Teksts un foto: Indulis Burka, foto no Arņa Romana albuma
Arnis Romans ir viens no tiem šaušanas sporta entuziastiem, kam patiešām rūp, lai Latvijā un it īpaši Latgalē būtu pēc iespējas vairāk labu šāvēju. Tad arī neizpaliks sekmes medībās. Tomēr, lai cik liela aizraušanās būtu medības un šaušanas sports, viņš par lielāko vērtību savā dzīvē uzskata ģimeni.
Kuras ir svarīgākās lietas jūsu dzīvē?
Kā lielākajai daļai cilvēku, tās ir ģimene, darbs. Ar to es domāju darbu šautuvē par instruktoru, vadot jauniešu un junioru apmācību šaušanā, mums ir arī mednieku skola un ieroču veikals Oksalis. Var teikt, mums ir pilns cikls, sākot jau no apmācības un treniņiem šautuvē. Informējam par izmaiņām normatīvajos aktos, atziņām drošības jomā. Savukārt ieroču veikals mums nav pamatbizness. To izveidojām, jo reģionā nebija iespējams iegādāties labu munīciju.
Protams, atbalstām arī sporta šaušanu. Esam pirmā šautuve Latvijā, kas piedāvāja par vienu 25 šķīvīšu sēriju cenu pieci eiro. To ieviesām pirms trim gadiem. Citviet tas maksāja sešus un vairāk eiro. Mūsu mērķis – lai cilvēki var atļauties trenēties vairāk. Šogad apmeklēju treniņnometni Kiprā. Tur arī par sēriju jāmaksā pieci eiro…
Varu apgalvot, ka mūsu šautuve Oksalis šobrīd ir labākā Baltijā, ar labāko tehnisko aprīkojumu. Visas ir jaunas la Porte mašīnas, un izmantojam šīs pašas markas māla šķīvīšus. 19. un 20. jūnijā pie mums notiks pasaules kausa posms Grand Prix Latvija.
Sporta šāvēji regulāri trenējas šaušanā, bet kā ir ar ierindas medniekiem? Vai viņi apmeklē šautuvi?
Daudz kas, protams, atkarīgs no tā, kāds šim mērķim ir pieejams budžets. Protams, Latgalē vidējais slānis ir neliels. Tie, kuri šāva stāvošos mērķos, vēlējās piešaut karabīnes, šautuve līdz pagājušajam gadam medniekiem bija pieejama bez maksas.
Esmu pārliecinājies, ka ļoti daudzi kolektīvi rīko savas iekšējās pārbaudes šaušanā, kopā brauc uz šautuvēm, lai pārliecinātos par savām prasmēm. Tie, kuri nespēj izpildīt normatīvu, medībās piedalās kā dzinēji.
Ja mednieks gadā izšauj tikai trīs līdz piecas reizes, tas, protams, ir slikti. Šautuvē izšaujot desmit, divdesmit reižu ir ne tikai iespēja atbrīvoties no vecās munīcijas, bet arī tiek gūta pieredze, iemaņas, zūd uztraukums.
Vai to var atļauties ikviens?
Protams. Nav jau vairs tā, ka mednieks ir tērpies gumijas zābakos un nodriskātās biksēs, nenosakāmas krāsas cepurē. Ir pietiekami plašs veikalu spektrs, kur var iegādāties medībām nepieciešamo dažādās cenu kategorijās. Mednieki gan no lielākiem, gan mazākiem kolektīviem ir labi aprīkoti gan apģērba, gan ieroču, gan munīcijas ziņā. Un nav nozīmes, vai ierocis maksā 500 vai 5000 eiro. Abi izpilda savu funkciju, ja vien mednieks māk ar to prasmīgi rīkoties. Turklāt bieži vien ierocis par 500 eiro mēdz būt precīzāks… Tāpat bieži vien ierindas mednieks šauj labāk nekā tas, kuram ir vairāk līdzekļu.
Šaušanas prasme noteikti ir arī paša mednieka attieksmes jautājums…
Arī lāci var iemācīt ar braukt divriteni, jautājums tikai, kā. Vienam šaušanas prasmju apgūšana padodas vieglāk, otram – grūtāk. Vēl kādam šautuvē klājas grūtāk nekā mežā.
Bet tik un tā nepieciešams kāds, kurš ierāda pamatprasmes.
Protams, tas ir nepieciešams. Pērn Latvijas Sportinga federācija īstenoja labu projektu, kura laikā gan Rīgā, gan Latvijas novados, tajā skaitā pie mums, notika mednieku apmācības šaušanā uz lidojošiem mērķiem, turklāt par šīm apmācībām medniekiem nebija jāmaksā. Bija iespējams noklausīties lekcijas un izšaut 50 patronu instruktora vadībā. Daļu no šīs programmas apmaksāja Medību saimniecības attīstības fonds. Viss izdevās, cilvēki bija priecīgi, un uzreiz bija rezultāti. Pie mums piedalījās 50 mednieki, no kuriem trīs četri tagad pastāvīgi apmeklē šautuvi un turpina attīstīt savas prasmes, lai gatavotos nākamajiem soļiem šaušanas sportā.
Iespējams, šiem cilvēkiem neviens nebija ierādījis šaušanas pamatprincipus, nebija uzlicis uz pareizajām sliedēm?
Ar uzlikšanu uz pareizajām sliedēm tomēr vien nepietiek. Mums neapmāca juniorus, un praksē notiek tā: ja ģimenē ir vecāki mednieki, tad arī jaunieši iegūst apmācības iespējas šaušanā. Pretējā gadījumā šīs prasmes paliek neapgūtas. Jaunieši ir jāpiesaista šaušanas sportam.
Pie mums Rēzeknē dzīvo aptuveni 10 000 iedzīvotāju, ar visu novadu – līdz 15 000. Pēdējos divos trijos gados esam piesaistījuši 20–30 šāvējus, kuri piedalās sacensībās. Ja katrā reģionā ar viņiem nodarbotos tā, kā to darām mēs, tad mums būtu kā Lietuvā, kur sacensībās piedalās 200–300 šāvēju. Mazāk par 120–150 nav nekad… Daudz vairāk cilvēku vajadzētu piesaistīt Rīgā, kur ir nesalīdzināmi vairāk iedzīvotāju. Cilvēks nevar atnākt un uzreiz sākt maksāt. Viņam jāsaprot, vai šis sports viņam ir piemērots. Lai startētu tālāk, lielajā sportā, protams, nepieciešami līdzekļi.
Mums tomēr ir arī jaunā šāvēju paaudze. Junioros startē Intars Zabunovs. Viņš uzvarēja sacensībās junioriem Liepājā, šopavasar bija labākais arī Lietuvā. Viņam palīdz pieredzējušā šāvēja Agnese Caune.
Šaušanas sports ir teju vienīgais, kam var pievērsties arī cilvēki gados, kuriem veselības apstākļi neļauj nodarboties ar citiem sporta veidiem, piemēram, skriešanu. Skriešanas gadījumā lielais sports beidzas, kad tev ir 25 gadi… Šaušanas sportā nav ne vecuma, ne svara ierobežojumu. Protams, jāspēj noteikt attālumu, jābūt stabilai nervu sistēmai. Lai gan šaušanas sports palīdz nervu sistēmu stabilizēt, iemāca sevi disciplinēt.
Un vēl interesants fakts, salīdzinot nesalīdzināmas lietas – alkohola lietošanu un šaušanu. Šaušana izmaksās lētāk un uzlabos veselību, nevis to sagraus… Vienā reizē šautuvē divas sērijas izmaksās 20 eiro, ieskaitot munīcijas un šautuves izmaksas…
Kā šautuve var uzlabot drošību medībās?
Pati šautuve kā tāda nevar. Taču šautuve ar instruktora palīdzību var nodrošināt to, ka mednieks gūst iemaņas, kā droši un pareizi apieties ar ieroci, lai nesanāktu nejaušs šāviens, pareizi ielādēt, izlādēt.
Jau kopš 2000. gadu sākuma tiek diskutēts par regulāru obligāto pārbaudījumu šaušanā medniekiem. Valda uzskats, ka tādā veidā mēģina lobēt šautuves. Tas tā nav. Igaunijā, Zviedrijā, Somijā šāds pārbaudījums jau notiek, lai iegūtu tā saucamo sezonas karti. Savukārt pie mums tikai runā, bet ir pietiekami daudz gadījumu, kas notikuši tādēļ, ka mednieks reti rīkojies ar ieroci, viņam nav pieredzes. Piemēram, gadījums, kas savulaik notika Daugavpilī, kad cilvēks ieskatījās optiskajā tēmēklī un viņam nejauši nospiedās sprūda mēlīte…
Mans vectēvs teica, ka reizi gadā pat slotaskāts izšauj, tāpēc nekad nedrīkst tēmēt cilvēku virzienā. Tie ir pamatprincipi, kas man zināmi jau kopš bērnības.
Tagad daudz cilvēku vēlas kļūt par medniekiem, bet iespēju iekļūt kādā kolektīvā ir maz. Lielie zemes īpašnieki mēģina paši uzturēt platības. Līdz ar to jaunajiem medniekiem ir mazāk iespēju gūt pieredzi, nav neviena, kas viņiem varētu ieteikt, pamācīt ikdienā. Tas ir normāli, ja pieredzējušie mednieki jaunajiem izskaidro dažādas situācijas un rīcību tajās.
Tāpat pozitīvus augļus dod apmācība kolektīva iekšienē un ikgadējais pārbaudījums šaušanā: dzīvnieki netiek savainoti, bet gan nomedīti, uzlabojas medību kultūra, tiek ievēroti droši šaušanas leņķi.
Pats esmu medību vadītājs un instruktāžā vienmēr atgādinu, ka labāk ir dzīvnieku palaist, nevis izdarīt ko nelabu sev vai citam.
Mums arī Latgalē 2000. gadu sākumā notika sacensības mednieku klubu vidū disciplīnās, līdzīgi kā MMD kausu izcīņā, kas pulcēja parastos ierindas medniekus. Piemēram, šaušanā uz stāvošu mežacūkas mērķi 50 metros. Tā ir reāla situācija medībās, kad mežacūka atnāk piebarošanas vietā. Karabīne 100–200 metros, tās savukārt ir gaides medības… Lidojošie mērķi medniekiem, kuri iecienījuši putnu medības. Tā bija laba tradīcija. Šobrīd Covid-19 apstākļos šādas sacensības rīkot nedrīkst. Var notikt vien treniņšaušana.
Arī treniņšaušana taču uzlabo šaušanas kultūru.
Pie mums ir pārāk biezs kalendārs, lai darbotos treniņšaušanas režīmā. Tāpat, lai nodarbotos ar šaušanu, vajadzīgs brīvs laiks. Nevar būt visi sportisti un visi labākie šāvēji.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka šautuvē kāds smiesies par to, ka viņš nemāk apieties ar ieroci, nevar sašaut mērķi, un viņi jutīsies slikti. Ko jūs šiem cilvēkiem ieteiktu?
Visas šautuves Latvijā ir izveidotas uz entuziasma pamata, lai uzlabotu savas un citu iemaņas šaušanā. Šautuves izveidotas, lai apmācītu jaunos medniekus šaušanā, lai apmācītu ikvienu, kuram tas nepieciešams. Mūsu šautuvē, tāpat, domāju, arī citās, tādu gadījumu, ka apceļ kādu, kuram neveicas šaušanā, nav! Šo argumentu min kā iemeslu, lai neko nedarītu!
Ja vērtējam, kāds bija līmenis šaušanas sacensībās pirms diviem gadiem un tagad, tad iegūto punktu ziņā pieaugums ir par desmit procentiem. Pagājušajā gadā labāko sešniekā Latvijas finālposmā sportingā bija trīs no Rēzeknes. Bija sacensības Liepājā ar labiem, taču grūtiem lidojumiem. Labāko divdesmit šāvēju vidū desmit bija no Rēzeknes…
Kur pats esat apguvis šaušanas prasmes?
Pats esmu mācījies pie labākajiem lidojošo mērķu šāvējiem un tagad apmācu citus. Pagaidām ne no viena neesmu paņēmis nevienu centu. Mani interesē tie, kuri paši vēlas mērķtiecīgi mācīties, lai sasniegtu rezultātus. Mans mērķis, lai labākie šāvēji būtu no Latgales, lai Latvijā šaušanas prasmju līmenis kļūtu augstāks.
Mans pirmais treneris bija Boriss Timofejevs, mani mācīja arī Ivars Gulbis. Viņiem ir ļoti liela pieredze. Taču arī pašam jāiegulda ļoti liels darbs. Ir pieejamas trīs šaušanas tehnikas, un tiem, kuri vēlas startēt sacensībās, jāiemācās pārvaldīt visas.
Man ļoti gribējās šaut. Kad uzbūvēju šautuvi, aktīvi darbojos gadus piecus. Tad 2011. gadā pārstāju šaut vispār.
Kāpēc pievērsāties šaušanas sportam?
Tolaik notika MMD kausu izcīņa. Pirmo reizi sašāvu tikai vienu šķīvīti no divdesmit pieciem. Tas bija 2002. vai 2003. gadā. Nākamajā gadā pierunāju aizbraukt arī savu draugu Vadimu Žuravļovu. Es sašāvu divus, viņš – vienu. Radās interese par šo pasākumu. Šautuvē Rīgā iepazināmies ar vietējiem šāvējiem. Taču bija viens bet. Pašlaik es par velti mācu šaut jaunos medniekus, bet tajā laikā šaušanas prasmes skaitījās liels noslēpums – kur tēmēt, kā. Kāpēc veikt tieši tādas kustības. Un tad arī satiku Borisu Timofejevu un Ivaru Gulbi…
Andris Čoičs nopirka pirmās piecas igauņu šķīvīšu metamās mašīnas, uzstādījām tās Baltinavā Vientuļo vilku medību platībās pie Vitālija Začesta un sākām trenēties.
2005. gadā izlēmu, ka jāizveido šautuve pašam, 2006. gadā šautuve bija gatava. Uz atklāšanu salasījās vairāk nekā 120 cilvēku – tas bija ļoti labs skaits.
Kā jums ar panākumiem šaušanas sportā šobrīd?
2008. gada Eiropas čempionātā kombinētajā medību šaušanā kopvērtējumā biju deviņpadsmitais, lidojošajos mērķos – astotais. Esmu Baltijas valstīs Norma kausa ieguvējs. Līdz 2011. gadam esmu uzvarējis daudzās šaušanas sacensībās Lietuvā. Tad pārtraucu nodarboties ar šaušanas sportu. 2015. gadā mani uzaicināja braukt uz sacensībām Dubaijā. Pēc šīm sacensībām mans sportiskais gars atgriezās. Kopā ar vairākiem entuziastiem vienojāmies, ka palīdzēsim viens otram, kaut vai ar čaulīšu lasīšanu. Bija tā, ka šāvējs atbrauc, izšauj un aizbrauc, pārliecināts, ka samaksājis arī par čaulīšu salasīšanu. Tagad tā vairs nenotiek.
Uzvarēju pagājušā gada kopvērtējumā sportingā Latvijā, šogad esmu uzvarējis Latvijas čempionāta trīs posmos, aprīlī bija Pasaules kausa Lietuvas Grand Prix, kur arī uzvarēju. Esmu pirmais Latvijā, kurš izpildījis starptautiskā sporta meistara normatīvu – jāiegūst 191 punkts sacensībās, kurās piedalās sešu valstu sportisti. Lietuvas Grand Prix bija astoņu valstu sportisti. Tagad jāgaida Latvijas Grand Prix.
Medības. Tās jums ir vaļasprieks?
Es medīju trijos kolektīvos. Protams, ir kolektīvi, uz kuriem izdodas aizbraukt reizi gadā laika trūkuma dēļ.
Atceros, bija 1996. gads un savā kolektīvā medījām vienu mežacūku gadā. To vienkārši nebija. 2000. gadā aizbraucu uz mednieku klubu Salnava pie Andra Čoiča. Tur iemācījos, kā veidot medību saimniecību. Bija laiks pirms Āfrikas cūku mēra, kad uz 2500 hektāriem medījām vairāk nekā simt mežacūkas. Ar briežiem arī mums bija bēdīgi, tagad to skaits ir palielinājies līdz desmit reizēm. Pēdējos gados ir nomedīti trīs brieži ar sudraba medaļas vērtiem ragiem. Ir kādi divpadsmit perspektīvi buļļi piecu sešu gadu vecumā, sākot no sudraba un uz augšu.
Pats esmu šogad nomedījis pāris sivēnu, jo šaušana aizņem ļoti daudz laika un tas jāvelta arī ģimenei.
Kā jūsu pusē ar vilkiem?
Vilku ir ļoti daudz, starp citu, arī lūšu ir daudz. Kopš brīža, kad vilku limits Latvijā beidzās, meža kamerās katru dienu redzam vilkus. Katru dienu! Lai tie, kuri nosaka limitus un spriež par plēsēju skaitu, atbrauc uz mežu un izbrauc pa platībām. Uzskatu, būtu nepieciešama darba grupa, kurā būtu zinoši cilvēki, kuri patiešām nodarbojas ar vilkiem, un kopā ar zinātniekiem jāapzina reālā situācija. Salnava, Baltinava, Malnava, Krievijas un Baltkrievijas pierobeža. Tur vilku ir ļoti daudz. Valstī noteikts kopējais limits. Kurzemes pusē vilkus nomedī, un mums limita nepietiek. Limits būtu jāsadala pa reģioniem. Kurzemē vilkam nav kur bēgt – jūra priekšā. Mūsu gadījumā šādas barjeras nav, un žogs gar robežu vilkam nav šķērslis. Dagdas, Rēzeknes, Ludzas novada robeža. Katru gadu piecdesmit kilometru rādiusā ir četri vilku midzeņi. Tas ir ļoti daudz. Katru piecu kilometru rādiusā ir pa vienam midzenim. Vienā dienā salikām uz ceļiem kameras. Trijās dažādās vietās kamerās fiksējām vilkus un lūšus vienlaikus. Tāda situācija nekur citur Latvijā nav fiksēta.
Mums nebija iespējas izmantot vilku medības ar karodziņiem. Bija Covid ierobežojumi. Taču veidojas laba sadarbība starp kaimiņu kolektīvu medniekiem, kurus interesē lielo plēsēju medības. Vilkam ir augsts intelekta līmenis, un to nemaz nav tik viegli izdarīt.
Kurš jūs pamudināja pievērsties medībām?
Tas bija vectēvs. Viņš bija kaislīgs mednieks. Atceros, viņš stāstīja, ka pēc kara pirmās mežacūkas Latgalē parādījās sešdesmito gadu beigās. Viņš medīja Kaunatas kolektīvā. Savukārt manu tēvu medības neinteresēja.
Vectēvs mani no mazām dienām ņēma līdzi uz mežu un mācīja. Tā sākās manas mednieka gaitas.
Arī mana vecākā meita uz mežu medībās sāka nākt līdzi trīs gadu vecumā. Tagad viņai ir astoņpadsmit. Dēls no piecu gadu vecuma. Vēl vienai meitai ir trīs gadi. Šopavasar bijām uz bebru medībām, divus nomedījām. Viņai tas ļoti patika. Gatava katru reizi braukt uz šautuvi. Uzliek austiņas un vēro. Viņai patīk tas process, kas te notiek. Ja viņai jāizvēlas, palikt pie mammas vai braukt ar mani uz šautuvi, viņa izvēlas šautuvi.
Kas bija jūsu pats, pats pirmais medījums?
Stirnāzis. Kopā ar tēvoci gājām pa mežu, bija viena stirnāža nomedīšanas atļauja. Sarunājām, ka varam šo dzīvnieku nomedīt, un viņš man iedeva savu plinti. Buks skrēja, pavilku līdzi un nospiedu sprūda mēlīti…
Vectēvs mani iemācīja šaut deviņu gadu vecumā. Šāvām mērķos, kas ar lūpu krāsu bija uzzīmēti uz lielām kartona kastēm. Ierocis – IŽ 54, 12. kalibrs. Šis ierocis pie manis ir arī šobrīd.
Kurš no medību veidiem jums ir mīļākais?
Man vislabāk patīk gaides medības. Šogad esmu 52 reizes sēdējis uz vilku, kad bija sezona. Vienu reizi redzēju, bet nebija izdevības pelēci nomedīt. Sēdēju sešas līdz septiņas stundas. Vilku taku krustcelēs bija uzlikts jauns tornis, taču nesanāca. Labprāt vaktēju arī mežacūkas.
Protams, man patīk arī dzinējmedības. Esmu medību vadītājs, lieku medniekus uz numuriem, labprāt eju arī dzinējos.
Tāpat interesē arī bebru medības. Taču slazdi – tas nav man.
Patīk medības ar suņiem – vācu medību terjeriem, foksterjeriem, takšiem. Latvijā medību saimniecības nav lielas. Lielie suņi dzīvniekus aizdzen tālu. Ja suns ir neliels, medījums iet lēni un medniekam ir labas izredzes izšaut. Protams, ja ir dziļš sniegs, šiem suņiem klājas grūti. Pie mums mēdz būt pat metru dziļš sniegs.
Kā ar medību veiksmi?
Zelta briežu buļļa man nav neviena. Tie pagaidām aug. Esmu nomedījis zelta kuili. Šāviens ar Browning ieroci 7 Rem Mag kalibrā bija vairāk nekā 200 metru attālumā.
Un vēl, dzinējmedībās tava paša veiksme par 99,9 procentiem ir atkarīga no medību vadītāja, kurš tevi noliek uz numura. Es ļoti atbalstu to, ka izlozē numurus, nevis vecie mednieki gadu no gada katrā mastā stāv vienā un tajā pašā vietā. Jābūt iespējai piedzīvot dažādas situācijas kā jaunajiem, tā vecajiem medniekiem. Vīrs, kurš trīsdesmit gadu laikā nav redzējis nevienu dzīvnieku skrienam, to nav piedzīvojis tādēļ, ka visu mūžu stāvējis ceļa malā pie automašīnām.
Esat medību vadītājs. Vai esat ievērojis, ar ko mednieki visbiežāk grēko?
Tagad mednieki pat alkoholu medībās nelieto, lai nenonāktu nepatikšanās ar varasiestādēm. Interesanti gan, ka tad, kad alkohola lietošana bija izplatītāka, nelaimes gadījumu bija mazāk nekā tagad. Droši vien tāpēc, ka uztraukumā rokas trīc…
Kolektīvos, kuros medīju, ieroči vienmēr tiek laikus izlādēti, neviens pa mastu nestaigā un neplātās. Katrreiz ir strikta instruktāža. Visi esam radi, draugi, paziņas, un visi vēlamies pēc medībām laimīgi atgriezties mājās.
Dodoties gaides medībās, vienmēr visi ziņo medību koordinatoram par saviem plāniem, nodomiem. Medību atļauju pietiek. Nelaimes gadījumi notiek no nezināšanas un tā, ka nav saņemta nepieciešamā informācija.
Ir, protams, kolektīvi, kur mednieku starpā nav sapratnes, saskaņas, notiek platību dalīšana. Tur arī iespēja notikt nelaimei vai pārkāpumam ir lielāka.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
