Pēc nesenā gadījuma Jēkabpilī, kur pilsētvidē tika pamanīts brūnais lācis, arvien aktuālāks kļūst jautājums par sabiedrības un atbildīgo dienestu gatavību reaģēt situācijās, kad lielais plēsējs ienāk apdzīvotā vietā vai tiek sastapts dabā. Eksperti norāda, ka lāči, tāpat kā vilki un lūši, Latvijā vairs nav uzskatāmi tikai par īslaicīgiem viesiem. To skaits pieaug, un līdz ar to palielinās arī iespēja šos dzīvniekus sastapt arvien biežāk.
Jūnija sākumā Jēkabpils iedzīvotājus pārsteidza negaidīts viesis – brūnais lācis. Lielais plēsējs pārvietojās pilsētvidē, ejot starp dzīvojamām mājām, pa ielām un pagalmiem. Šāds gadījums liek uzdot ļoti tiešu jautājumu – cik gatavi esam šādām situācijām un vai sabiedrība vispār zina, kā rīkoties, ja lācis nonāk cilvēku tuvumā?
Jēkabpils iedzīvotāja Larisa atzīst: “Es gan jau aizskrietu uz mājām kādam paziņot un viss.”
Savukārt Jēkabpils iedzīvotājs Ainārs stāsta: “Konkrētajā gadījumā man bija zāģis rokās, kad viņš gāja garām.”
Jēkabpils novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis norāda, ka līdz šim šādas situācijas pilsētā nav bijušas ikdiena. “Pieļauju, ka šobrīd lielākā daļa iedzīvotāju, kas ir Jēkabpilī, ir izlasījuši, ko darīt, ja saskaries ar lāci. Bet pirms tam tā nav bijusi vajadzība,” viņš saka.
Pašvaldībā atzīst – šādiem gadījumiem nav iepriekš izstrādāta detalizēta algoritma. Lēmumi tiek pieņemti, izvērtējot konkrētos apstākļus. Jēkabpils gadījumā tika iesaistīti tuvākie operatīvie dienesti, lai nodrošinātu gan iedzīvotāju drošību, gan iespēju dzīvniekam pamest pilsētu.
“Tad respektīvi pašvaldības policija, Valsts policija darīja visu, lai lācim būtu pietiekoši brīvs ceļš iet prom no pilsētas un iedzīvotāji tiktu brīdināti,” skaidro Raivis Ragainis.
Konkrētajā gadījumā pašvaldība iedzīvotājus apziņoja, izmantojot skaļruņus. Tomēr šī situācija izgaismojusi nepieciešamību uzlabot operatīvo brīdināšanu, piemēram, izmantojot šūnu apraidi. Ragainis norāda, ka runa nav tikai par lāčiem – arī citi lieli savvaļas dzīvnieki pilsētvidē var kļūt bīstami, ja ir satraukti vai nobijušies.
“Alnis, kas pirms divām nedēļām bija ienācis pie Mego apļa, arī ļoti bīstams dzīvnieks, ja viņš ir satraukts vai nobijies, viņš arī var izdarīt ļoti briesmīgas lietas. Apziņošana, iedzīvotāju apziņošana ir tas, kas mums vajadzīgs uzreiz,” saka Jēkabpils novada pašvaldības domes priekšsēdētājs.
Tomēr pašvaldībā atzīst – ne vienmēr brīdināšana dod vēlamo rezultātu. Mūsdienās cilvēkiem nereti svarīgāk šķiet notikumu nofilmēt, nevis parūpēties par savu drošību. Tāpēc būtiski stiprināt sabiedrības izpratni par to, ka, sastopot savvaļas dzīvnieku, svarīgāka par video uzņemšanu ir distance un mierīga atkāpšanās.
Raivis Ragainis uzsver: “Viņiem tas ir tūrisms, tur ir lācis, skriesim, skatīsimies, braukāja mašīnas, ar lielajām kamerām, pat filmēja. Tas noteikti neatvieglo darbu, bet padara šo lietu bīstamāku, jo tas lācis muka. Viņš muka, cik vien varēja no tiem cilvēkiem.”
Žurnāla Medības galvenā redaktore Linda Dombrovska sociālajos medijos norādījusi, ka šādās situācijās īpaši svarīga būtu plaša sabiedrības informēšana, it īpaši reģionos, kur lāči tiek novēroti biežāk. Viņasprāt, cilvēkiem būtu skaidri jāzina ne tikai tas, ko darīt, bet arī tas, ko šādās situācijās noteikti nevajadzētu darīt.
“Patiesībā gan Dabas aizsardzības pārvaldei, gan zinātniekiem vajadzētu veikt masveida kampaņas, it īpaši reģionos, kur ir lāči, lai skaidrotu cilvēkiem, ko šādās situācijās drīzāk nedarīt. Jo tas ir absurds – ierauga lāci un lec ārā no mašīnas. Un, ja lācis, piemēram, sēdētu ceļmalā, ilgāku laiku tur uzturētos dažādu iemeslu dēļ, tad, protams, būtu kaudze ar cilvēkiem, kas brauktu un tos lāčus barotu. Skrietu pakaļ ar pīrādziņiem un konfektēm,” uzsver Dombrovska.
Sociālajos medijos publicētie video rāda, ka lāči Latvijā tiek manīti dažādos reģionos. Līdz ar to arvien aktuālāks kļūst jautājums, kāpēc šie dzīvnieki arvien biežāk nonāk cilvēku redzeslokā.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš skaidro, ka šim procesam ir vairāki iemesli. “Ir divas lietas. Viens, ka šo dzīvnieku skaitliski paliek vairāk un līdz ar to viņi izplatās, un cilvēki šobrīd atrodas, nu, teiksim tā, viņiem ceļā, jo izplatīšanas procesā viņiem vajag pārvietoties no jau apdzīvotām vietām uz mazāk apdzīvotām vai jaunām vietām. Un otrs – tie ir tehniskie līdzekļi, kā šie plēsēji tiek novēroti, jo liela daļa tās ir automātiskās kameras, liela daļa tie ir dažādas nakts novērošanas ierīces, bez kurām viņi vispār netiktu pamanīti.”
Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākais eksperts Rihards Miķelsons uzsver, ka savvaļas dzīvnieki apdzīvotās vietās nenonāk ar nodomu meklēt cilvēku klātbūtni. Viņš arī norāda, ka diskusijās par lāču skaitu jābalstās datos, nevis pieņēmumos.
“Neviens savvaļas sugu dzīvnieks speciāli neienāk. Un nav tas lāču skaits, kas izskan, ka 190 lāči varētu būt Latvijā, tas ir tādā populācijas atjaunošanās stadijā, un nav nekāda pamatota zinātniski ne savādāk runāt par šo populācijas ierobežošanu,” saka Miķelsons.
Latvijā sastopamas četras no sešām Eiropas lielo plēsēju sugām – brūnais lācis, vilks, lūsis un pēdējos gados arī zeltainais šakālis.
Eiropas Komisijas sagatavotajā informatīvajā materiālā redzams, ka laika posmā no 2016. līdz 2023. gadam lāču skaits Eiropā palielinājies par 4,6%, un Baltijas reģions ir viens no reģioniem, kur lāču blīvums ir salīdzinoši augsts. Savukārt vilku skaits Eiropā kopš 2016. gada pieaudzis par 35%.
Eiropas Komisija uzsver, ka lielie plēsēji spēj pielāgoties cilvēka veidotai videi un var dzīvot ainavās, kur līdzās pastāv meži, lauksaimniecība un apdzīvotas vietas.
Par vilku uzbrukumiem aitu ganāmpulkiem ReTV Ziņās stāstīts regulāri jau vairākus gadus. Šādi gadījumi dažādos Latvijas reģionos lauksaimniekiem rada ievērojamus zaudējumus. Arī aizvadītajā nedēļā Latgalē fiksēts kārtējais vilku uzbrukums aitām.
Zemnieku saimniecības Upmalas pārstāvis Raitis Vītols stāsta: “Tu jūties tāds bezspēcīgs, pats neesmu mednieks, pat ja esmu mednieks, tad nedrīkst neko darīt. Un es uzskatu, ka ir jābūt kaut kādam mehānismam, ka, ja tajā posmā, kad dzīvnieku ir aizliegts medīt, es neko izdarīt nevaru, tad ir jābūt kaut kādam kompensācijas mehānismam no valsts, kad valsts kompensē, jo valsts jau mums aizliedz medīt viņus un rīkoties.”
Jānis Ozoliņš, skaidrojot vilku uzbrukumus mājdzīvniekiem, norāda, ka būtisks faktors ir aizsardzības trūkums. “Kāpēc viņi uzbrūk mājdzīvniekiem? Galvenokārt tāpēc, ka mājdzīvnieki nav pienācīgi aizsargāti, ja tie trāpās viņu ceļā, tad, protams, viņi kļūst par vieglu, ātru upuri.”
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākais eksperts uzsver, ka kompensāciju jautājumā nozīme ir arī preventīvajiem pasākumiem: “Ja nav veikta prevencija, tad nav iespējams pieteikties kādai kompensācijai.”
Šobrīd vilki ir vienīgā lielo plēsēju suga, kuru Latvijā atļauts medīt, taču tas notiek stingri noteiktos termiņos un apjomos. Līdzīga pieeja attiecībā uz lāčiem ir Igaunijā, kur to izplatība ir daudz straujāka nekā Latvijā. Savukārt Polijā šobrīd tiek īstenots projekts, kura mērķis ir mazināt konfliktus starp cilvēkiem un brūnajiem lāčiem. Projekta ietvaros tiek veidotas speciālas reaģēšanas komandas, mazināta dzīvnieku piekļuve atkritumiem un īstenota lāču uzraudzība.
Polijas Ržešovas Reģionālās vides aizsardzības direkcijas vadošais speciālists Łukasz Lis norāda: “Ar Tatrza Nacionālā parka ekspertu palīdzību un Valsts mežu dienesta darbinieku atbalstu izdevās noķert 8 no plānotajiem 18 lāčiem. Septiņiem tika uzliktas telemetrijas kaklasiksnas (4 tēviņiem un 3 mātītēm), kas ļauj precīzi sekot, kur lāči pārvietojas. Vienam jaunam lācim tika ievietots tikai mikročips, jo tā izmērs neļāva uzlikt kaklasiksnu.”
Redzot, ka Latvijā pieaug lielo plēsēju izplatība, varētu šķist, ka citas dzīvnieku sugas tiek apdraudētas un to skaits samazinās. Tomēr pētnieki norāda, ka situācija nav tik vienkārša.
Jānis Ozoliņš skaidro, ka plēsēju skaita pieaugums saistīts arī ar barības bāzes palielināšanos. “Faktiski tas plēsēju palielināšanās process ir sekas tās barības pieaugumam, jo mums, salīdzinot ar tādu diezgan tuvāku pagātni deviņdesmitajiem gadiem, kad tiešām bija kļuvis ļoti maz briežu dzimtas dzīvnieku, mežacūku, nu, teiksim tā, pārmērīgu medījumu rezultātā, plēsēju toreiz arī bija mazāk, tā kā mūsu pētījumi rāda, ka tas plēsēju skaits ir audzis un viņš proporcionāli audzis mazāk, kā, piemēram, stirnas, mežacūkas ir pieaugušas daudz straujāk nekā plēsēji, kam tā arī būtu jābūt.”
Skaidrs ir viens – lielie plēsēji Latvijā un Eiropā ir uz palikšanu. Tāpēc jau šobrīd jādomā par vairākiem virzieniem, kuros nepieciešama mērķtiecīga rīcība.
Pirmkārt, sabiedrībai jāzina, kā uzvesties dabā. Dodoties mežā, vēlams iet kopā ar citiem cilvēkiem un pārvietoties tā, lai dzīvnieks cilvēka klātbūtni laikus pamanītu.
Otrkārt, jāpielāgo ikdienas paradumi, īpaši attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu. Pārtikas atkritumi, viegli pieejami konteineri un cilvēku atstāti ēdiena pārpalikumi var pievilināt dzīvniekus apdzīvotu vietu tuvumā. Vienkāršs princips paliek spēkā arī dabā – ko atnesi, to aiznes.
Treškārt, speciālisti iesaka valstiskā līmenī veidot profesionālas reaģēšanas komandas, kas spētu rīkoties situācijās, kad lielie plēsēji nonāk pilsētvidē vai cilvēku tiešā tuvumā.
Vairāk lasi portālā ReTV.lv!
Asinis tikai tek pa degunu! Nav attainojuma dzīvniekus nemeklēt. Šauj garām!” #341 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
