mētādama, slampāju uz mašīnu, pa ceļam lamājot sevi par tādu nolaidību. Piekodināju sev, ka nākamreiz pirms medībām jāpaskatās, pat ja iepriekšējā reizē baterija bijusi pilna. Jo tā arī bija, pirms nedēļas pielādēju, un pēc medībām indikators rādīja, ka iztērēti kādi 20 procenti. Nu neko. Eju un dusmojos. Pa ceļam, nolaidusi tvaiku, sāku racionāli domāt. Mājās braukt negribas! Un pēkšņi man ataust, ka mašīnā ir bateriju banka, bet mans Pulsar Digisight ir lādējams arī pa tiešo un, par laimi, nepieciešamās konfigurācijas kontaktdakša ir. Ātri novilku tuneļšalli, pietinu ārējo bateriju, kas ir diezgan liela, pie naktinieka un pieslēdzu optiku pie lādētāja. Bija jāpadomā, kur tieši pielikt bateriju, lai šāviena brīdi tā nenokrīt vai neiebliež pa aci. Viena rēta uzacī man jau ir. To es dabūju, kad biju pazaudējusi gumijas uzliku uz optikas un izdomāju novilkt brilles. Bija mīnus desmit, un tās pamatīgi svīda ciet. Redzamība pasliktinājās, un es automātiski pievirzījos tuvāk okulāram… Tagad arī man ir klasiskā pusmēness rēta.
Nu, lūk. Viss labi, tikai plinti plecā nevar likt, lai ārējā baterija nenokrīt. Devos atpakaļ uz torni. Steidzos, bet centos netrokšņot. Tur sanāca iziet ārā no meža stigas pavisam netālu no torņa. Klusām aizlavījos un uzrāpos. Burtiski vēl sēzdamās un nenolikusi piekto punktu uz sola, jau cēlu pie acīm termokameru un jutu adrenalīna līmeni kāpjam, jo piecdesmit metru attālumā man priekšā stāvēja rukšu bars un viens pērnais atstatus. Šāviens, un ruksis uz vietas. Tā, lūk! Secinājums – nekad nenolaid rokas un vienmēr ļauj emocijām izvārīties līdz galam, nesteidzies ar lēmumiem. Piemēram, braukt mājās aiz dusmām! Nekad nezini, kas notiks un kad Diāna tev uzsmaidīs!
Padomi
– Jāiegādājas neliela ārējā baterija, bet ar kontaktdakšu, kas piemērota jūsu naktiniekam.
– Pirms medībām vienmēr jāpārbauda, vai viss nepieciešamais ir uzlādēts.
– Jāiegādājas pāreja, lai visu var lādēt no mašīnas pa ceļam.
– Noņemot nakts redzamības tēmēkli, atvienojiet akumulatoru, citādi tas lādējas ārā arī izslēgtā stāvoklī.
– Katram medniekam vajag vairākas tuneļšalles visiem dzīves gadījumiem!
Kuš, kuilis nāk! Kāpēc mežacūkām patīk lietus. “Šauj garām!” #296 epizode
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
