Te raksta Aivars Ošiņš no Vecpiebalgas. Man jau ir divdesmit gadu mednieka stāžs, un astoņus gadus nodarbojos arī ar zvēru (īpaši medījamo) fotografēšanu.
Kā notiek pati bildēšana? Tas notiek agros rītos vai no slēpņa. Mājās jau sastādu plānu, kur braukt, vēja virzienu noteikti ievēroju. Redze man ir ļoti labi uztrenēta, dažreiz, piemēram, lapsa noslēpjas zem krūma, baidīdamās no automašīnas, pabraucu tai garām un izdomāju, kā tomēr viņu nomedīt ar fotoaparātu.
Izcirtumos alni var sagaidīt, zaķi kļūst nevērīgi riesta laikā – viņi pat ar priekšējām ķepām viens otru iedunkā! Ar stirnām ir visvienkāršāk, tās ziemā lielā sniegā bieži meklē patvērumu un barību pie mājām – ozolzīles un skābsiena ruļļus. Apstādinot mašīnu, nedrīkst izslēgt motoru, tas parasti zvērus dara tramīgus! Ja fotografē no slēpņa, fotoaparāts noteikti jāiepako porolonā, lai nedzirdētu slēdža troksni.
Parasti izmantoju Nikon markas fotoaparātu ar 450 mm objektīvu. Viena bilde ir īpaša. 2018. gada rudenī riesta laikā uz gaidi nomedīju alni. Kādas divas stundas agrā rudens rītā gaidīju. Nekā! Izlādēju ieroci, kāpu no torņa lejā un ieraudzīju, ka alnis pienācis no mugurpuses. Ātri uzkāpu uz torņa augšējās platformas un pielādēju ieroci. Tikmēr alnis bija jau metrus septiņdesmit paskrējis tālāk, šāvu kakla skriemeļos. Jā, precīzs šāviens, alnis uz vietas sabruka. Gāju klāt un ieraudzīju, kā rīta saules staros sāk kūpēt slapjā spalva. Pieskrēja arī medību suns un sāka plucināt spalvas. Paņēmu fotoaparātu un nobildēju tā, lai priekšplānā būtu ragi, tālāk garaiņi no saules apspīdētās aļņa ādas. Šķiet, iznākusi skaista trofejbilde.
