Medības sākas pēc šāviena – tā vēsta sena mednieku gudrība. Vēl vairāk – īstās medības ar izsekošanu sākas tad, ja dzīvnieks pēc šāviena nav nokritis pārredzamā attālumā. To visu vēl apgrūtina sniega neesamība, tumsas tuvošanās, apmācīta asinspēdu suņu neesamība tuvumā un daudzi citi aspekti. Šaušanas māksla nav viegla, ir ļoti daudz faktoru, kas var ietekmēt to, vai šāviens būs vai nebūs perfekts. Precīzu šāvienu garantēt nevar, jo uz lodi var iedarboties zariņš, stiebriņš, mainot tās trajektoriju, var pūst vējš, dzīvnieks var sagriezties, paspert soli, šaujot apsteigums var nebūt pietiekami liels. Uztraukums, atbalsta trūkums, pārāk maz treniņu – tas viss var radīt situāciju, ka ievainots dzīvnieks aizies tālu. Svarīgākais mednieka uzdevums pēc šāviena raidīšanas ir darīt visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka trāpījums tiešām ir garām, bet, ja tomēr ir trāpīts, tad visu – pat neiespējamo –, lai ievainoto dzīvnieku atrastu.
Savā mednieka praksē atkal un atkal nonāku situācijās, kad izrādās – garām nemaz nav garām, bet dzīvnieks, par kuru domā, ka nevarēs atrast, nemaz nav aizgājis tik tālu un patiesībā ir atrodams. Diemžēl Latvijā dažādu apsvērumu dēļ ļoti maz ir attīstītas asinspēdu meklēšanas tradīcijas, vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz šim arī nebija pieejami apmācīti suņi, kas to dara. Patiesība ir tāda, ka bez suņa palīdzības daudzās situācijās dzīvnieku, uz kuru šauts, nebūtu bijis iespējams atrast.
Pirmais gadījums
– Šauts ar gludstobra ieroci
– Dzīvnieks bijis kustībā
– Šaušanas distance – apmēram 30 metri
– Sākumā izteiktas asinspēdas, pēc kādiem 200 metriem asinis pazudušas
– Apmēram 120 metrus no šāviena vietas atrasts aknu gabals
Dzinējmedībās mastā ar gludstobra ieroci šauts uz skrejošu briežu govi. Mednieks apgalvo, ka šāvis kaklā, lai gan pēc asinīm skaidrs – kakls nebūs. Asinis kritušas lielām šļakatām, sākumā asinspēdas ir ļoti izteiktas, bet pavisam drīz jau kļūst mazākas un mazākas. Pēc kādiem 200 metriem uz takas, pa kuru dzīvnieks gājis, atrodams aknu gabals. Tā ir ļoti laba ziņa, jo tas nozīmē, ka trāpījums ir nāvējošs. Uz ceļa šāviena vietā asinīs arī tādi nelieli gaļas gabaliņi, kas drīzāk liecina par sašautu muskuli. Kaulu šķembu nav vispār, kas arī ir laba ziņa – lielas kaulu šķembas liecina par to, ka trāpījums ir kājas kaulā. Ar tādu ievainojumu dzīvnieks iet tālu. Šoreiz ir sajūta, ka ir jābūt, bet jaunākais suns pēc tam, kad pazūd asinis, aizved kaut kur nepareizi. Šķiet, ka tas paņēmis citas pēdas, jo aizvelk uz lauku. Ievainots dzīvnieks, visticamāk, uz klaja lauka neies, tādēļ dodos atpakaļ ar domu, ka pēc medībām iesim meklēt mierīgākos apstākļos, bez steigas. Otrā piegājienā tas pats – asinis beidzas un jaunākais suns pavadā aizvelk turpat uz lauka. Virs meža slinki lido viens bēdīgs krauklis. Nolemju nepadoties, jo aknu gabals ir laba indikācija, ka trāpījums tomēr ir nāvējošs. Trešajā piegājienā dodos meklēt ar pieredzējušu suni. Tur, kur pazūd asinis, arī šoreiz ir pauze. Bet suns met lielus apļus, meklējot tās vienas – īstās. Jau gandrīz šķiet, ka jāmet miers, kad pēc GPS redzu – suns paņēmis pēdas. Vēl pēc 200 metriem suns apstājas. Ja apstājas, tad ir medījums. Tā arī ir. Apskatot dzīvnieku, apstiprinās manas aizdomas. Trāpījuma caurumu aizspiedušas zarnas, tādēļ arī asiņu vairs nav. Šajā gadījumā tas bija nostrādājis kā korķis. Šis ir vēl viens piemērs tam, ka bez suņa medījumu nebūtu bijis iespējams atrast.
Otrais gadījums
– Šauts ar vītņstobra ieroci, .300 Win Mag
– Dzīvnieks bijis kustībā
– Šaušanas distance – apmēram 100 metri
– Asinspēdu nav vispār, tikai uz ceļa izskatās, ka dzīvnieks lēcienā izslīdējis
– Suns dzīvnieku panāca pēc 600 m
Dzinējmedības novembrī, medījams ir praktiski viss, izņemot lūsi. Šajā klubā dzinējmedībās medī arī stirnas. Priekšpēdējā mastā atskan divi šāvieni. Rācijā tiek ziņots, ka šauts uz stirnu kazu. Uz ceļa nav nevienas piles asiņu, bet izskatās, ka dzīvnieks lecot ir izslīdējis. Mednieks saka, ka pēc šāviena dzīvnieks tā kā paklupis, bet, tā kā nav nekādu taustāmu liecību par trāpījumu, secinājums – garām! Tomēr pēdas uz ceļa man nedod mieru – kaut kas tur nešķiet pareizi, tādēļ nolemju palaist pieredzējušāko no abiem medību suņiem. Kad suņu izsekošanas sistēma parāda, ka suns apstājies pēc 600 metriem, ir skaidrs, ka tas ir ar medījumu. Izdevās ar mašīnu piebraukt pa ceļu no otras puses. Suns stirnu bija apturējis un centās to noturēt uz vietas. Neliela auguma vācu medību terjers cīņā ar vismaz divas reizes lielāku dzīvnieku, kurš cīnās par dzīvību vai nāvi. Trāpījums bija pakaļkājas locītavā – pietiekams ievainojums, lai suns varētu medījumu noķert. Veselu stirnu suns nevar notvert. Veiksmīgas beigas un tās dienas vienīgais medījums!
Trešais gadījums
– Šauts ar gludstobra ieroci
– Dzīvnieks bijis kustībā
– Šaušanas distance – apmēram 30 metri
– Asinspēdas ir sākumā, bet pēc tam pazūd
– Dzīvnieks bija apgūlies nepilnu 100 metru attālumā no šāviena vietas, pielēcis kājās un noskrējis vēl kādus 150 metrus
Dzinējmedības, uz gludo līnijas iznāk trīs briežu buļļi – gandrīz uzreiz, kad sāk dzīt. Briežu buļļi iziet starp dzinējiem un iet uz aizmuguri. Tiek raidīti divi šāvieni. Pēc masta mednieks iet meklēt medījumu un uziet asinis. Nosmērēts ir arī koka stumbrs – pietiekami labā augstumā, kas nozīmē, ka ievainojums ir rumpī. Konkrētajā vietā ir ļoti daudz citu dzīvnieku pēdu, līdz ar to sākumā sunim ir grūti. Meklējot zemē asinis, nepamanīja, ka bullis apgūlies netālu, bet tas uzlec kājās uz aizskrien. Ir iespēja paziņot pa rāciju, lai mednieki nostājas masta flangos, ja nu dzīvnieks iziet no masta. Kādu brītiņu pagaidījuši, ejam pakaļ ar suni pavadā. Šoreiz sunim ir skaidrs, kur jāiet – taisnas pēdas. Tā arī ir – suns aizved precīzi uz vietu, kur medījums apgūlies. Trāpījums vēderā mazliet leņķī. Asinis pavisam nedaudz tur, kur dzīvnieks bija apgūlies, bet ne ļoti daudz. Pēc tam asiņu praktiski nav vispār. Toties trofeja ir iespaidīga.
Secinājumi
Katrs gadījums, kad atrasts ievainots dzīvnieks, kaut ko iemāca. Pirmajā gadījumā stāsts ir par to, ka nevajag padoties, jāņem vērā visas liecības un jāturpina meklēt. Ja pa ceļam atrasts aknu gabals, tas liecina, ka medījums nav tālu.
Otrajā gadījumā pierādījās teorija par to, ka ne vienmēr garām ir garām, kā arī tas, ka ne vienmēr asinis ir liecība tam, ka dzīvnieks ievainots.
Trešajā gadījumā skaidrs ir tas, ka nevajag skatīties tikai uz zemi, kādreiz arī jāpaceļ acis. Ja beidzas asinspēdas, tā nav indikācija tam, ka dzīvnieks aizgājis un izdzīvojis.
Ieteikumi
– Jāmeklē nesteidzoties. Ja nevar nodrošināt netraucētu un nesteidzīgu meklēšanu, jāatliek uz vēlāku laiku.
– Meklējot asinspēdas, skatītājus nevajag, tie tikai traucē: gan pašam – parasti ar komentāriem, gan sunim – vienkārši ar savu klātbūtni.
– Arī sunim var būt sliktās dienas, jo suns nav robots, tādēļ nekad nevajag bārties, bet uzmanīgi vērot suni, cenšoties saprast, ko tas mēģina pateikt.
– 99% vienmēr ir jāuzticas sunim, viņš zina un jūt labāk. Ja viņš ved pa kreisi, tad, visticamāk, ir iemesls, kādēļ jādodas pa kreisi.
– Jo mazāk kāds pa pēdām staigājis, jo sunim būs vieglāk.
– Jo lielāka dzīvnieku populācija platībās, jo grūtāk sunim meklēt.
Par medību suņiem un asinspēdu. “Šauj garām!” #49 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības!
